Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. februāris, 2012
Drukāt

Seminārs Londonā gandrīz pārvēršas par Igaunijas un Latvijas apsūdzēšanu


nams_12

Janvāra beigās Londonas Ebreju kultūras centrs, piesaistot britu žurnālistus, mediju ekspertus un politiķus, rīkoja starptautisku žurnālistu semināru “Par cīņu pret augošo antisemītismu un rasismu Austrumeiropā 21. gs.”,

 

kas izvērtās noderīgā, pamācošā, savstarpēji izglītojošā un dažbrīd asā diskusijā par Eiropas 20. gadsimta samezglotās vēstures atainojumu plašsaziņas līdzekļos un demokrātiju Austrumeiropas valstīs un Britānijā, preses brīvību un ētiskajām vērtībām žurnālistikā, plašsaziņas līdzekļu objektivitāti, līdzsvarotību viedokļu atainojumā un neietekmējamību, imigrācijas problēmām un aizspriedumiem.

Semināra galvenā mācība – daļa žurnālistu, mediju ekspertu un politiķu gan Rietumos, gan Austrumos turpina uzturēt mītu par “nacisma atdzimšanu” Baltijas valstīs un t. s. krievvalodīgo iedzīvotāju “tiesību diskrimināciju”, un 18. februāra referenduma rezultātus vērtēs pēc “sausā atlikuma” – latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas atbalstītāju un otras valsts valodas statusa piešķiršanas krievu valodai prasītāju skaita attiecības. Jo nepārliecinošāks būs atbalsts latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai, jo skaļāk tiks turpināta kampaņa par oficiālas divvalodības ieviešanas nepieciešamību Latvijā “krievu pašcieņas” atgūšanai un “mazākumtautību diskriminācijas” novēršanai.

 

Mērdoka prese atrodas bedrē

Diskusijas seminārā Londonā vadīja un viedokļu sadursmju kvēli te uzpūta, te centās dzēst Bedfordšīras universitātes mediju un krimināltiesību profesors Džons Silvermens, kurš bieži piedalās raidsabiedrības BBC programmās un ir vairāku pētījumu autors par noziedzības problēmu atainojumu plašsaziņas līdzekļos. Viņš ir atzīts eksperts starptautisko kara noziegumu tribunālu darbībā un vadījis žurnālistu apmācības kursus etnisko un reliģisko konfliktu plosītajās Āfrikas valstīs Ruandā, Sjerraleonē un Centrālāfrikas Republikā, kā arī Maķedonijā. Sarunas ievadā profesors atzina: “Nedomāju, ka kādam britu žurnālistam būtu pamats mācīt citiem žurnālistikas ētiku, ja Mērdoka prese atrodas dziļā bedrē.” Austrāliešu izcelsmes amerikāņu preses magnātam Rūpertam Mērdokam pieder vairākas britu avīzes, no kurām “The News of the World” nesen nācās slēgt kriminālu apsūdzību dēļ par tālruņa sarunu noklausīšanos un kukuļdošanu informācijas ieguvei, bet laikraksta “The Sun” darbību izmeklē policija.

 

Kņada ap 16. martu nerimstas

Jau pirmās diskusijas temats “Kā vērsties pret vēstures pārrakstīšanu Austrum-eiropā” uzjundīja vētrainu domu apmaiņu, ko uzkurināja referents, Britānijas parlamenta deputāts no Leiboristu partijas Deniss Makšeins, bijušais Eiropas lietu ministrs premjera Tonija Blēra valdībā. Parlamentārietis, kurš pabijis arī Nacionālās žurnālistu apvienības vadītāja amatā, darbojies starptautiskajā arodbiedrību kustībā, vadījis parlamenta izmeklēšanas komisiju antisemītisma izpausmēs un uzrakstījis grāmatu “Naida globalizācija: jaunais antisemītisms”, mēģināja būt politiski korekts, taču neiztika bez kritikas Latvijā notiekošajai, pēc viņa vārdiem, “Waffen SS” “heroizācijai”, ko apliecinot latviešu leģiona veterānu gājiens pie Brīvības pieminekļa 16. martā.

 

Vēl divu klātesošo Latvijas žurnālistu atbalstīts, mēģināju skaidrot, ka 16. marta pasākums nav “nacisma heroizācija”, bet “Waffen SS” leģionā, pārkāpjot starptautiskās konvencijas, iesaukto un kaujās un vēlāk Sibīrijas nometnēs nedaudzo izdzīvojušo un dzimtenē atgriezušos Latvijas iedzīvotāju skumjas par traģēdiju, kad naidīgu lielvaru armijās iesauktie latvieši tika raidīti iznīcinošās kaujās viens pret otru, bet nacionālie partizāni, velti cerot uz Rietumu demokrātiju atbalstu, vēl desmit gadus pēc kara cīnījās pret padomju okupācijas režīmu.

 

16. marta gājienu, ko atbalstot dažas Latvijas politiskās partijas un kurā piedaloties to pārstāvji, par kritikas objektu bija izvēlējies kreisās ievirzes laikraksta “The Guardian” žurnālists Džonatans Frīdlends, kurš vada arī mūsdienu vēstures programmu raidsabiedrībā BBC un sadarbojas ar virkni ASV laikrakstu, tāpēc viņa paustais viedoklis ietekmē plašu auditoriju Eiropā un Amerikā. Saņēmis pretsparu par neobjektivitāti un paviršību Latvijas samezglotās 20. gadsimta vēstures atainojumā un atgādinājumu par kādu pirmskara britu politiķi (premjerministru Nevilu Čemberlenu), kurš, parakstot Minhenes vienošanos, atdeva Čehoslovākiju, “tālīnu zemi, par ko mēs neko nezinām”, saplosīšanai nacistu Vācijai, Oksfordas universitātē skolotais britu žurnālists kļuva pielaidīgāks un pat teicās izlasīt žurnāla “The Economist” apskatnieka Edvarda Lūkasa, atzīta Austrumeiropas valstu vēstures eksperta, rakstus, kurus viņam minēju kā objektīvas analīzes paraugu.

 

Mediju doktors 
zaudē savaldību

Īpašu viļņošanos Aust-rumeiropas žurnālistu, kuru vairākums bija no Ukrainas un Latvijas, auditorijā izraisīja Bedfordšīras universitātes mācībspēka Aleksa Čārlza paustais viedoklis, kā plašsaziņas līdzekļi var vairot vai mazināt sabiedrībā pastāvošos etniskos un reliģiskos aizspriedumus. Mediju doktora Čārlza, kurš četrus gadus darbojies Latvijā un Igaunijā kā padomdevējs plašsaziņas līdzekļu jomā, uzstāšanās sasaucās ar Krievijas ierēdņu bieži lietoto retoriku, vainojot Baltijas valstis “krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminācijā”. Viņa studenti Igaunijā esot raksturojuši Igaunijas televīziju kā “pretkrievisku un rasistisku”. Britu mediju eksperts nodēvēja Igaunijā ieviesto e–balsošanas sistēmu, kas ļauj piedalīties vēlēšanās, atrodoties jebkurā vietā pasaulē, kā “paņēmienu atstumt krievvalodīgos Igaunijas iedzīvotājus no balsošanas”. Kad viņš nievājoši izteicās par “Visu Latvijai” puskailo aktīvistu piketu ziemas salā pie Saeimas pret Abrenes atdošanu Krievijai, atļāvos iebilst, atveidojot mediju doktora stilistiku, ka “mēs Latvijā nenogalinām krievus uz ielām un neapēdam viņus brokastīs”.

 

Britu mediju doktoru no līdzsvara galīgi izsita ukraiņu žurnālistes Varvaras Žluktenko vētraini temperamentīgais starpsauciens “nepārvērst semināru par Igaunijas un Latvijas apsūdzēšanu”, un doktors Čārlzs uzskatīja par labāku pamest diskusiju telpu.

 

Katrai tautai 
ir sava sāpe

Ebreju izcelsmes ungāru žurnālists Ģērģs Vari atzina, ka ebreji grib, lai visi izprastu viņu tautas sāpes, taču atgādināja, ka katrai tautai ir sava vēsturiskā sāpe. Viņam piekrita ukraiņu žurnāliste Varvara Žluktenko, pieminot Staļina režīma izraisīto golodomoru (badu) Ukrainā un Turcijas genocīdu pret armēņiem 1915. gadā, aicinot izprast Eiropas tautu sāpīgo vēsturi, nevis šķirot sāpi pēc nogalināto cilvēku skaita. Poļu žurnālists, vēsturnieks, ārpolitikas eksperts un viens no neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” dibinātājiem Konstants Geberts piebilda, ka, “ja liekam holokaustu iekavās, nav lielas atšķirības starp Hitleru un Staļinu”. Viņaprāt, pirmskara Polijas premjerministrs Kozlovskis “varēja kļūt par poļu kvislingu, taču Hitlers viņu atraidīja”.

Ar profesionalitāti un atklātību diskusijā par plašsaziņas līdzekļu un varas attiecībām izcēlās raidsabiedrības BBC bijušais ārzemju korespondents un Eiropas Žurnālistu apvienības priekšsēdis Viljams Horslijs, daloties bagātajā pieredzē, kā iegūt informāciju no Krievijas amatpersonām. Viņš asi kritizēja Krievijas Ārlietu ministrijas un citu iestāžu ierēdņu attieksmi pret pašmāju un ārzemju žurnālistiem, liedzot viņiem faktoloģisko informāciju, un dažu rietumvalstu politiķu pārprasti politkorekto attieksmi pret Krievijas amatpersonām, piemēram, ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kuru asāk kritizēt atļaujas tikai ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+