Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. augusts, 2015
Drukāt

Sen manā sirdī ilgas sēd… (1)

Foto - Elvīra BlomaFoto - Elvīra Bloma

Raiņa istaba Raiņa mājā muzejā Slobodskā. Uz dīvāna t.s. šatiera rakstā austā sega. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja dāvinājums Slobodskas Raiņa mājai muzejam 1990. gadā.

Rakstniecības un mūzikas muzeja Raiņa un Aspazijas kolekcija glabā plašu materiālu klāstu par dzejnieku dzīvi, daiļrades peripetijām, attiecībām ar līdzcilvēkiem Raiņa pirmās trimdas laikā Vjatkas guberņā (Krievija), Slobodskas pilsētā no 1899. gada vasaras līdz 1903. gada pavasarim. Gadu gaitā Latvijā un Kirovā Raiņa muzejiem mainījušies nosaukumi, administratīvā piederība, darbinieku paaudzes, bet sadarbība ir turpinājusies.

“Neizsamisti, manu saulaino, sirsnīgo debestiņ…”

Dzejoli “Manas ilgas”, no kura arī šā raksta nosaukums, Rainis sacerēja Slobodskā 1902. gada pirmajā pusē un nosūtīja uz Rīgu Aspazijai novērtēšanai. 20. jūlija vēstulē dzejniece rakstīja: “Tajā ir labsirdība, skaistums, patiesība un spēks. (..).”

Pēc “jaunās strāvas” kustības sagrāves 1897. gada nogalē Rainim vajadzēja pamest Latviju un doties uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā. Tur viņš ilgstoši un mokoši gaidīja spriedumu, un tikai 1899. gada marta beigās Krievijas Tieslietu ministrija ar rakstu nr. 979 paziņoja Iekšlietu ministrijai spriedumu, kurā bija rakstīts, ka zvērināta advokāta palīgs Jānis Pliekšāns nometināms uz pieciem gadiem Vjatkas guberņā. Sekoja Krievijas Iekšlietu ministrijas policijas departamenta 1899. gada 16. aprīļa rīkojums nr. 5228, adresēts Vjatkas gubernatoram Nikolajam Klingenbergam (1853 – 1917), kurā norādīts, ka Pēterburgas Universitātes tiesību zinātņu kandidātam Jānim Pliekšānam noteikts trimdas režīms. Pleskavas policija Rainim lēmumu paziņoja 1899. gada aprīlī. Dzejnieks rakstīja lūgumus atlikt izbraukšanas datumu, lai Aspazija paspētu ierasties pie viņa. 1899. gada 23. aprīlī Rainis rakstīja: “Manu sirdsmīļo Iniņ, vienīgo, svēto mutiņ, es nemaz neesmu sevišķi uztraucies un sabijies, neraizējies par mani un pati neuztraucies, mums jāsaņem kopā visi spēki, lai nezaudētu garīgo līdzsvaru. (..) Arī Tev tūliņ jāsasaiņo vajadzīgākās lietas, lai Tu drīz varētu braukt.”

Raiņa lūgumraksti netika uzklausīti. Tas dzejniekā radīja saspringtu garīgo stāvokli. Viņš centās strādāt radoši (Pleskavā Rainis latviski tulkoja vācu dramaturga, apgaismotāja un mākslas teorētiķa Gotholda Lesinga (1729 – 1781) drāmu “Nātans Gudrais”, kuru publicēja Rīgā laikraksts “Mājas Viesa Mēnešraksts”), gandrīz katru dienu rakstīja vēstules Aspazijai.

Raiņa dvēseles noskaņojums Rīgā satrauca Aspaziju, kurai bija jārisina jautājumi gan par turpmākajiem ienākumu avotiem, gan par Pliekšānu dzimtas mantojumu pēc tēva Krišjāņa Pliekšāna un vecākās māsas Līzes nāves, arī Aspazijas ģimene radīja risināmas problēmas. 1899. gada 29. aprīlī Rainis rakstīja: “Manu vienīgo, mīļoto Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļo mīļputniņ un pūkiņ, esmu saņēmis Tavas mīļās, bet bēdīgās pirmdienas, 26., un arī 27. datuma vēstulītes, un tagad man ļoti kremt tas, ka Tu esi pārmērīgi bēdīga un raudi (..) bet nomierinies, mana mīļā, vienīgā dzīvība (..). Tu redzi, dvēseles smaržiņ, es taču esmu pavisam savaldīgs. Turklāt mani apkārtējie apstākļi nav nemaz labāki par Tavējiem. Raugies atkal skaidri un stingri nākotnē, kā mīļi, stipri Iniņi dara, un neviens spoks Tev nerādīsies. Mums jau ir 30 rubļu, un kaut kādu darbu es taču atradīšu arī Vjatkā, kā kancelejas darbinieks kādā kantorī, rakstvedis, tirdzniecības korespondents, varbūt pat kā advokāts (bez publiskas uzstāšanās), vai iekārtošu kādu veikalu, varbūt nopirkšu gabaliņu zemes, strādāšu par pārvaldnieku vai tamlīdzīgi (..). Zināms, tas man nāksies grūti, bet ne neiespējami. Varbūt arī valsts dos naudu, jo mēs taču esam pilnīgi bez līdzekļiem. Neizsamisti, manu saulaino, sirsnīgo debestiņ..”

“Tomēr mēs vienmēr 
esam kopā”

Aspazijai iespēja aizbraukt pie Raiņa uz Pleskavu radās tikai 1900. gada maijā. Tālajā ceļā dzejnieks devās viens. 1899. gada 9. jūnijā Rainis atklātnītē, kas nosūtīta no Maskavas, rak­stīja: “… tikai šodien es tieku pie rakstīšanas, vakar biju ļoti noguris un vienaldzīgi truls, kas nemaz neļauj domāt… ļoti skaidri zinu, ka tomēr mēs vienmēr esam kopā. Tev arī jābūt stiprai un veselai, zeltaino Pūkiniņ, tāpat kā Tavam puisītim. Rūpējies vienīgi par sevi, turies labi, ļoti labi… Vakar daudz gulēju, šodien Maskavā nopirkšu tēju un kaviāru. Es iztiku ļoti lēti… (..) Maskava ir diezgan skaista, gandrīz lielpilsētnieciska… Es rakstīšu katru dienu.”

No Maskavas uz Ņižņijnovgorodu, tad Kazaņu, tad vēl kuģojot cauri vairākām Krievijas pilsētām, 1899. gada 15. jūnijā viņš Aspazijai paziņoja: “Manu mīļoto… beidzot esmu nokļuvis Vjatkā, bet vēl ne noteiktajā vietā. Man nav noteikta Vjatkas pilsēta, bet gan “pilsēta” vārdā Слободской; tā esot 30 verstu attālumā no Vjatkas un diezgan liela, esot otra lielākā guberņas pilsēta, gandrīz tikpat liela kā Vjatka. To visu man pateica policijā…”

Dažas dienas vēlāk, nokārtojis formalitātes Vjatkas iestādēs, izsūtītais Jānis Pliekšāns varēja doties uz nometinājuma vietu. Protams, pirmie iespaidi tika tēlaini aprakstīti vēstulē (17. jūnijs) Aspazijai: “..šodien kopš astoņiem rītā es esmu savā noteiktajā dzīves vietā – Слободской. Tā ir maza ligzda, mazāka par Paņevēžu, vairāk dārzu un mūra namu, divās ielās iesākts bruģējums (kas tomēr ir vēl piedauzīgāks par peļķēm), pavisam laikam gan ir 4 – 5 ielas (..). Biju pie исправник, mīļmutiņ. Viņš ir pavecāks, gludi skūts kungs un, ievērojot to, arī laipns, bet ne salkans. Manu korespondenci pagaidām nelasīšot (kā noteikts likumā), es varu strādāt arī “Mājas Viesim” (tātad šīs rūpes atkrīt, manu sirdsasintiņ); aizliegts ir: advokatūra (vajadzīga īpaša ministrijas atļauja), grāmatu tirdzniecība, drukāšana, fotogrāfija, tad viesnīca ar istabām; aizliegta jebkāda pedagoģiskā darbība (stundu došana) (..).”

1932. gadā žurnālā “Domas” Aspazija publicēja savu atmiņu stāstu par Slobod­sku: “Pilsētiņas iedzīvotāji no politiskām lietām nekā nesaprata un atnākušos viesus vērtēja par krimineļiem, bet, tā kā tie taisni netika turēti cietumā – tā viņi sprieda –, tad viņu noziegumi nevarēja būt visai lieli: kaušanās, kāršu spēle utt. Rainis viņiem izlicies tāds noslēpumains un vairāk pēc kunga, un tādēļ tie domājuši, ka viņš visādā ziņā esot “viltotas naudas taisītājs”… Kad viņi Raini redzējuši logā vingrojam, nodomājuši, ka viņš prātā jucis aiz bēdām, ka veikals izjucis. (..).” 1925. gadā izdoto Raiņa Kopoto rakstu pirmajā sējumā dzejnieks rakstīja, ka “atmiņas par Vjatku es ceru atzīmēt atsevišķā grāmatā”. Diemžēl savu ieceri viņš neīstenoja.

“Aspazijai 
piekrīt nopelns”

Raiņa un Aspazijas Slobodskas laika milzīgais vēstuļu klāsts atklāj divu radošu cilvēku, izcilu personību savstarpējās attiecību nianses un daiļrades peripetijas. Tās ļauj nojaust, kā trimdas materiāli spiedīgajos ap­stākļos attīstās dzejnieka talants, kā Vjatkas upes krastos top dzeja nākotnes krājumam “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kas 1903. gadā Latvijā izvērsīsies par vēl nebijušu literāru un sabiedriski politisku notikumu. Krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” priekšvārdā 1903. gadā dzejnieks atzinās: “”Tālās noskaņas” rakstītas trimdā, Vjatkā, mazā pilsētiņā Slobodskā, tālu no satiksmes ar pasauli… Trimdas dzejoļos varbūt dažu pārsteidz dabas ainu spilgtums, kurš liksies nedabisks, – patiesībā atmosfēriskās parādības Vjatkas kontinentālā klimatā ir ļoti košas, un daba ar savu grūtsirdīgo skaistumu samierina ar cilvēku likto likteni… Aspazijai arī piekrīt nopelns, ka vispār izlaidu šo grāmatu; man būtu pieticis, ka viņa sacerēta.”

“Rainis un Rainis, 
un Rainis..”

1965. gadā Latvijā un arī citur PSRS atzīmēja Raiņa simtgadi. Plaši, ar vērienu, pēc iepriekš ar CK saskaņotiem scenārijiem. Dramaturgs Gunārs Priede 1965. gada 9. jūnijā dienasgrāmatā ierakstīja: “.. trīs dienas manā vadībā Rainis un Rainis, un Rainis.. “. Bet 12. septembrī: “Raiņa dienas aizgājušas, esmu pārnācis mājās… Īsti svinīgs un skaists bija viens brīdis – kad rīta saulē devāmies uz Raiņa kapu un sāka skanēt “Lauztās priedes”, bet pēc tam “Senatne”, skaļruņi bija iekārti bērzu zaros.” Jāpiebilst, ka abus dzejoļus Rainis sarakstīja Vjatkas upes krastos Slobodskā.

Latviju un Slobodsku saista sena draudzība. Jau Raiņa simtgades gadā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki meklēja sadarbības iespējas ar Kirovas un Slobod­skas muzeju kolēģiem. Literatūrzinātniece, toreiz muzeja galvenā krājuma glabātāja Saulcerīte Viese Slobodskā izzināja adreses un ēkas, kurās dzejnieks dzīvoja trimdas laikā. Vjatkas upes krastā viņa meklēja vietas, kur uzrakstīts vairāk nekā 40 dzejoļu, rakstīta luga “Pusideālists”, radušās ieceres drāmai “Uguns un nakts” (1905), tapuši daudzi klasiķu tulkojumi.

1975. gada vasarā Latvijas dzejnieki Ārija Elksne, Andris Vējāns, Olga Lisovska, Vera Pančenko un citi dramaturga, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Gunāra Priedes vadībā apmeklēja Slobodsku, tikās ar vietējām amatpersonām un rosināja mājā Vjatkas ielā 24, kurā trimdas laikā dzīvoja Rainis un ciemos atbrauca Aspazija, iekārtot memoriālo muzeju. Latvijas delegācija apsolīja dzimtenē izgatavot, atvest un uzstādīt pieminekli Rainim un Aspazijai. Ieceri izdevās izpildīt pēc 13 gadiem. Kopš 1988. gada vasaras skvērā pretī dzejnieka muzejam Vjatkas ielā stāv Latvijā, Smārdes apkaimē atrastais un tēlnieka Jāņa Zariņa un arhitekta Ilgvara Bataraga veidotais un uzstādītais piemiņas akmens Rainim un Aspazijai.

1985. gadā Kirovas apgabalā plaši atzīmēja Raiņa 120. dzimšanas dienu. Pilsētas parkā izveidoja aleju, iestādot 120 mazas priedītes. Pāri Vjatkas upei tālumā izskanēja latviešu tautas dziesma. Kokus vietējie iedzīvotāji sauca par Raiņa priedēm. Tās gan neauga tik ātri un nekuploja tik zaļi, kā būtu vēlējušies stādītāji. Un tad dzejnieka 125. dzimšanas dienā 1990. gadā plaša Latvijas delegācija devās uz Slobodsku, lai papildinātu Raiņa priežu aleju un svinētu dzejas un draudzības svētkus. Slobodskas pilsētas vadība ieklausījās Latvijas inteliģences izteiktajā aicinājumā izveidot memoriālo muzeju latviešu dzejniekam Rainim. Par Aspazijas literāro devumu toreiz runāja maz, jo dzejnieces darbi krievu valodā praktiski nebija pieejami. Slobodskas pilsēta pasūtīja topošā muzeja ēkas rekonstrukcijas projektu, kurā bija paredzēts vēsturisko ēku nojaukt un uzcelt no jauna, bet muzejnieki Rīgā līdzēja ar materiālu atlasi jaunajai ekspozīcijai. Īpaši krāšņi svētki notika 1986. gada aukstajās novembra dienās, kad Raiņa trimdas vietā viesojās un koncertus sniedza koris “Ave sol”, komponists Raimonds Pauls, aktrise Vija Artmane,­ dzejnieks Jānis Peters un daudzi citi Latvijā atzīti mākslinieki. Savukārt Kirovas apgabala māksliniekiem bija iespēja iepazīt Raiņa dzimteni Latviju.

Vienīgo Raiņa memoriālo muzejmāju ārpus Latvijas apmeklētājiem atvēra 1992. gada maijā. Jāpiebilst, ka Kastaņolā Rainim un Aspazijai ir piemiņas istaba (bet ne muzejs) Lugānas pilsētas arhīva telpās. Uz Slobodsku toreiz aizbrauca tikai divas muzeja darbinieces – Daiga Burbe un šo rindu autore, dāvanā aizvedot tik materiālu, cik vien varējām panest… Tad sekoja klusuma periods līdz 2004. gadam, kad devos turp kā izlūkbraucienā kopā ar režisoru un pētnieku Viktoru Jansonu.

Raiņa priedes 
kā atceres tilts

Latvijas delegācija šā gada 27. maijā pie Slobodskas Muzeju un izstāžu centra. Foto - Elvīra BlomaLatvijas delegācija šā gada 27. maijā pie Slobodskas Muzeju un izstāžu centra. Foto - Elvīra Bloma

2006. gada septembrī Kirovas justīcijas darbinieka Jurija Maliha (grāmatas par Raini, Aspaziju, P. Stučku “Likteņlīniju savijumi” autors) pārliecināta, Slobod­skas pilsētas vadība noplanēja parkā laukumu un iestādīja 21 jaunu priedi kā atceres tiltu no 1985. gada Latvijas kultūras dienu norisēm pilsētā. Četras priedītes iestādījām arī mēs – viesi no Latvijas – Roalds Dobrovenskis, Velta Kaltiņa, Aivars Eipurs un es. Vietu nosauca par Raiņa aleju. Vai tāpēc, ka aizmirsa Aspazijas vārdu, vai tāpēc, ka priedei netīk augsne Vjatkas upes krastā, bet kociņi neieaugās. Diemžēl.

Šogad maija beigās, pateicoties Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā un Kirovas apgabala valdības atbalstam, Kirovas apgabalā notika Raiņa un Aspazijas dienas. Pasākumos piedalījās Latvijas Institūta direktore Karina Pētersone, literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa, Jānis Zālītis un Gaida Jablovska, rakstnieks un izstādes “Aspazija/Rainis: dumpiniece/humānists. Divu latviešu dzejnieku stāsts” teksta autors Pauls Bankovskis, izstādes kuratore Elvīra Bloma, muzikologs Orests Silabriedis, dziedātāja Ieva Parša, pianiste Herta Hansena, aktrise Inga Aizbalte, Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica, kā arī delegācijas vadītāja, Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte.

Pavasaros dzeltenās pieneņu saules priecē gan Vjatkas krastus, gan “Daukšu” un “Jasmuižas” pagalmus. Un muzeji ir tautas dzīvā vēsture.

Fragments no Raiņa dzejoļa “Manas ilgas” (sacerēts Slobodskā 1902. gadā)

“Sen manā sirdī ilgas sēd,

Uz āru laužas ar varu;

Tās augu mūžu sirdi ēd,

Pret sienām sitas ar sparu.

Ne acumirkli miera ļauj.

Kā zvēri grauž krātiņa sienas,

Un visu, ko sirds tik mīļi skauj,

Tās plosa ik dienas, ik dienas . . .

Mans sārtais ziediņš, mans vientulīts,

Kas mīļā saulē plaucis,

Guļ, galviņu ievilcis, samīdīts:

Bars pāri viņam traucis.”

Rainis – Aspazijai Pleskavā, 1899. gada 12. aprīlī

“… Ko nozīmē visas šīs veltīgās ciešanas? Ir tik nejauki mocīt divus cilvēkus bez kādas jēgas un vajadzības. Vai tad tas ir taisnīgums pret visiem? Vai ir jēga iznīcināt tieši izredzētos, šķīstītos, labos radījumus, tādus kā mēs, lai ļautu dzīvot sekliem, tukšiem, ikdienišķiem cilvēkiem? Tā taču ir kapitāla izšķērdēšana un nežēlība, nevis taisnīgums…”

Uzziņa

1891 – 1895 Rainis ir laikraksta “Dienas Lapa” redaktors; viņu apsūdz 1897. gadā, sākoties “Jaunās strāvas” dalībnieku arestiem.

1897 – 1899 Rainis ir izsūtījumā Pleskavā, 1899 – 1903 Slobodskā.

Aspazija pie Raiņa pirmo reizi aizbrauc 1900. gada maijā un viesojas līdz 1901. gada februāra beigām. Otro reizi – no 1901. gada oktobra līdz 1902. gada februāra beigām un trešo reizi – no 1902. gada oktobra līdz 1903. gada maija sākumam, kad Rainis saņēma atļauju atgriezties dzimtenē.

Rainis izsūtījumā latviski pārtulkoja un atdzejoja V. Šekspīra “Karali Līru”, F. Šillera “Vilhelmu Tellu”, H. Ibsena “Svētkus Solhaugā”, M. Gorkija “Dziesmu par ērgli”, J. V. Gētes “Prometeju”, “Cilvēku jūtas”, “Dievišķo”, H. Heines “Bimini”, A. Dimā “Grāfu Monte Kristo” u.c. Slobodskā Rainis pievērsās dramaturģijai, rakstot savu pirmo lugu “Pusideālists”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kārina Pētersone Atbildēt

    Paldies, Gaida, ka paņēmāt līdzi! Vjatkas krastā stāvot, bija tādas Rainiskas izjūtas…

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+