Sen nedzirdēta Verdi opera koncertuzvedumā 1
Līdzās operas izrādēm Latvijas klasiskās mūzikas repertuārā ik pa laikam pievienojas arī kāds koncertuzvedums – kādreiz pārsvarā Lielajā ģildē, bet pēdējos gados aizvien biežāk uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. 2018. gada 14. janvārī tur arī publika sagaidīja Džuzepes Verdi operas “Ernani” koncertuzvedumu, kas pirmām kārtām saistīja ar solistu ansambli, kur četras galvenās lomas izdziedāja viesmākslinieki.
Latviešu klausītājiem jau zināma Azerbaidžānā dzimusī Maskavas Lielā teātra soliste Dināra Alijeva (viņai šoreiz soprānam rakstītā Elvīras partija) un vācu bass Andreass Bauers (pēc spožās uzstāšanās Mefistofeļa lomā Šarla Guno operā “Fausts” viņš atgriezies ar Ruja Gomesa de Silvas lomu), bet arī jaunpienācēji var lepoties ar starptautiskiem panākumiem – Franko Vasallo (“Ernani” uzvedumā – Spānijas karalis dons Karloss) pelnīti tiek saukts par vienu no vadošajiem itāļu baritoniem, savukārt titullomas interprets kanādiešu tenors Liks Robērs uzstājies ne tikai Amerikas, bet arī Eiropas opernamos. Lai pilnībā nodrošinātu gaidītās sekmes, uzveduma organizētāji pieaicināja harismātisko Izraēlas diriģentu Danielu Orenu, kurš specializējies tieši itāļu operas mākslā, īpaši Džuzepes Verdi daiļradē – un šī izvēle pilnībā attaisnojās. Tomēr divi jautājumi bija un palika – kādēļ tieši “Ernani” un kādēļ tieši šāds solistu sastāvs?
Viktora Igo romantiskajā traģēdijā “Ernani” balstītais Verdi opuss no komponista divdesmit septiņām operām ir piektā – tātad pieder tam periodam, kam ir vairāk kultūrvēsturiska nekā muzikāla vērtība (bez šaubām, ja atskaita Vāgneru un Musorgski, to pašu būtībā var teikt par visu 19. gadsimta operas žanru). Latvijā šī opera pēdējo reizi iestudēta 1931. gadā, un viens no iemesliem vēlākam intereses zudumam varētu būt no franču klasiķa lugas pārņemtais melodramatisms, ar kuru acīmredzot neviens operas režisors nezina, ko iesākt. Lai gan situācija nemaz nav tik bezcerīga – tā laika shematisko operas libretu vidū “Ernani” izceļas ar sižeta pieteikumu, kurā sievieti mīl veseli trīs galvenie operas varoņi, un tas jau dod papildu telpu interpretācijai. Protams, pēc konkrētā laikmeta estētikas priekšrakstiem, kur traģiskas beigas ir ieprogrammētas jau pašā sākumā, un “Ernani” noslēdzas ar frāzi: “Nāves altāris būs mūsu kāzu gulta”. Cik romantiski.
Otrs iemesls, kādēļ “Ernani” Latvijā atkal iespējams dzirdēt tikai tagad, nepārprotami ir belkanto stilam raksturīgā vokālā sarežģītība – arī Verdi paļāvās uz ļoti augstu virtuozitātes pakāpi, un tik meistarīgu solistu ansambli sapulcēt vienmēr ir grūti. Ar prieku jāteic, ka “Ernani” koncertuzvedumā tas izdevās, un šeit četru viesmākslinieku sniegumā bija dzirdamas ne tikai izkoptas un pievilcīgas balsis, bet arī patiesi profesionāli priekšnesumi visos interpretācijas mākslas aspektos. Tembrāls skaistums kļuva tikai par vainagojumu noslīpētai un izteiksmīgai kopainai, ko veidoja arī teicama gaumes izjūta un stila izpratne, vairāk nekā pārliecinoša vokālā tehnika, emocionāli patiess un daudzveidīgs mūzikas lasījums un spēja saprasties gan ansambļa dziedājumos, gan ar diriģentu un orķestri. Tiesa, ne viss izskanēja vienlīdz spoži – vokālo partiju zemākie toņi izvērtās par pārbaudījumu teju jebkuram, soprāna priekšnesuma nianses brīžam palika dziedātājas skatuves partneru ēnā, turpretī titullomas augstā tenora balss epizodiski radīja pārāk vienveidīgu iespaidu – līdz ar to par lielākajām uzveduma zvaigznēm šoreiz nosauktu Franko Vasallo un Andreasu Baueru. Pieņemu gan, ka viedokļi var atšķirties, jo arī Dināras Alijevas un Lika Robēra veikums daudzkārt uzrunāja ar muzikālu valdzinājumu un intensitāti.
Sev atvēlētajās replikās noteikti nelika vilties arī Ilona Bagele, Raimonds Bramanis un Rihards Mačanovskis, taču par izcilu veiksmi saucama diriģenta Daniela Orena sadarbība ar solistu ansambli, orķestri un kori. Viscaur bija jūtams, ka diriģents ir iedziļinājies Verdi partitūrā un zina, kā to interpretēt, un viņa vadītajā priekšnesumā dzirdamā enerģija un vitalitāte vēstīja par to, ka diriģents no Latvijas Nacionālās operas orķestra un kora māksliniekiem pastāvīgi vēlējies pēc iespējas precīzāku un aizrautīgāku sniegumu. Rezultāts neizpalika, un arī tādēļ “Ernani” triviālākās un vienmuļākās lappuses paslīdēja garām visai raiti.
Publikas piepildītā operas zāle apliecināja, ka viņiem pret solistu sastāvu nav nekādu iebildumu – bet dīvaini tomēr, ka šāda koncertuzveduma ietvaros šoreiz nebija neviena no pasaulē slavenajiem latviešu dziedātājiem. Jāatgādina tikai, ka pašlaik vislabākajā mākslinieciskajā formā ir Marina Rebeka, kura turklāt koncentrējusies tieši uz belkanto stilā radītajām operām, un šādu izdevību nevajadzētu palaist garām. Un no tā savukārt izriet otrs secinājums – kādēļ gan agrīnā Verdi vietā nevarētu iedzīvināt kādu no Rosīni dramatiskajiem darbiem? Vai arī – ja reiz tik specifiska izvēle kā “Ernani”, kādēļ neiet līdz galam un neatcerēties par savulaik tik slavenajām Goseka, Gretrī, Alevī, Meīla un pirmām kārtām Džakomo Meierbēra operām? Atklāti sakot, publika tikpat nemanīs nekādu atšķirību, un gandarījums būs ne tikai saujiņai muzikologu, bet arī nedaudz plašākai auditorijai.
