Latvijā
Vēsture

Senā Kursa: Latvijas neatkarības pirmsākumi jau krustnešu laikos 24

Konflikti ar vikingiem un krustnešiem

Sākot ar 1230. gadu, tapa teksti, kuru veidošanā piedalījās paši kurši, tādējādi no aprakstu objekta topot par subjektu. Vēl vairāk – šie teksti bija dokumenti, kas noteica kuršu tālāko likteni, bet viņi to apstiprināšanā jau piedalījās kā līdzvērtīgi līgumu slēdzēji.

Kurši Baltijas jūras baseinā bija labi pazīstami jau vikingu laikmetā. 9. gadsimta otrajā pusē kuršiem izdevās dot bruņotu pretsparu zviedru un dāņu karotājiem, un kopš tā laika vikingi Kursai meta līkumu. Kuršu jūrasbraucēji 10. un 11. gadsimtā bieži laupīja un tirgojās dāņu un zviedru zemēs. Lai arī slavenā frāze, kas it kā rakstīta uz kādas Dānijas vai Zviedrijas baznīcas sienas ”Dievs, sargi mūs no bada, mēra un kuršiem!”, ir tikai mīts, viduslaiku rakstītajos avotos ir pietiekami daudz pārliecinošas informācijas par kuršiem kā drosmīgiem un attapīgiem karotājiem gan jūrā, gan uz sauszemes.

12. gadsimta dāņu hronists Saksis Gramatiķis rakstīja, ka no kuršiem visi vairās viņu elkdievības dēļ, tomēr jādomā, ka elkdievība vien reti kuram spētu iedvest bailes arī tajos laikos. Visticamāk, bailes izraisīja militārā varenība. Šis pats hronists ziņo, ka Kursā mājas esot pilnas ar zīlniekiem un burvjiem, kuru padomu meklējot ļaudis pat no Spānijas un Grieķijas.

Saskaņā ar Indriķa Livonijas hroniku kurši arī 13. gadsimta pirmajā ceturksnī bija iesaistīti daudzos konfliktos ar Baltijas jūras baseina kristiešiem pakļautajām tautām. Jau 1197. gadā pirmā Livonijas bīskapa Meinarda vēstnesis Teoderihs kopā ar kādu zviedru hercogu, vāciešiem un gotlandiešiem bija sācis karot ar kuršiem. Neilgi pēc Rīgas dibināšanas ”kurši, uzzinājuši par bīskapa ierašanos un pilsētas sākumiem, aizsūtīja – nevis aiz bailēm no kara, bet pēc Kristus aicinājuma – uz pilsētu ziņnešus, lai salīgtu mieru, ko viņi, kad kristieši tam piekrita, pēc pagānu paražas apstiprināja, izlejot asinis”.

Pēc nepilniem 10 gadiem kuršu un kristietības nesēju attiecības atkal bija pasliktinājušās. 1210. gada Lieldienās kurši ar saviem kuģiem jūras šaurumā pie Gotlandes salas uzbruka krustnešiem, kas devās atpakaļ no Livonijas, nogalinot vismaz 30 karavīrus. Savukārt pēc dažiem gadiem frīzi un citi krustneši Gotlandes salā sastapa kuršus ar lielu laupījumu un uzbruka viņiem. Nogalinājuši gandrīz visus kuršus, krustneši kā kara laupījumu Rīgā nogādāja četrus kuršu kuģus un daudz aitu, ko kurši bija nolaupījuši kristiešiem pakļautajās zemēs.

Krustnešu pozīcijas kurši visnopietnāk apdraudēja 1210. gada 12. un 13. jūlijā, kad milzīga kuršu flote uzbruka Rīgas pilsētai. Tomēr uzbrucēji bez kara mašīnām nespēja ieņemt nesen uzceltos pilsētas mūrus. Nākamo uzbrukumu kurši kopā ar zemgaļiem veica 1228. gada 20. augustā, kad nopostīja cisterciešu ordeņa Daugavgrīvas klosteri un apkāva tajā esošos mūkus.

1228. gada vasaras beigās Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki kopā ar citzemju krustnešiem un rīdziniekiem izpostīja Kursas ziemeļaustrumu daļu. Šā iebrukuma rezultātā vai arī kādu citu pagaidām nenoskaidrojamu iemeslu dēļ Kursā iestājās bads. Lai saņemtu palīdzību no kristiešiem, deviņu Abavas baseina pilsnovadu – Rendas, Valgales, Pidvāles, Matkules, Vānes, Pūres, Ugeses, Kandavas un Ansenes – kuršu pārstāvji 1230. gada ziemā (iespējams, decembrī) Rīgā ar Zobenbrāļu ordeni, Rīgas pilsētu un Rīgas bīskapiju noslēdza pirmo līgumu par kristietības pieņemšanu.

Latīņu valodā sastādītā dokumenta oriģināls ir saglabājies. Līgumā minētajām nodevām, ko apņēmušies dot kurši, ir neierasta forma – milti, ko, kā zināms, nevar ilgi uzglabāt, tādēļ varētu domāt, ka tā drīzāk ir parāda atgriešana no badu cietušajiem kuršiem. Katrai vienzirga saimniecībai vajadzēja dot mūsdienu mērvienībās aptuveni astoņus kilogramus smalka maluma miltu. Un kurši apsolījās pieņemt kristietību, uzturēt no Rīgas atsūtītus garīdzniekus un palīdzēt krustnešiem cīņās pret “Kristus ienaidniekiem”. Šis līgums garantēja jaunkristīto kuršu personiskās brīvības un īpašuma neaizskaramību ar formulu ”bez kaitējuma savām zemes un citas mantas īpašuma un valdījuma tiesībām, bez iebildumiem no jebkuras varas puses”.

Brīvi pāvesta pavalstnieki

Taču tālākie notikumi, rīdziniekiem gluži negaidīti, ievirzījās citā gultnē. Jau 1230. gada vasaras otrajā pusē Rīgā bija ieradies Romas pāvesta Gregora IX pilnvarotā sūtņa kardināla Otona vietnieks jeb vicelegāts cisterciešu ordeņa mūks Alnas Balduīns, pēc tautības valonis. Viņa vizītes tiešais mērķis bija strīdu izšķiršana, kas Rīgas bīskapijā bija radušies saistībā ar jauna bīskapa vēlēšanām, tomēr netiešie mērķi bija krietni vien plašāki.

Tālaika Eiropā noritēja divu lielvaru – Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas imperatora, saukta arī par ķeizaru, – politiskā sāncensība. Pāvests centās iegūt laicīgo varu, savukārt ķeizars centās ietekmēt garīgo varu. Krustnešu spēki Livonijā bija sašķēlušies divās naidīgās nometnēs. Dānijas karalis, kurš pieprasīja sev Ziemeļigauniju, bija pāvesta piekritējs, bet citi krustnešu spēki Livonijā atbalstīja imperatoru Frīdrihu II.

Alnas Balduīns centās panākt politisko spēku nosvēršanos par labu pāvestam, izveidojot pāvestam tieši pakļautas kristiešu jauniekarotās valstis. Gluži nesen jau bija noticis līdzīgs precedents: lai iegūtu militāru palīdzību cīņā pret mongoļiem, Valahijā (tagadējā Rumānijā) dzīvojošās kumānu tautas valdnieks Barks 1227. gadā pieņēma kristietību. Pāvesta legāts kristīja Barku un 15 000 viņa pavalstnieku.

Alnas Balduīns atbalstīja līgumu ar Abavas baseina kuršiem, tomēr viņam nebija pieļaujamas jaunkristīto saistības ar pāvesta politikas pretiniekiem. Nākamais līgums pilnībā atbilda pāvesta politiskajām iecerēm. 1230. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar kuršu karali Lameiķi, kā arī kuršu pārstāvjiem no Esestuvas zemes, pilsnovadiem (dokumentā lietots to somugriskais nosaukums – kihelkondas) un ciemiem Ventas baseina lejasdaļā upes abās pusēs: Alostanotakas, Tārgales, Asuvas, Langes, Veneles, Nurmes, Kiemalas, Pigavas, Sārnates, Rīvas, Sakas, Edvāles, Alšvangas un Ardes.

Karaļa tituls (latīniski – rex), ko attiecināja vienīgi uz kristiešu valdniekiem, liecina, ka Lameiķis kristietību pieņēmis jau agrāk, un, iespējams, pirmais izrādījis iniciatīvu slēgt līgumu par kuršu tiešu pakļaušanos Romas pāvestam. Uz to norāda arī ievadā minētais, ka līgums slēgts “pēc Svētā Gara iedvesmas”. Pilsnovadus pārstāvēja to vadoņi jeb pilnvarotie, un līgums parakstīts ar visu pilsnovadu pārstāvju piekrišanu.

Kurši apsolījās uzņemt, apgādāt un aizsargāt vicelegāta sūtītos garīdzniekus, nekavējoties no tiem pieņemt sakramentu, kā kungu pieņemt pāvesta ieceltu bīskapu un dot viņam tādas pašas nodevas, kādas savam bīskapam dod Gotlandes iedzīvotāji. Tomēr nodevas ievāks pats kuršu bīskaps, jo kurši nav atkarīgi ne no dāņu, ne zviedru karaļvalstīm. Jaunkristītajiem bija jāpiedalās karos pret pagāniem un pēc diviem gadiem jānoslēdz līgums tieši ar pāvestu, saskaņā ar kuru viņi ”uz mūžiem rīkosies itin visā, paklausot viņa lēmumiem un rīkojumiem”. Bet pagaidām visā bija jāklausa vicelegāts. Alnas Balduīns savukārt apstiprināja kuršu ”pastāvīgu neatkarību, kamēr vien tie neatkritīs”.

Ar šo līgumu vicelegāts pūlējās īstenot arī iepriekšējā pāvesta Honorija III nodomu dibināt Livonijā pāvestam pakļautu misijas valsti. Jau 1225. gada 3. janvāra bullā Honorijs III paziņoja, ka ņem visus Livonijas un Prūsijas jaunkristītos Svētā Pētera un savā aizsardzībā ar noteikumu, ka viņiem jābūt paklausīgiem tikai un vienīgi Romas baznīcai, nevis kādai citai varai.

Drīz pēc tā Ventas kuršu paraugam sekoja arī Abavas baseina kurši, kuri 1231. gada 17. janvārī Leāles bīskapa un Daugavgrīvas abata klātbūtnē ar pāvesta sūtni noslēdza tādu pašu līgumu. Ar to bija atcelts viņu noslēgtais līgums ar Rīgu, bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, un 9 pilsnovadiem līgumā ar pāvesta sūtni bija pievienojušies vēl trīs: Talsi, Pope un Ārvale. Atšķirībā no Ventas baseina kuršiem, Abavas kurši apsolījās bīskapam dot tādas pašas baznīcas nodevas kā citi īsteni kristieši, bez atsaukšanās uz Gotlandi. Tas norāda, ka Abavas baseina kuršiem nebija tik aktuāla izvairīšanās no jebkādām saistībām ar Zviedriju.

Neatkarības faktiskais, bet ne juridiskais gals

Tik aktīva pāvesta politika sastapa tikpat aktīvu Rīgas pilsētas, bīskapijas un Zobenbrāļu bruņinieku ordeņa pretestību. Jau trīs dienas pēc līguma ar Abavas baseina kuršiem noslēgšanas pretinieki pieprasīja Alnas Balduīnam, lai viss paliek pa vecam. Pāvesta sūtnis, baidīdamies no atentāta, kopā ar kuršu dotajiem ķīlniekiem pārcēlās uz Daugavgrīvas klosteri.

Jaunieceltais Rīgas bīskaps Nikolajs ieradās Livonijā 1231. gada vasaras vidū un nostājās Alnas Balduīna pretinieku priekšgalā. Bīskaps bija ķeizara politikas un pagānu agresīvas piespiedu kristīšanas piekritējs. Pāvesta sūtņa un krustnešu strīda lietu viņš nodeva šķīrējtiesai no vietējiem baznīcas hierarhiem, kas atņēma Alnas Balduīnam kuršu ķīlniekus un Kursas zemes, kā arī nodeva tās jaunā bīskapa valdījumā. Savtīguma vadītais bīskaps Nikolajs Alnas Balduīnam pārmeta: ”Neprātīgi ir un visai negodīgi, kad atrauj pasaulīgo atlīdzību tiem, kas veltījuši visas pūles un līdzekļus, lai veicinātu kristīgās ticības izplatīšanos.” Viņš pieprasīja, lai Rīga, bīskaps un ordenis katrs saņemtu vienu trešdaļu no jaunkristītajām zemēm.

1231. gada rudenī Alnas Balduīns devās uz Romu, lai informētu pāvestu par ķeizara piekritēju rīcību pret viņu. Viņa prombūtnes laikā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, Rīgas namnieki un bīskapa karavīri, pie kuriem atradās kuršu ķīlnieki, iebruka Kursā, postīja zemi un piespieda kuršus atdot savus līgumu eksemplārus. Kuršu sūtņus, kuri devās pie pāvesta un jau bija aizbraukuši līdz Gotlandei, zobenbrāļi piespieda griezties atpakaļ.

Tomēr pāvesta galmā Alnas Balduīns izcīnīja uzvaru pār saviem pretiniekiem. Pāvests viņu iesvētīja par Zemgales bīskapu un iecēla par legātu Kursā, Zemgalē, Līvzemē, Igaunijā, Gotlandē un citās kristietībai vēl nepakļauto tautu zemēs, kā arī piešķīra plašas pilnvaras: bez jebkādiem ierobežojumiem sludināt kristietību, iesvētīt amatā bīskapus un priesterus, iecelt klosteru priekšniekus un atcelt no baznīcas amatiem kā augstākos, tā zemākos baznīcas hierarhijas locekļus.

Rietumu baznīcas galva asi nosodīja Rīgas bīskapa rīcību. 1232. gada 5. februārī pāvests par Rīgas bīskapu un viņa rīcību Kursā rakstīja: ”Cilvēku naidnieka [sātana] ietekmē bīskaps Nikolajs jauno baznīcas stādiņu, kas bija atbrīvots no velna verdzības, tagad pakļāvis savai verdzībai.” Pāvests norādīja, ka šāda rīcība ir bīstama baznīcai, jo tā spiež jaunkristītos ķerties pie ieročiem un atbaida tos, kas vēl nav kristījušies. Vairākos apkārtrakstos pāvests deklarēja, ka šķīrējtiesa, kas lēmusi par Kursas sadalīšanu, nav bijusi likumīga un 1232. gada 3. februāra bullā pavēlēja, lai bīskaps, zobenbrāļi un Rīga atsakās no Kursas, Zemgales un Sāmsalas, kā arī nodeva Kursu Alnas Balduīna personīgā pārvaldē.

1234. gada 14. februārī pāvests apstiprināja abus Alnas Balduīna līgumus ar kuršiem. Līdz ar to līgumi stājās spēkā pilnībā. Apstiprinājuma rakstos kurši jau dēvēti nevis par pagāniem, bet jaunkristītajiem, kas netieši liecina, ka viņi jau bija pieņēmuši kristietību.

Jaunais Zemgales bīskaps Balduīns apmetās Mežotnes pilī. Sākotnēji Rīga, bīskaps un ordenis atteicās no pretenzijām uz Kursu, pēc tam Balduīns pāvesta vārdā Kursā piešķīra lielus lēņus Rīgas namniekiem, kuriem bija jāievēro uz lēņa zemes dzīvojošo kuršu brīvība, un nepiešķīra tiesas varu.

1233. gadā saspīlējums starp pāvesta piekritējiem un pretiniekiem pārauga bruņotā konfliktā. Rēveles (tagad Tallinas) pilsētā ordenis uzbruka pāvesta vasaļiem, nogalināja vairāk nekā 100 vīru, tostarp arī tos, kuri meklēja patvērumu baznīcās un kapsētās, bet 200 vasaļus sagūstīja un atbrīvoja tikai pēc lielas izpirkuma naudas samaksāšanas. Zemgalē zobenbrāļi sakūdīja pret legātu vasaļus un svētceļniekus, un viņam nācās meklēt patvērumu Daugavgrīvas klosterī.

Lai novērstu plašāku konfliktu pašu krustnešu starpā, 1234. gada 9. februārī Gregors IX atbrīvoja Alnas Balduīnu no legāta posteņa un anulēja visas viņam piešķirtās pilnvaras. Par jauno legātu iecēla Modēnas bīskapu Gviljelmo, kurš atbalstīja jaunkristīto zemju sadalīšanu to kungu starpā, kuri tās bija iekarojuši. 1234. gada vasarā legāts Modēnas Gviljelmo nodibināja Kursas bīskapiju un par bīskapu iecēla Engelbertu, kurš vienojās ar ordeni par Kursas sadalīšanu.

Pāvests tomēr atzina ordeņbrāļus par vainīgiem un pavēlēja ordenim atdot atpakaļ Dānijas karalim Rēveli un Ziemeļigauniju, kā arī atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus. Par Kursas atdošanu pāvesta vēstulēs nekas nebija teikts, tādēļ baznīcas galva netieši atļāva Kursā brīvi rīkoties Zobenbrāļu, bet vēlāk arī Livonijas ordenim. Jāuzsver, ka dokumentos nekas nenorāda uz pāvesta un kuršu slēgto līgumu atcelšanu vai grozīšanu, faktiski tie nekad nav atcelti un būtībā savu juridisko spēku nav zaudējuši līdz pat mūsdienām. Līgumos, lai arī ne gluži pilnīgi, tomēr atklājas kuršu valsts iezīmes: kuršu pilsnovadu konfederācijām bija noteikta teritorija un pārvalde – pilsnovadu pārstāvju padome.

Saistītie raksti

Minēto līgumu gars tomēr atklājās nākamajā līgumā, kas uz vairākiem gadsimtiem noteica kuršu attiecības ar jauno zemeskungu – Livonijas bruņinieku ordeni. Livonijas ordenis kuršu zemēs sāka nostiprināties ar 1242. gadu, kad uzcēla Kuldīgas pili – nozīmīgāko ordeņa centru Kursā. Pēc Livonijas ordeņa sakāves kaujā pie Durbes 1260. gadā lietuviešu atbalstītie Dienvidkursas iedzīvotāji sāka karu pret ordeni. Cīņas noslēdzās 1267. gadā ar miera līgumu, ko ordenis slēdza ar visas Kursas vecajo padomi. Līgumā daudzviet minēta dažādu privilēģiju piešķiršana kuršiem, ar ko jaunais zemeskungs acīmredzot cerēja iegūt kuršu lojalitāti.

Tādējādi kurši bija atbrīvoti no kara laupījuma desmitās tiesas došanas un varēja likumīgi paturēt daļu no bojā gājušo kuģu mantām. Katru vietu, kur kursis apmetās uz dzīvi, viņš varēja paturēt kā mūžīgu mantojumu, turklāt ieguva plašas mantošanas tiesības – līdz ceturtajai radniecības pakāpei. Kuršu klaušas un nodevas zemeskunga labā bija niecīgas. Aktīvā kuršu piedalīšanās ordeņa karagājienos vēlākajos gadsimtos liecina, ka ordenim bija izdevies panākt kuršu lojalitāti ar līgumiem un attieksmi.

LA.lv