Senajiem grieķiem kapakmeņi kalpoja terapijai 0
Senajiem grieķiem kapakmeņi kalpoja ne tikai kā piemiņas zīmes mirušajiem, to uzdevums bija sniegt arī mierinājumu palicējiem. Pie tāda secinājuma nonākusi Gēteborgas universitātes pētniece Sandra Karlsone, analizējot ap 2300 gadu senus kapakmeņus no kapsētām bijušajās grieķu pilsētās Mazāzijā (Turcijas teritorija mūsdienās) Smirnā un Kizikā.
Pēc Karlsones domām, senajiem grieķiem kapakmeņi bija paredzēti “vizuālās terapijas” sniegšanai nelaiķa piederīgajiem. “No sērotāja pozīcijām raugoties, ciļņi uz pieminekļiem izpildīja bēdas remdinošas un atbalstošas funkcijas, saglabājot un atsvaidzinot piemiņu par aizgājēju,” arheoloģe stāsta portālam discovery.com.
Senās Grieķijas antīkajā periodā (12. gs. p.m.ē. – 500. gs. p.m.ē.) sabiedrībā valdīja uzskats, ka nāve nav nekāds ļaunums, līdz ar to nav arī pamata lielām bēdām un kādu emociju attēlošanai pieminekļos, taču hellēnisma laikmetā, kas attiecas uz periodu no 323. līdz 31. gadam p.m. ē., mākslinieki ciļņos un figūrās jau centās attēlot emocijas, sāpes un sēras par aizgājēju.
Karlsone izpētījusi vairāk nekā 200 dažādiem ciļņiem un reljefiem rotātu sengrieķu hellēnisma perioda kapakmeņu. Veidot tos greznus vidēji turīgu pilsoņu aprindās tad skaitījās norma.
Arheoloģe uzskata, ka iedziļināšanās sižetos ļauj izdarīt secinājumus par attiecīgā laikmeta sabiedrības bēru rituāliem, demogrāfiju, ģimenes struktūru, turklāt kapakmeņi sniedz ieskatu uzskatos par nāvi. Bieži sižetos mirušais stāv līdzās savam kapam – vēsts, ka viņam pazemes mirušo pasaulē klājas labi. Nereti pieminekļos redz arī palicējus – aizgājēja radiniekus un kalpus. Interesanti, ka radinieki parasti stāv grupā kā sastinguši, kamēr kalpi dažādi pauž savas sēras un bēdas. Viņi sagumuši zemē vai aptvēruši zodu ar roku. Sengrieķu sabiedrības augšslānim neklājās atklāti paust bēdas, savukārt sērojošo kalpu attēlojums bija kā pamudinājums tiem bēdāties par zudušo kungu. Īpaši bēdu noskaņu uzsvēra pieminekļos priekšlaicīgi aizgājušajiem bērniem un pieaugušajiem. Bērnu figūrām tādos gadījumos bieži ir rokās vīnogu ķekars – mūžīgās dzīvības simbols. Arī tam vajadzēja iedrošināt palicējus, ka bērnam viņsaulē viss ir labi.
Gēteborgas universitātes pētniece ievērojusi, ka mūsdienu Rietumvalstīs kapakmeņi pamazām sāk atkārtot Senajā Grieķijā ierasto – tā vietā, lai attēlotu lakonisko krustu, to aizvieto kādi daudz personīgākas dabas simboli un sižeti.
