Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. oktobris, 2012
Drukāt

«Sencīši to izgudrojuši, lai bērni paliktu»

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Piensaimniecība iztikai, muzejs – sirdsdarbam, bet arī muzejam jādod darbs “Jaunindrānos”

 

Vecumnieku novada Bārbeles pagasta kopīpašuma “Jaunindrāni” saimnieki ir Mārtiņš Mediņš un Valdis Rusiņš jau kopš 1992. gada. Ganāmpulkā ir 150 slaucamās govis un tikpat dažāda vecuma ataudzējamās teles, kopējā lauksaimniecības zeme – 300 ha.

Kopš 2009. gada, kad Mārtiņš Mediņš nodibināja Ausekļu dzirnavu privātmuzeju, tā saimnieku pazīst plašāka sabiedrība kā ikgadēju Apsējību un Pļaujas svētku rīkotāju. Divu gadu laikā no pamatiem atjaunotas Ausekļu ūdensdzirnavas.

 

– Šoruden Pļaujas svētku viesi muzejā atkal ieraudzīja ko jaunu – Lazdu vējdzirnavas. Kā izdodas arvien paplašināt muzeju un šo lauksaimniekam neparasto darbu apvienot ar piensaimniecības nozari?

Mārtiņš: – Vēl paprasiet, kā tos darbus apvienoju ar novada domes ceļu pārrauga amatu! Četras dienas nedēļā strādāju tur. Teiksim, ka tā ir Dieva dota dāvana! Daudz palīdz ģimene, meita Dita, muzeja pārvaldniece. Bet, nopietni runājot: nemaz tik bieži nenotiek, ka ilgu laiku kopā saimnieko divi īpašnieki. Mums ar Valdi tas ir izdevies. “Jaunindrānos” vienu nedēļu strādā kolēģis, otru es – darām tos darbus, ko citiem neuzticam, kaut arī katram no mums ir pa trim darbiniekiem. Kad sēja, lopbarības gatavošana vai ražas novākšana, tad ejam pie darba visi, neskaitot stundas un to, kas kuram ir vai nav jādara. Valda dzīvesbiedre ir pieredzējusi diplomēta veterinārā feldšere. Esam Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības biedri, sadarbojamies ciltsdarba jomā. Par slaucējām strādā divas mūsu dzirnavu maizes cepējas meitas, labas darbinieces, uz kurām var paļauties. Mūsu piensaimniecību raksturo tas, ka diezgan bieži 75% piena atbilst ekstraklasei.

– Domājams, Ausekļu dzirnavās ieguldāt arī piena naudu?

– Tikai brīvos līdzekļus, es nevaru muzejam izmantot piensaimniecības naudu, pirmkārt, tāpēc, ka tas ir kopīpašums, otrkārt, piensaimniecība pastāvīgi prasa ko ieguldīt. Zemnieku saimniecībai un muzejam ir katram atsevišķa bilance – “Jaunindrānos” esam nodokļu maksātāji kā juridiska persona, muzejā – kā fiziska persona. Finanšu lietas ir pilnīgi nošķirtas. Muzejā nauda tiek ieguldīta arī no mežizstrādes.

– Lai cik laba satikšana, “Jaunindrāniem” droši vien nav gājušas secen visu piensaimnieku raizes?

– Protams, ne! Kad bankrotēja “Bauskas piens”, mums tur palika astoņi tūkstoši, bet ir zemnieki, kas pazaudēja vairāk. Tagad pārdodam pienu Trikātas kooperatīvam, un esam kooperatīva biedri. Bet tie, kas agrāk pārdeva pienu Rīgas piena kombinātam, tagad no turienes aizgājuši, jo jaunie īpašnieki iepirkuma cenu samazinājuši par trīs četriem santīmiem, tas nozīmē, ka ražotājiem jābūt savai pārstrādei.

 

Ziniet, kāda ir lielākā piensaimnieku nelaime? Mums ieskaidroja: ja gribat dabūt subsīdijas, teles jāiepērk ārzemēs. Mēs jau bijām noskatījuši ļoti labas teles Tērvetē, bet – subsīdijas ies gar degunu. Vācijā iepirkām 30 teles, un ātri pamanījām, ka tās klibo. Kāju vainas!

 

Nopirkām stelles, katru dienu kādai gotiņai kāja jāārstē, bet to kaiti izārstēt nevar, tikai apārstēt. Lai tiktu no tās vaļā, jānodedzina kūts. Iespējams, tas pat ir bioloģiskais ierocis. Teles, kas dzimušas govīm ar kāju vainām, sākumā ir veselas, bet, tiklīdz nāk slaucamas, arī saslimst, jo atdodot pienu, lopa organisms vairs nav tik imūns. Govs, kam kāju vaina, zaudē ap tonnu no gada izslaukuma, lūk, kādus “labumus” devušas subsīdijas un Eiropas regulas Latvijas piensaimniekiem!

– Un tomēr – kā spējat apsaimniekot abas tik atšķirīgās saimniecības?

– Nav tā, ka viss noticis uzreiz, tas tapis daudzu gadu garumā, pieredze nāk ar gadiem. Komandā strādāt vieglāk, nepieciešama atbildības sajūta un uzticēšanās.

Aina Mediņa: – Es kārtoju ikdienas grāmatvedību saimniecībai un muzejam, savācu visus dokumentus par gadu, bet kopsavilkumam gan algojam grāmatvedi. Agrāk biju skolotāja, bet pēc tam 12 gadus ar Valda sievu strādājām par slaucējām savā saimniecībā. Vēlāk gāju “Turības” kursos, lai mācītos grāmatvedību, jo tā nu man nav asinīs – reizēm tas santīms pazūd un pazūd… Tagad palīdzu meitai muzejā, un jau gadu esmu atbildīga par maizes cepšanu.

– Vai nav grūti – no skolotājas par saimnieci?

– Nav grūti. Skolā tagad vairs noteikti negribētu strādāt. Par daudz demokrātijas…

– Jūs esat liela ģimene – abi saimnieki, divi dēli, meita un vedekla. Vai nebūtu vieglāk, ja visi vīrieši strādātu tikai pašu saimniecībā un muzejā?
medins1_db_10

Mārtiņš: – Vecākajam dēlam Gatim darbs Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir naudas atspaids, jo jāpabeidz ģimenei māja, man ceļu pārrauga amats ir vairāk kā darbs sabiedrībai…

Aina (pukojas) –…nervu bendēšana!

Mārtiņš (smejas): – Jā, mājās strādājot, vairāk nopelnītu, tāpēc nekas cits kā sports tas nevar būt!

Ieva, Gata dzīvesbiedre: – Gatim patīk būt sabiedrībā, nevar tā, ka jauns cilvēks uzturas tikai laukos. Viņš nostrādā tur trīs dienas, pēc tam trīs dienas ir brīvs un tad darbojas saimniecībā vai pie mūsu mājas.

Aina: – Mums jāatbalsta Lauris, viņš mācās LLU 4. kursa mehanizatoros. Kad brīvs, strādā saimniecībā.

– Kas ir ienesīgākais dzirnavu muzeja darbā?

Dita: – Kāzu atrakcijas, tādas šosezon bijušas divdesmit. Tas nozīmē pusotras stundas intensīva darba, kad kāziniekus “pārbaudām” pie lauku un mājas darbiem, jo to veclaiku mantu mums jau nu netrūkst! Ja rīko kāzas tieši pie mums, tās notiek dzirnavu otrā stāva zālē, bet trešajā stāvā varam izguldināt 30 – 40 kāzu viesu. Šogad bijušas grupas no citu novadu pašvaldībām, uzņēmām visas valsts novadu izpilddirektorus, notika Zemgales reģiona pašvaldību priekšsēdētāju seminārs.

– Kā nepilna gada laikā spējāt uzbūvēt ūdensdzirnavu ēku pilnīgi no jauna?

Mārtiņš: – Visilgāk jau bija jāgaida uz banku, lai saņemtu kredītu Eiropas projektam. Pēc tam bija jāizsludina iepirkums un konkurss uz celtnieku firmu.

Aina: – Kad celtnieki strādāja, Mārtiņš pārbaudīja katras dienas paveikto, beigās šie teica – tāds būvuzraugs vēl neesot redzēts!

Mārtiņš: – Visiem, kas būvējas, velkas līdzi ačgārnā konkursu kārtība. Jāņem lētākais, bet būvniecības izmaksas tāpat pieaug. Celtniecības firmas labi zina, ka par līguma naudu darbu izdarīt nevarēs, nostāda īpašnieku fakta priekšā – vai nu maksājiet, vai… Mēs dabūjām pielikt klāt 20 tūkstošus latu. Bez šīs papildmaksas vēl dabūjām pārdot savu mežu. Tagad priekšā dzirnavu iekārtu montāža, nākamgad malsim.

– Dzirnavās cepat maizi – vai tas jau kļuvis par rūpalu?

Aina: – Cepam pēc pasūtījuma. Tūristi arī paši var izcept, ja grib – mēs iemīcām mīklu, uzraudzējam, lai paši taisa klaipus un cep. Esam noteikuši cenu sagatavotai abrai, izkurinātai maizes krāsnij.

Medins2_DB_10– Kā tikāt pie tik labas maizes krāsns?

Mārtiņš: – Piezvanīja kāds zemnieks no Skaistkalnes pagasta. Jaucot nost kādu vecu māju, tur varot būt kādas mantas muzejam. Aizbraucām un ieraudzījām maizes krāsni ļoti labā stāvoklī, atvedām mūrnieku, viņš pa ķieģelītim krāsni izjauca, uztaisīja rasējumus, sapirkām mālus un ķieģeļus. Un divu nedēļu laikā krāsns bija gatava.

– Tas bija joks, ka malsiet miltus arī vējdzirnavās?

– Mēģināsim. Dzirnavās gan būs jauna ekspozīcijas telpa, jo veclaiku darbarīku un mantu vēl daudz. Jā, nolūks ir laist darbā arī šīs dzirnavas, jo “galva” ir pilnībā atjaunota. Bet vēl rudenī dzirnavas jāapšuj ar jumta dēlīšiem.

– Kas tos gatavo?

– Mēs paši. Jumta dēlīšu mašīna ir tēva izgatavota.

– Visa ģimene esat palikuši savās mājās. Dita, kas jūs ar brāļiem te tur?

Dita: – Bērnībā jau visi strādājām fermā. Kad te vēl nekā nebija, tikai Iecavas līcis, tā vieta ir tāda, kas pievelk… Ja nebūtu dzirnavu muzeja, te nebūtu darba. Bet Latvijā noteikti gribas palikt.

Ieva: – Sencīši jau to laikam bija izgudrojuši, lai bērni paliktu…

– Izskatās, ka ģimenē ir visas vajadzīgās profesijas?

Mārtiņš (atjokojas): – Tas nav speciāli, tā sanācis. Gatis Saulaines tehnikumā mācījās lauksaimniecību, “Turībā” – uzņēmējdarbību. Ieva ir juriste, beigusi Policijas akadēmiju, viņa mums visus svarīgākos papīrus veikli uzraksta. Dita ir pārtikas tehnoloģe. Laura iecerētā beigusi Amatniecības skolu, ir audēja, pats mācās par mehāniķi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+