Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Kā reaģēt uz citu traģēdijām (vai nelietībām), ko nespējam novērst? 16


Ukraiņu kinorežisors Oļegs Sencovs
Ukraiņu kinorežisors Oļegs Sencovs
Foto: LETA/AFP

Nesen Parīzes IV rajona mērijas ēkas fasāde tika daļēji nosegta ar plakātu, kurā redzams Oļegs Sencovs, – foto simbolizēja parīziešu solidaritāti ar Krievijā prettiesiski ieslodzīto Ukrainas režisoru un pauda prasību viņu atbrīvot. Tāds bija viens no neskaitāmajiem viņa un pārējo ukraiņu politieslodzīto atbalstam teju visā pasaulē rīkotajiem pasākumiem, kurā klātesošos uzrunāja arī pilsētas galva Anna Idalgo. Ziņas par šīm akcijām līdz mums pārsvarā nenonāca, jo daudzus ne pārāk interesēja. Tomēr jāpieļauj, ka mēdzam uzdot sev jautājumu, kā reaģēt uz citu traģēdijām (vai nelietībām), ko nespējam novērst. Varbūt pilnīgi pietiek ar, teiksim, Eiropas Parlamenta rezolūcijā vai kādas augstas amatpersonas paziņojumā izteikto nostāju. Jo Sencova radošajai darbībai nav tiešas saistības ar Latviju, bet viņa iesaistīšanās cīņā pret dzimtās Krimas okupāciju un aneksiju bija ģeogrāfiski attāla un politiski bezcerīga.

Taču tā varētu sacīt gandrīz visi viņa aizstāvībā iesaistījušies Eiropas un Amerikas mākslinieki, intelektuāļi un vienkāršie pilsoņi. Arī politisko aprindu cilvēki, kas nevairījās demonstrēt attieksmi, kā Igaunijas prezidente, vai pat uzņemties iniciatīvu, kā starptautisku cieņu iemantojusī bijusī Francijas tieslietu ministre Kristina Tobirā, atbalsta organizēšanā ārpus oficiālajiem ietvariem. Nemaz nerunājot par drosminiekiem Krievijā, kuri riskē ar savu ādu par mazāko piketu vai “retvītu” un nereti paši nokļūst aiz restēm. Tās nav veltas pūles, jo nezūd un paliek sabiedrības atmiņā.

Akcijas “Free Sentsov” ieies vēsturē. Savukārt “Free Kirill” bija uzraksts uz aktieru T krekliem Avinjonas teātra festivālā, kur tika pievērsta īpaša uzmanība Kirilam Serebreņņikovam, kas, iespējams, ir svarīgāk par viņam piešķirto Francijas Mākslas un literatūras ordeni (ar ordeņiem – vēl augstākiem – Francija apbalvojusi arī asiņainus diktatorus). Protams, abas “lietas” nav salīdzināmas, kaut vai tāpēc, ka Serebreņ-ņikovs atrodas mājas arestā, nevis mirst aiz polārā loka. Nevilšus gan nāk prātā, ka šomēnes aprit gads kopš viņa aizturēšanas saskaņā ar apsūdzību, kas drīzāk atgādina absurda drāmas tekstu. Grūti pateikt, cik lielā mērā šis notikums rod atspoguļojumu Latvijas karstajā “rendez–vous” noskaņu caurstrāvotajā festivālu vasarā (ja neskaita “Baltijas pērles” atklāšanu ar viņa filmu). Serebreņņikova saites ar Latviju atšķirībā no mums “svešā” un politiski neērtā Sencova tomēr bijušas un, cerams, paliks visnotaļ ciešas. Tās īpaši attiecas uz vismaz trim godājamām mūsvalsts iestādēm. Latvijas Nacionālajā teātrī uzvestas viņa iestudētās izrādes. Latvijas Zinātņu akadēmija ir piešķīrusi Serebreņņikovam Cicerona balvu par “meistarību kultūras komunikācijā un ietekmi Latvijas mākslā”. Gādīgais Latvijas galvaspilsētas saimnieks Nils Ušakovs 2014. gadā pasniedza slavenajam režisoram Atzinības rakstu. Tāpēc kāda viņa atsvabināšanu prasoša plakāta izritināšana zem Rīgas mēra loga izskatītos itin pievilcīgi. Tā nemaz neizraisītu pārliekas Maskavas dusmas, turklāt tam vēl ir laiks, jo Serebreņņikova tiesāšanas sākums paredzēts septembrī. Bet oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas. Un nav arī par vēlu pavaicāt, ko šajā sakarā – ne jau par plakātiem, bet principiem – domā Latvijas “sociāldemokrātiskās partijas” un pārējo partiju izvirzīto listu viedie līderi.

Toties mums pienācis brīdis šo to vairāk atskārst. Pirmām kārtām pārlasīt 20. gadsimta pirmajā pusē sacerētos mūsu likteni iespaidojušos scenārijus. Galu galā esam izcilu režisoru lielvalsts. Un, nepiemirstot Sencova varonību un Serebreņņikova spožumu, nebūtu slikti Latvijas politiskajā teātrī ieviest kaut niecīgu daļu no Krodera vai Hermaņa talanta un meistarības. Īstenībā – sen jau vajadzēja.

LA.lv