Seno rotkaļu tehnoloģijas 0
“Latvijas Vēstures institūta apgādā” šogad izdotā Dagnijas Svarānes grāmata “Pētījumi Latvijas seno metālu tehnoloģijā. 11. – 17. gadsimts”, protams, ir nišas produkts, taču tāda veida darbi Latvijā ir pieprasīti ne tikai “kabineta arheologu” aprindās, kā varbūt dažs domās.
Pētniecībai par aizgājušo gadsimtu mūsu zemes teritorijas iedzīvotāju iemaņām un tehnoloģijām metālu ieguvē, liešanā, rotu un sadzīves priekšmetu kalšanā Latvijā jau ir zināmas tradīcijas, kuras aizvadītā gadsimta 50. gados aizsāka LU Mehānikas fakultātes metālu tehnologs Aleksis Anteins. Balstoties arheoloģiskajā materiālā, viņš atklāja, ka Baltijas senie iedzīvotāji jau 11. – 13. gadsimtā apguvuši damascētā tērauda izgatavošanas noslēpumus. Anteina pēdās sekoja arheoloģe Jolanda Daiga, ķīmiķis Ilgars Grosvalds, arheologs Vladislavs Urtāns un citi. Tomēr iepriekš minētie speciālisti pārsvarā pievērsās melnā metāla apstrādes pirmsākumiem, kamēr arheoloģes Dagnijas Svarānes darbs, kā atzīmē akadēmiķis Andris Caune, ir pirmā zinātniskā monogrāfija, kas aplūko krāsaino metālu izstrādājumu senās tehnoloģijas. Par tām stāsta gan arheologu uzietie bronzas, sudraba un alvas priekšmeti, gan arī to lejamveidnes un tīģeļi. 240 lappušu biezais izdevums ir sakārtots tā, ka pirmās divas nodaļas vēsta par krāsaino metālu tehnoloģijām, bal-stoties Mežotnes un Rīgas 11. – 17. gadsimta arheoloģiskajos atradumos, bet noslēdzošā, gandrīz pusi grāmatas aizņemošā daļa veltīta dzelzs priekšmetu sudrabošanas tehnoloģijai – tā sauktajai tausijas tehnikai. Tas bija veids, kā Senlatvijā sudraba inkrustācijām tika rotāti zobeni, šķēpu uzgaļi, saktas.
Kā stāsta izdevēji, “Pētījumi Latvijas seno metālu tehnoloģijā. 11. – 17. gadsimts” savu lasītāju ir atraduši ātri, jo tāda veida grāmatas ļoti ciena ne tikai ļaudis, kas padziļināti interesējas par Latvijas senvēsturi. Tādi darbi ir cieņā arī pie praktiskiem sava amata meistariem – rotkaļiem un eksperimentālās arheoloģijas entuziastiem.
