Ar ko skaidrojams šā gada sēņu bums? 5
Inita Dāniela, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe: “Ja liela sēņu raža būtu periodiska, tad tas atkārtotos ik pēc pieciem septiņiem gadiem, taču tā nav. Reizēm baravikas aug ļoti daudz trīs gadus pēc kārtas un tad kļūst mazāk. Šā gada sēņu bums noteikti ir skaidrojams ar sēnēm labvēlīgiem laikapstākļiem, kad ir silts un mitrs. Mežā jāmeklē tās sēnes, ko cilvēks pazīst. Ir divas dažādas lietas – meklēt un priecāties par sēņu dažādību un skaistajām krāsām vai lasīt sēnes ēšanai. Konkrētas vietas, kur sēņot, nevaru ieteikt, jo tas ir ļoti lokāli. Cilvēki aizbrauc sēņot vienlaikus uz vienu un to pašu mežu, taču viens atgriežas ar pilnu grozu, bet otrs nav atradis neko. Katram ir savas zināšanas par vietām, tāpēc tomēr ir nepieciešama meža izjūta un arī pieredze. Protams, katrai sēnei patīk nedaudz citāda vide – gailenes bieži sastopamas pie nomīdītu taku maliņām, jo viņām tīk blīvāka augsne, savukārt baravikas var meklēt nedaudz aizaugušos mežos. Ne vienmēr skaistie un koptie meži ir sēnēm bagātākie, pēdējā laikā esmu novērojusi, ka tīrie priežu meži kļūst arvien nabadzīgāki. Taču, ja dosieties uz mitru, papardēm un mellenēm pieaugušu mežu, tad arī tur neko neatradīsiet. Bērzu tuvumā atradīsiet bērzu baravikas, egļu mežos – egļu baravikas. Garšas ziņā un pēc skata tās ir diezgan līdzīgas, taču zinātāji pratīs atšķirt.”
Pēteris Evarts-Bunders, botāniķis, Daugavpils Universitātes SBI docents: ”Domāju, ka sēņu bagātībā šogad ir acīmredzama labu laikapstākļu sakritība. Bija relatīvi karsta un gana mitra vasara, kuras laikā nogatavojās sēņu micēliji un tagad, kļūstot vēsākam, sākas nenormāla sēņu augšana. Uz sēnēm noteikti nevar attiecināt sezonalitāti, kāda tā ir, piemēram, āboliem vai maijvabolēm. Gluži kā ar bitēm nekad neko nevar zināt, tāpat ir ar sēnēm. Sev noteikti jādefinē, kādas sēnes mēs gribam mežā atrast – baravikas, bērzlapes vai citas –, un tad uz tādu mežu arī jādodas. Cik esmu novērojis, sēnes atrast var praktiski jebkurā mežā, kas nav degradēts un noplicināts, pietiek ar piecdesmit līdz sešdesmit gadu vecu mežu. Varbūt jaunaudzēs nevarēs atrast sēnes, taču pietiek ar pāris priedēm, lai šogad tur noteikti atrastu baravikas. Sēņotājiem pašiem jāstaigā un jāmeklē, jo katram sēņu vietas ir savas. Pašam nav sanācis staigāt pa mežu, taču no kolēģiem esmu dzirdējis, ka šogad visiem izdodas kaut ko atrast. Uz ziemeļiem no Daugavpils sēnes var meklēt lielajā Daugavas mežu masīvā, tāpat Nīcgales lielajā masīvā vai Ilūkstes apkārtnes mežos. Ir tikai jādodas mežā un jāskatās, tad noteikti izdosies kaut ko atrast, jo šogad sēņu tiešām ir ļoti daudz.”
Dārta Kļaviņa, pēta meža fitopatoloģiju un mikoloģiju: ”Ir gadi, kuros sēņu ir mazāk, un gadi, kad sēņu ir ļoti daudz. Katrai sugai ir savas prasības, kas noteikti ir saistītas arī ar laika apstākļiem. Izteiktāks cikliskums ir novērots tieši baravikām. Sēnes ir cieši saistītas ar kokiem, īpaši ēdamās. Tāpēc to daudzums un dažādība ir viens no meža stāvokļa identifikatoriem. Sēnes palīdz kokiem uzņemt mitrumu un ūdeni, savukārt koki pretī dod barības vielas. Tā kā ir šī lielā simbioze un šovasar koki piedzīvoja lielu sausumu, varētu būt, ka pēc ilgstošā lietus un mitruma koki ir gatavi sēnēm atdot vairāk barības vielu, lai tikai dabūtu ūdeni. Tas ir gluži kā pēc krīzes, lai dabūtu kaut nedaudz no kārotā, koks pretī ir gatavs atdot no sevis visu. Ēdamās sēnes vairāk ir saistītas ar skuju kokiem, tāpēc tās jāmeklē tieši šajos mežos. Ir grūti pateikt, uz kuriem mežiem tieši jābrauc, jo lielajos mežu masīvos sēnēm vajadzētu būt ļoti daudz. Protams, jāskatās arī pēc apdzīvotības, jo cilvēki šogad ļoti aktīvi dodas sēņot – Rīgas tuvumā brīvdienās pie mežiem stāv mašīna pie mašīnas. Daudz sēņu ir arī Tukuma un Ķeguma puses mežos, arī Latgalē.”
Uzziņa
2014. gada sēne ir dzīslkāta beka (Ziemeļamerikas suga), ko pirmo reizi Latvijā konstatēja tikai pagājušā gada rudenī. Tā atrodama jūras piekrastes zonā. Dzīslkāta beka ir ēdama un uzreiz cepama.
