Mobilā versija
0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
26. septembris, 2017
Drukāt

Aivars Eipurs: Septembris, dzejnieku aizbildnis (5)

Eipurs

Aivars Eipurs

Tā tas Latvijā ir, kā virsrakstā rakstīts, taču kā autoram man skaidrs, ka šī aizbildniecība visvairāk nepieciešama, dzejoli radot. Un tur nu mēnesi neizvēlas, lai gan – septembris motivē, jo kolēģu dzejas lasījumi reizēm atrauj arī tavas slūžas.

Jau sen mēdzu sūroties, ka septembrī lielākoties ir tā – vai nu tu brauc pa Latviju, vai arī esi Rīgā uz visiem pasākumiem, kuri tevi interesē un kur satiec arī citu valstu dzejniekus. Ja esi tos atdzejojis, tad pavadi vairāk laika kopā ar viņiem. Apvienot bija sarežģīti. Tagad ir vēl cita problēma –pasākumu ir pārāk daudz, arī vienā dienā un pat vairāki vienlaikus. Tu domā, uz kuru iet, un beigās neaizej ne uz vienu. Vai jāsecina, ka Rīga ir liela pilsēta? Arī Liepāja ir liela, jo, piemēram, pērn tur vienlaikus notika manas dzejas vakars baznīcas tornī un dzejas slams uz zemes. Ja kāds nav manas dzejas fans, viņš drīzāk ies uz slamu; arī es tā darītu, jo tur uzstājas vairāk cilvēku.

Pasākumu šogad ir daudz, un neaiziešana ir izšķērdīga. Garām paslīd Eduarda Veidenbauma dzeja mūsdienīgā ietvarā, Montas Kromas vakars, Pētera Brūvera apaļai jubilejai veltīti pasākumi, multimediālas performances, Semjona Haņina grāmatas atvēršanas svētki… tagadnes forma ir vietā, jo nupat, nupat… tu taču gribēji iet…

Dzejas dienu galvenajā nedēļā, no 11. līdz 17. septembrim, man bija iespēja piedalīties dzejas un atdzejas darbnīcā Rīgā kopā ar pieciem skotu un velsiešu dzejniekiem, no kuriem viens bija darbnīcas vadītājs, bet pārējie četri, kopā ar mums, četriem dzejniekiem no Latvijas, atdzejoja viens otra darbus un arī paši tapa atdzejoti. Strādājām pāros, katrs ar vienu vai diviem dzejniekiem katru dienu, tajā pašā laikā būdami pieejami arī pārējiem, kuri laiku pa laikam piegāja pie kāda noskaidrot kādu niansi par attiecīgi savstarpējo darbu. Katram bija jāatdzejo vismaz pa vienam dzejolim no katra autora. Man sanāca pa vienam no diviem autoriem, tad piecu dzejoļu cikls no trešā un divi dzejoļi – no ceturtā autora. Noslēguma vakarā savu veikumu cēlām priekšā klausītājiem. Darbnīcas dalībnieki viesojās arī Kultūru vidusskolā un tikās ar studentiem Latvijas Universitātē. Vieta, kur strādājām, NicePlaceTelpa bija kā brīnums – neviens nevienam netraucēja, telpa un kafejnīca bija atvērta visiem, cilvēki taču nāca un gāja, un varbūt pat nenojauta, ka mums tur kaut kas notiek.

Darbnīcā pārrunājot attiecīgā dzejoļa tapšanas ap­stākļus un katru dzejoļa rindu ar autoru, man radās pārdomas par to, kā vispār iespējams normāli atdzejot dzejnieku, ja ar viņu neesi saticies. Tomēr notiek brīnums, Dievam viss ierēķināts. Jo tu taču neuzcelsi, piemēram, Džonu Donnu (1572–1631) vai Salvatori Kvazimodo (1901–1968), lai aprunātos. Taču atdzejotāja pūles tiek atalgotas un brīnumainā kārtā tu saslēdzies ar autoru un oriģinālu pāri robežām un gadiem. Un tu lieto optimālo vārdu, lai gan varēji lietot vairākus.

Vēl – par došanos uz provinci. Šoferim, kurš dzejniekus pārvadā pirmo vai otro reizi, gan nākas nobrīnīties par šiem dīvainajiem ļaudīm, viņu amatu un jocīgajām sarunām mašīnā. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Mainījies ir tas, ka dzejnieki atsakās no viņiem piedāvātās vīna pudeles līdzņemšanai pa ceļam, un arī galapunktā visi no mašīnas tiek ārā bez citu palīdzības. Šoferis beigās atceras, ka viņa māsa strādā bibliotēkā, tātad iespējama sadarbība, un palūdz dzejniekiem vizītkartes. Šiem vizītkaršu nav, bet visi labprāt uzraksta savus tālruņa numurus uz kādas lapiņas.

Parasti dzejniekus uz pasākumiem nogādā mašīna, kas ir no tā apvidus, kur paredzēti lasījumi. Valcēnieši rīkojas citādi. Viņi pasūta mašīnu no kādas firmas Rīgā. Tad šoferim iznāk brauciens turp un atpakaļ, divi braucieni. Bet citā gadījumā šoferis brauc no vietas Latvijā, savāc dzejniekus, tad ved uz pasākumu, tad atpakaļ uz Rīgu un tad tukšā uz mājām – četri braucieni. Kas dārgāk, nejautāju, kas loģiskāk – ievēroju.

Dzeja dzemdējusi ābolus un mazliet saules. Jādzīvo tālāk.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Man skumīgi. Viens Eipurs aizpilda veselas dzejas dienas, bet mani neaicina šogad nekur. laikam būt RS biedram ir stulbi. Tikai daži ir Dzejas dienu izredzētie. Ja būtu tolerance un vēlme arī citiem dzejniekiem iedalīt vkkf piešķirto honorāru, tad man nemostos greizsirdība uz tiem dažiem, kas jau gadiem tiek ucināti kā dižie, bet varbūt vkkf silei pietuvinātie.

  2. Godātais Skujenieks laikam ir tas ,kas arī tiek ārā no autobusa bez citu palīdzības,bet izkāpa no ši autobusa jau sen agrāk par raksta autoru

  3. Rīgā labāk. Nav jāņem līdzi maiņas apavi, Eipur. Neviens vārds par Knutu Skujenieku…

Draugiem Facebook Twitter Google+