Foto – AFP/LETA

Franks Gordons: Reliģiskās idejas mūsdienās nevar nest “ar uguni un zobenu” 18

2001. gada 11. septembris Ņujorkā un 2015. gada 7. janvāris Parīzē ir brīdinājumi apmulsušajai cilvēcei par šķirtni jeb asiņainu plaisu starp mūsu ēras 7. gadsimtu, kurā psiholoģiski vēl tagad mīt kāds miljards cilvēku, – to tālo laiku, kad Arābijas tuksnešu oāzēs sprediķoja pravietis Muhameds, un 21. gadsimtu, kuru raksturo Rietumu civilizācija, kas balstās uz uzskatu, vārda, apziņas brīvību, kur reliģija atdalīta no valsts un kur internets visos savos aspektos paver cilvēcei bezgalīgas perspektīvas.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

2015. gada 11. janvārī Parīzē vien pusotra miljona cilvēku pildīja bulvārus un laukumus, pieminot satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” izdevēju un darbiniekus. Aizkustinošs bija skats, kad 40 valstu līderi nostājās šīs ļaužu masas priekšgalā. Taču nākamā dienā, acīgiem žurnālistiem analizējot foto un video liecības, noskaidrojās, ka šos līderus nostādīja ierindā kādā tukšā sānu ielā, un fokuss veikli bija iestādīts tā, ka šī “vareno” grupa saplūda ar neskaitāmo manifestantu baru. Rūgtā pēdējo gadu pieredze mācīja: sagrupējiet tos savrup, drošs paliek drošs.

“Charlie Hebdo” metiens iepriekš bija vien 
60 000 eksemplāru, Francijai tas ir ļoti maz. Žurnālu lasīja pārsvarā “briļļaini” vīpsnātāji, kuriem imponēja rakstu un karikatūru nerātnā pieeja visām “svētajām govīm” gan jebkuras konfesijas reliģiju, gan dzimumu attiecību jomā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un nu, 14. janvārī, “Charlie Hebdo” iznāca trīs miljonu eksemplāru metienā. Tas iznākšot 16 valodās (ieskaitot turku un arābu) 25 valstīs. Svarīgs bija simbols: septītajam gadsimtam nebūs aptumšot divdesmit pirmo!

Ne mazāk riebīga par fanātisko islāmistu asinskāri ir putiniskās Krievijas šņākoņa: Maskavas “Komsomoļskaja pravda” 12. janvārī nāca klajā ar milzu virsrakstu: “Terora aktu Parīzē sarīkojuši amerikāņi?” Un Rīgas rus.delfi.lv portāla Latvijas pavalstnieks Jurijs Aleksejevs izteica tādu pašu “hipotēzi”.

Atļaušos mazu vēsturisku atkāpi. Kristietības hronikā ir ne mazums asiņainu lappušu. “Prieka vēsts” pagāniem tika nesta ar uguni un zobenu gan Dzintarjūras krastos, gan Andu pakājē. Inkvizīcijas sārtos “ķeceri” dega vēl 18. gadsimta sākumā. Maskavijā pareizticīgie vajāja vecticībniekus, jo tie stūrgalvīgi meta krustu ar diviem, nevis trim pirkstiem. Bet tie tikumi/netikumi pieder vēsturei, kamēr globālā džihāda un pasaules kalifāta ideoloģija, kas izveidojās 7. gadsimtā, tiek atdzīvināta un “ar uguni un zobenu” īstenota mūsdienās.

No septiņu līdz divpa­dsmit gadu vecumam mācījos Rīgas Franču licejā, kas bija gan latvisks, gan francisks. No bērnības saglabājusies interese par Franciju un Parīzi. Kad es 1957. gada rudenī sāku strādāt “Rīgas Balss” redakcijā, bija pieejama tikai Francijas komunistu avīze “l’Humanite” – pilnīgi nebaudāma. Taču dabūju lasīt arī šīs partijas apgādā iznākošo nedēļas laikrakstu “Lettres Francaises”, kas tomēr sniedza priekšstatu par kultūras dzīvi Parīze, par 1968. gada studentu nemieriem, par draisko, nerātno, dzirkstošo franču satīru.

Reklāma
Reklāma

Un kā jūtas satīra manā dzimtenē Latvijā? Kā allaž uzsvēra nepārspējamais trimdas satīriķis Uldis Ģērmanis, “Mērnieku laiki” uzskatāmi par latviešu satīras klasisko meistardarbu. Latviešu satīras ziedu laiks bija 1905. gada revolūcija, kurai veltīts mans 1959. gada diplomdarbs Maskavas Universitātes Žurnālistikas fakultatē. Diplomdarbam citu starpā pievienots zīmējums no žurnāla “Svari” 1907. gada: mākslinieks Tilbergs attēlojis kādu augstu cara administrācijas “činavnieku” sēžam uz klozetpoda ar nolaistam biksēm, un viņam kāds kapitālists tualetes papīra vietā pasniedz 1000 rubļu banknoti, piebilzdams: “Jūsu labdzimtību nekur tik labi neapkalpos kā pie “Lindvala un Ko” (mājiens uz kādu tā laika afēru)”. Zīmējumam dots virsraksts: Naudas piegādāšana badacietējiem.

Vēlāk būtu atzīmējams feļetonists Valdis Grēviņš (Dr. Orientācijs), satīriskie žurnāli “Ho-ho” un “Aizkulises”. Un kas mums ir tagad? Lūdzu piedošanu, bet neko daudz izcelt nevarēšu…

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)