Sēra smaka Kalnciemā. Iedzīvotāji iebilst pret akumulatoru pārstrādes rūpnīcas būvi 4
Kalnciemā pēc sēra patlaban ož tikai pārnestā nozīmē. Vai odīs tā, ka varēs sajust ar deguniem, vai redzēsim sekas, uzzināsim nākamajos gados. Kalnciems ir bijis muiža, ciems, lauku teritorija, pat pilsēta, tagad pagasts Jelgavas novada sastāvā. Kalnciema centrs patlaban dveš depresiju pēc padomju laika ziedu gadiem, kad te darbojās liels būvmateriālu kombināts un kūsāja ekonomiska dzīvība. Tagad kombināta vietā ir dažas nelielas ražotnes, kas dzīvīgumu nespēj kompensēt. Daudzas ēkas pamestas un sagruvušas. Nelielajām ražotnēm grasās pievienoties vēl viena: nolietotu akumulatoru pārstrādes rūpnīca. Tai pretojas vietējie iedzīvotāji. Kā apgalvo pretestības grupas vadītāji, divu gadu laikā esot savākts 791 paraksts “pret” no aptuveni 2000 kalnciemniekiem (paraksti vākti tikai no pilngadīgiem un tiem, kas fiziski bijuši sasniedzami).
Pret. “Nē!” sērskābes lietum!
Cīņu pret rūpnīcas ideju vada Jelgavas novada domes deputāte, juriste, Kalnciema iedzīvotāja Irina Dolgova. Ar viņu un vēl desmit “pret” kustības dalībniekiem tiekos vienā no Kalnciema dzīvokļiem. Ir daudz emociju un bažu. Pašvaldības un investoru virzienā skan apvainojumi nekorektu sabiedrisko apspriešanu rīkošanā pirms diviem gadiem (cilvēki par to minimāli bija informēti, sludinājumi bijuši pašvaldības telpās, laikrakstos, kurus vietējie nelasa, uz dažām namdurvīm), kā saka, pa kluso. Investori melojot un nesakot visu patiesību.
“No 17 domes deputātiem visi trīs no Kalnciema ievēlētie esam pret rūpnīcu, ir tādi, kas svārstās. Pašvaldības vadītājs Ziedonis Caune, kuru kopumā cienu, deputātiem draud: ja nobalsos pret rūpnīcu, bet investori iesūdzēs mūs tiesā un uzvarēs, “pret balsotāji” dabūs maksāt tiesas piespriesto kompensāciju. Taču es nebaidos: man taču ar bērniem te jādzīvo!” saka I. Dolgova. Viņa norāda, ka no plānotās rūpnīcas bijušajā minerālvates ražotnē dzeramā ūdens ņemšanas vieta ciema mājām atrodas aptuveni 300 metru attālumā, tikpat tālu – kultūras nams un tuvākais daudzdzīvokļu nams, divreiz tālāk – bērnunams un skola, 80 metrus – mazdārziņi, nemaz nerunājot par to, ka dažu simtu metru attālumā ir Lielupe, kanāli, dīķi, viscaur augsts ir gruntsūdens, līdzās ir ceļš, pa kuru ikdienā pārvietojas cilvēki un transports.
Bijusī Kalnciema poliklīnikas galvenā ārste, tagad pensionāre Ņina Kaļiņina atceras laikus, kad Kalnciemā ražoja ķieģeļus un minerālvati: “Cilvēki no kaitīgām vielām mira kā mušas, daudz slimoja ar vēzi, sirds un asinsvadu slimībām. Mēs zinām, kas ir kaitīga ražošana, un negribam to vairs piedzīvot, vēlamies nomirt dabīgā nāvē. Latvijā ir tik daudz nomaļu vietu, kur taisīt šādas rūpnīcas, īpaši Latgalē, bet – nē! – vajag durt tieši Latvijas sirdī, pie Lielupes un netālu no Jūrmalas. Mēs būtu ar mieru sadzīvot ar jebkuru normālu rūpnīcu: cukura, gaļas, čipsu.”
Kundze arī norāda atšķirību starp padomju un šiem laikiem: tad cilvēki paši labprātīgi izlēma doties uz dzīvi Kalnciemā un strādāt rūpnīcā, tagad rūpnīca nāk pie viņiem un tāpēc ļaudīm ir visas tiesības protestēt.
“Kalnciemam apkārt ir purvs, no kura izdalās metāns. Tā jau grūti elpot. Tagad rūpnīca izdalīs sēru, pievienosies skābeklis. Kas tur kopā sanāk? Sērskābes lietus!” pārliecināta pensionēta siltumtehniķe Raisa Andrejeva.
“Mūs mēģina pārliecināt, ka rūpnīca atbildīs visiem Eiropas standartiem. Es Kalnciemā strādāju vienā tādā Eiropas standartu ražotnē: sienas plānas, sajūtas kā šķūnī. Ja tāda būs arī akumulatoru pārstrādes rūpnīca, tad tās būs šausmas!” savu attieksmi skaidro šuvēja Gaļina Bušmane.
Pret rūpnīcu iestājas arī bijušais kalnciemnieks, tagad rīdzinieks, Rīgas Stradiņa universitātes farmācijas doktors Pāvels Sudmalis: “Uz papīra tas, kādu ietekmi uz vidi prognozē investori, izskatās labi, bet prakse liecina, ka reāli vienmēr ir sliktāk. Turklāt pašu kaitīgāko – 65 tonnas sēra dioksīda izmešu gada laikā – nevar noslēpt arī investori. Šie izmeši ir pamats skābajiem lietiem, kas skars ne tikai Kalnciemu, bet arī visu apkārtni.”
65 tonnas sēra dioksīda ir daudz vai maz? Kā noskaidroju Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā, 2013. gadā Latvijas stacionārie komerciālie objekti (tie lielākoties ir katlu mājas un rūpnīcas) saražoja 600 tonnas sēra dioksīda izmešu. Cik ir kopējo sēra dioksīda izmešu Latvijā, par 2013. gadu datu vēl nav, bet 2012. gadā tie bija 2410 tonnas (ieskaitot mājsaimniecības, transporta līdzekļus, mazās katlumājas u. c.). Interesanti, ka Ministru kabineta noteikumi pieļauj ik gadu gaisā Latvijā palaist 101 000 tonnu sēra dioksīda.
Kā paskaidroja Vides dienesta uzraudzības departamenta kontroles uzraudzības daļas vadītājs Andris Roska, teorētiski šādas 600 tonnas gadā varētu saražot viena liela Latvijas katlumāja, ja to kurina ar mazutu vai akmeņoglēm, bet tagad praksē tas nenotiek, jo tiek izmantots lētāks un videi draudzīgāks kurināmais. Kas attiecas uz iespējamo rūpnīcu Kalnciemā, patlaban notiek tās vērtējuma uz vidi dokumentu kārtošana Vides pārraudzības valsts birojā, kas ir tāds kā vidutājs starp uzņēmējiem un Vides dienestu. Kad šis vērtējums nokļūs Vides dienestā, tam 90 dienu laikā būs jālemj: vai no vides viedokļa rūpnīcu drīkst vai nedrīkst būvēt.
