Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. janvāris, 2015
Drukāt

Sēras kā neērtība (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Vēlos izteikt savas domas, izlasot 15. janvāra “Latvijas Avīzē” Ģirta Zvirbuļa rakstu “Karogs kā neērtība”.

Olsena kundze var rīkot ballīti, kad vien viņai labpatīkas. Likums to neliedz, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Nu jau arī sēru dienas strikti netiek ievērotas. Tagad notiek ballītes, lustīgi koncerti, tiek rādītas jautras kinokomēdijas un daudz kas cits. Viss notiek, tikai karogs sēru noformējumā atgādina. Varbūt kādu arī kaitina.

Toreiz arī mēs gatavojāmies svinēt Māras. Cik nu tāda svinēšana bija iespējama 1949. gadā. Tajā laikā pēc cukura un miltiem rinda pie veikala bija jāieņem iepriekšējās dienas vakarā. Mana tante savā vārda dienā bija iecerējusi savus ciemiņus uzcienāt ar pankūkām. Bet – mūs visus salādēja lopu vagonos. Šis “ekspresis” divas sievietes un divus bērnus – tādu kopā bija tūkstoši – aprīļa sākumā nogādāja Tomskas pārsūtīšanas cietumā, kam jau cariskajā Krievijā bija baisma slava. Tad maija sākumā nopakaļ aizejošam ledum lejup pa Obas upi uz ziemeļiem, atklādams tā gada navigāciju, devās tvaikonis “Aleksandrs Ņevskis”. Māras tantes pankūkas tā arī palika neizceptas. Bet pēc deviņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem nesastapām arī pašu Māras tanti.

Tāda mums šī diena bija pirms 66 gadiem. Astoņus gadus agrāk – 1941. gada 14. jūnijā – starp vairāk nekā 15 tūkstošiem cilvēku bija septiņi tūkstoši bērnu. Cik no viņiem atgriezās dzimtenē? Cik palika Transsibīrijas dzelzceļa uzbēruma malā? To neviens neskaitīja. Viņus – un ne tikai viņus – atceroties, 14. jūnijā plīvo Latvijas karogs sēru noformējumā. Izrādās, tas traucē.

Olsena kundzei piebalso Dagmāra Beitneres kundze: “Kura valsts pasaulē vēl šodien atzīmē pati savu okupāciju kā mēs 17. jūniju?” Gribu iebilst arī kultūras socioloģei. Varmācību nevienā demokrātiskā kultūrā neatzīmē, to atceras – cits vairāk, cits mazāk. Varbūt ne Olsenas kundzes, ne Beitneres kundzes ģimenes nav cietušas. Bet ir skaidri zināms, ka šī okupācija, kuru mēs “atzīmējam”, ir skārusi katru otro latviešu ģimeni. Tās dēļ Latvija zaudēja vairākus simtus tūkstošu cilvēku – izsūtījumā, emigrācijā, kritušos karalaukos. Šīs okupācijas rezultāts jūtams vēl arī šodien.

I. Pupurs,

politiski represētais

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Interesanti, kas bija šī Olsena un Beitnere iepriekšējā sistēmā, varbūt strādāja LU par padomju ideoloģijas propagandistēm? Tādi jau bija visās specialitātēs. Tagad daudzi bijušie komunisti nometuši maskas, atklāti lamā Latvijas valsti un daļa no viņiem joprojām strādā LU, “pūderē” jauniešiem smadzenes un izliekas par lieliem visziņiem. Un vēl stāsta citiem pasakas: mēs jau neesam pret karogu, bet pret obligātumu! Bet obligātumu ir noteikusi šī valsts, kā pienākuma un cieņas apliecinājumu represētajiem, ko padomju režīms iemina dubļos līdz ar valsts karogu. Tagad tas šiem bijušajiem sistēmas kalpiem liekas liels apgrūtinājums. Tātad jums nepatīk pati Latvijas valsts, tāpēc arī apstrīdat tās likumus, bet savu subjektīvo nepatiku paužat, uzliekot pseidodemokrātijas masku.

  2. latvietis parastais Atbildēt

    ne jau sēras vai svētki ir neērtiba, bet obligātais patriotisma izrādišanas fakts izkarot karogu. ja aptaujatu tieši tos kam arogi jākar neviss abstraktus garāmgājejus kurus principā tas neskar, tad varu saderet ka vismaz 90% butu pret obligātu izkāršanu. ne pret karogu, vai tā izkāršanu kā tādu, bet tieši obligāto. būs svētki/sēras kad ozkārs un būs kad ikdienas steigā aimirsīs. piespiedu patriotisms nepastāv, tad kā reiz veidojas pretestiba un nepatika

Draugiem Facebook Twitter Google+