Sēras kā neērtība 2
Vēlos izteikt savas domas, izlasot 15. janvāra “Latvijas Avīzē” Ģirta Zvirbuļa rakstu “Karogs kā neērtība”.
Olsena kundze var rīkot ballīti, kad vien viņai labpatīkas. Likums to neliedz, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Nu jau arī sēru dienas strikti netiek ievērotas. Tagad notiek ballītes, lustīgi koncerti, tiek rādītas jautras kinokomēdijas un daudz kas cits. Viss notiek, tikai karogs sēru noformējumā atgādina. Varbūt kādu arī kaitina.
Toreiz arī mēs gatavojāmies svinēt Māras. Cik nu tāda svinēšana bija iespējama 1949. gadā. Tajā laikā pēc cukura un miltiem rinda pie veikala bija jāieņem iepriekšējās dienas vakarā. Mana tante savā vārda dienā bija iecerējusi savus ciemiņus uzcienāt ar pankūkām. Bet – mūs visus salādēja lopu vagonos. Šis “ekspresis” divas sievietes un divus bērnus – tādu kopā bija tūkstoši – aprīļa sākumā nogādāja Tomskas pārsūtīšanas cietumā, kam jau cariskajā Krievijā bija baisma slava. Tad maija sākumā nopakaļ aizejošam ledum lejup pa Obas upi uz ziemeļiem, atklādams tā gada navigāciju, devās tvaikonis “Aleksandrs Ņevskis”. Māras tantes pankūkas tā arī palika neizceptas. Bet pēc deviņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem nesastapām arī pašu Māras tanti.
Tāda mums šī diena bija pirms 66 gadiem. Astoņus gadus agrāk – 1941. gada 14. jūnijā – starp vairāk nekā 15 tūkstošiem cilvēku bija septiņi tūkstoši bērnu. Cik no viņiem atgriezās dzimtenē? Cik palika Transsibīrijas dzelzceļa uzbēruma malā? To neviens neskaitīja. Viņus – un ne tikai viņus – atceroties, 14. jūnijā plīvo Latvijas karogs sēru noformējumā. Izrādās, tas traucē.
Olsena kundzei piebalso Dagmāra Beitneres kundze: “Kura valsts pasaulē vēl šodien atzīmē pati savu okupāciju kā mēs 17. jūniju?” Gribu iebilst arī kultūras socioloģei. Varmācību nevienā demokrātiskā kultūrā neatzīmē, to atceras – cits vairāk, cits mazāk. Varbūt ne Olsenas kundzes, ne Beitneres kundzes ģimenes nav cietušas. Bet ir skaidri zināms, ka šī okupācija, kuru mēs “atzīmējam”, ir skārusi katru otro latviešu ģimeni. Tās dēļ Latvija zaudēja vairākus simtus tūkstošu cilvēku – izsūtījumā, emigrācijā, kritušos karalaukos. Šīs okupācijas rezultāts jūtams vēl arī šodien.
I. Pupurs,
politiski represētais
