Seriāla turpinājums “Latgola.lv-2” 1
Nacionālā teātra jauniestudējums “Latgola.lv-2” jeb teātra mērķtiecīgais mēģinājums “divreiz iekāpt tajā pašā upē” izrādes programmiņā trāpīgi nodēvēts par “seriāla turpinājumu”, apspēlējot mūsdienās aktuālo seriālu kultūras fenomenu. “Latgola.lv-2” veidota kā ceļojums (vai precīzāk – ceļojuma turpinājums) konkrētā kultūrtelpā – Baltinavas novadā, eksponējot būtiskākās lokālās vērtības – valodu, tradīcijas, dabu un spilgtos cilvēku raksturus, kuru individuālās attiecības daudz ko liecina arī par vispārīgo laikmeta kolorītu. Izrādes pamatā esošais konflikts starp “savējiem” un “svešajiem” (ne tikai latgaļiem un latviešiem, bet arī starp tradīcijām un mūsdienu kultūru – pasākumu organizēšanas biznesu, ezoteriku u.tml.) pamatoti izmantots kā viens no galvenajiem komisma avotiem, attēlojot “tipisku” varoņu uzvedību “netipiskās” situācijās.
Danskovītes luga balstīta arhetipisku, viegli atpazīstamu dzīves situāciju virknējumā – turklāt piedāvājot ne tikai oriģinālas sižeta peripetijas (Annes cīņa ar ceļu satiksmes noteikumu apgūšanu), bet arī atsauces uz latviešu kultūru (visai tiešās paralēles ar Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”, kā arī folkloras elementu izmantojums) un pat uz populārās kultūras plaši tiražētajiem sižetiem. Otrajā cēlienā situāciju komēdijas tradīcijā tiek izspēlēts trillera cienīgs sižets ar pašaizsardzības nolūkos “neitralizētu” robežpārkāpēju – laupītāju – Ziemassvētku vecīti, vienlaikus mēģinot ģimenes lokā svinēt Ziemassvētkus “etnogrāfiskā garā”. Tieši divdomīgā situācija ar/ap līķi svētku vakarā kļūst par iestudējuma kulmināciju, kas uzrāda izrādes neapšaubāmās kvalitātes – ironisku latviskās vitalitātes manifestāciju un labsirdīgu iesmiešanu par citiem (lasīt – pašiem par sevi).
Plašu un precīzi atlasītu fonu izrādes pamatdarbībai rada fotogrāfa Imanta Urtāna radītā paralēlā stāsta līnija, ko veido prospektā demonstrētā fotogrāfiju montāža – stilizētā komiksu formātā demonstrētajos attēlos redzami gan izrādes varoņi asprātīgās situācijās (sevišķi izteiksmīgs ir sižets, kurā apspēlēta greizsirdības tēma), gan “universālas” dabas ainavas, kas signalizē par darbības (gada) laiku. Izteiksmīgi ir arī mākslinieces Jurates Silakaktiņas atlasītie kostīmi, kuros jaušamas gan spilgti individuālas, gan attiecīgajai videi – Latvijas laukiem – tipiskas detaļas.
Tomēr, līdzīgi kā pirmajā daļā, “Latgola.lv-2” kopumā atstāj visai pļāpīgu iespaidu – izrādes garums (teju trīsarpus stundas) agri vai vēlu nogurdina, izspēlētie sižeti bieži vien ieslīgst pašmērķīgā komismā vai, gluži pretēji, sentimentālismā. Tāpat vairākas muzikālās starpspēles padevušās visai statiskas un nenes iestudējuma kontekstā būtisku ideju. Problēmas rada arī nevienmērīgais izrādes ritms – pagaidām muzikālie numuri neizaug no pamatdarbības, līdz ar to radot nevajadzīgus pārrāvumus starp ainām.
“Latgolas.lv” pirmās daļas panākumu atslēga nenoliedzami ir pašironija jeb spēja veselīgi pasmieties par sevi gluži vai karnevāliskā garā, kas līdz ar to atbrīvo ne tikai izrādes aktieransambli, bet arī skatītājus, radot emocionāli uzlādējošu atmosfēru. Šoreiz izrādes atvērtā intonācija, aktieriem muzikālajās starpspēlēs vēršoties pie skatītājiem, šķiet nedaudz samākslota, bez īstuma piegaršas – Valda Zilvera un Jāņa Petera radītās dziesmas iezīmē intonatīvi vienveidīgu noskaņu, kurā dominē nostalģiska gremdēšanās atmiņās un viegli sērīgas refleksijas par cilvēka likteni. Arī izrādes prologā Mārtiņa Egliena spēles vadītāja uzrunā nav atrastas jaunas nianses, paliekot pie visai neoriģinālā stereotipa “mēs – čangaļi, jūs – čiuļi”. Turklāt zināmu distanci izrādē rada arī tas, ka gan skatītāji, gan aktieri labi zina “spēles noteikumus” – līdzīgi kā “Skroderdienas Silmačos”, tā nu jau arī “Latgola.lv” ir izrāde, no kuras skatītāji sagaida konkrētu pieredzi. Pirmizrādes vakarā vairāku aktieru izpildījumā bija jūtamas pūles noturēties “labi zināmajos” tēlos, līdz ar to uz skatuves vairāk bija redzami nevis pilnasinīgi, dzīvi varoņi, bet groteski zīmēti tipāži. Tomēr jau šobrīd par izrādes zvaigzni var uzskatīt Dailes teātra aktieri Pēteri Liepiņu (otrā sastāvā šajā lomā redzams Uldis Dumpis), kurš spītīgā un paštaisnā Ontana lomā iemieso īsteni latvisku mentalitāti – teju filozofisku mieru, kas mijas ar liriskiem dzīves neapmierinātības uzplaiksnījumiem. Kopā ar Voldemāra Šoriņa spilgti atveidoto kaimiņu Pīteru, kura tēlā ideālās proporcijās savijas dzīvi silta intonācija un grotesks atsvešinājums, abi varoņi izrādē iemieso ideālo traģikomisko līdzsvaru, uz ko pārējā izrāde vēl tikai tiecas.
Nacionālā teātra iestudējums – tautas komēdija “Latgola.lv-2” (lugas autore Danskovīte)
Režisors: Valdis Lūriņš, dziesmu teksti: Jānis Pēters, komponists: Valdis Zilveris, scenogrāfs: Mārtiņš Milbrets, kostīmu māksliniece: Jurate Silakaktiņa.
Lomās: Uldis Dumpis vai Pēteris Liepiņš, Dace Bonāte, Anna Klēvere, Daiga Gaismiņa, Evija Skulte, Indra Burkovska, Voldemārs Šoriņš, Zane Jančevska u.c.
Nākamās izrādes: 30. aprīlī, 2., 10., 12. 13. maijā.
VĒRTĒJUMS
Režija: 3
Scenogrāfija: 4
Aktierspēle: 3,5
Maksimālais vērtējums – 5
Vārds skatītājiem
Una Griškevica, kultūras portāla “Rīga 2014” oriģinālsatura redaktore: “Noskatoties šo lugu, šķiet, ka esi uzlādējies ar pozitīvo enerģiju, lai gan cauri smiekliem manāma arī neliela smeldze. Danskovītes luga un Valda Lūriņa režija tik tiešām ir meistarīga, un risks, taisot lugas turpinājumu, šoreiz ir simtprocentīgi attaisnojies. Skatītājam šī izrāde varētu iet pie sirds, jo nosaukumā ne velti minēts, ka tā ir “tautas luga”. Un kur nu vēl aktierdarbi: Dailes teātra aktiera Pētera Liepiņa Ontans, kas ne par matu nav sliktāks (citādāks gan!) par Ulda Dumpja lielisko Ontanu; Daces Bonātes Anne, Voldemāra Šoriņa Pīters un citi izrādes varoņi apbur… Tāpat kā Valda Zilvera mazliet smeldzīgās, bet ļoti jaukās dziesmas ar Jāņa Petera tekstiem. Un – paldies sirsnīgajai Latgalei par tik kolorītajiem tēliem!”
Artūrs Praškilēvics, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes 3. kursa students: “Patika, ka izrāde nebija monotona; ka tajā izspēlētas cilvēcīgas, vienkāršas situācijas. Brīžam gan bija tā, ka nesapratu kādu latgaliešu apvidvārdu vai teikumu, zāle smejas, bet es pat nesapratu, par ko. Scenogrāfs bija ļoti veiksmīgi radis pieeju, lai uz skatuves radītu notikumiem atbilstošo noskaņu. Tāpat to radīt palīdzēja fons, kur tika rādīti attiecīgā gadalaika attēli vai arī līksmas bildes ar Baltinavas skatiem. Esmu ļoti biežs teātra skatītājs, vēroju, analizēju aktiermeistarību un pie sevis domāju, kā aktieru vietā rīkotos pats. Gandrīz visās izrādēs esmu saskatījis kādu aktieri, kurš uz skatuves nav darbojies ar pilnu atdevi. Toties šajā izrādē visi aktieri bija fiziski un garīgi pilnīgi “iekšā” savā lomā, viņi vienkārši izbaudīja mirkli un dzīvoja savā tēlā. Izrādi caurvija labestība un prieks.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
