Latvijā
Izglītība

Sešgadīgie ir gatavi mācīties 16


Elfrīda Krastiņa
Elfrīda Krastiņa
Foto – Valdis Semjonovs

Pedagoģijas doktore, Daugavpils Universitātes profesore Elfrīda Krastiņa ir pārliecināta, ka sešgadnieki var iet skolā, ja vien tur ir mazam bērnam atbilstoša vide. Tādu pārliecību viņa guvusi jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad arī daļa bērnu skolā gāja jau sešos gados. Sarunājamies gan par sešgadniekiem skolā toreiz un tagad, gan citām plānotajām reformām izglītībā.

 

Savulaik strādājāt Pedagoģijas zinātnes pētnieciskajā institūtā, kas cita starpā uzraudzīja, kā skolās klājas sešgadniekiem. Vai sešgadnieki skolā bija Latvijas ideja vai arī tā bija reforma visas toreizējās Padomju Savienības līmenī?

E. Krastiņa: Tas bija Maskavas vadīts eksperiments. Tolaik mācību saturu un mācību līdzekļus 1. – 4. klasei veidoja katrā republikā atsevišķi, tikai tālākajās klasēs jau viss notika savienības līmenī. Tomēr sešgadnieku reforma nāca no Maskavas. Es gan nebiju klāt šīs reformas pašos pirmsākumos. Pieslēdzos 1982. gadā.

Kad sākās sešgadnieku eksperiments, mācības bija sešas dienas nedēļā, taču sešgadniekiem sestdienās uz skolu nebija jāiet. Stundu garums bija tikai 35 minūtes, kamēr citi mācījās 45 minūtes. Sākumā sešgadnieki mācījās sagatavošanas klasē, tikai vēlāk to pārdēvēja par pirmo klasi. Pārejas posmā dažus gadus bija divas pirmās klases, divas otrās klases ar dažāda vecuma bērniem. Arī tolaik bija bērni, kas 1. klases vielu apguva bērnudārzā.

Nevar teikt, ka astoņdesmitajos gados sešgadnieku eksperiments būtu izgāzies. Gluži otrādi: tas pierādīja, ka sešgadīgi bērni var apgūt 1. klases programmu. Taču, kad visus sešgadīgos gribēja ielikt skolā, nenodrošinot viņiem attiecīgu vidi, tad gan redzējām, ka sešgadīgi bērni skolas kārtībai nav gatavi pielāgoties. Sešgadīgie ir gatavi mācīties, taču ne tādā ritmā, kā tas notiek skolā. Viņiem vajag īpašu vidi: rotaļu telpas, paklājus, lai varētu sēdēt uz grīdas, utt.

 

Tātad jau tad tika secināts, ka problēma nav skolas gaitas kā tādas, bet gan skolas vide?

Jā. Jāpiebilst, ka tolaik bija arī prasība, ka ar sešgadniekiem strādā tikai īpaši tam sagatavoti skolotāji, kuri gadu no gada strādāja tikai ar sešgadīgajiem.

 

Šobrīd pret sešgadnieku sūtīšanu skolā ir gana liela sabiedrības pretestība – bērniem tiekot atņemta bērnība. Vai astoņdesmitajos gados arī bija kādi, kaut klusāki, tomēr protesti?

Mēs institūtā nekādu sabiedrības pretestību nejutām. Sabiedrības izpratne varētu būt saistīta ar to, ka skolās, kas piedalījās eksperimentā, tika veidota sešgadniekiem atbilstoša vide – bija rotaļlietas, guļamtelpas, speciāla ēdināšana. Lielu uzmanību pievērsa solu augstumam: skatījās, lai tie būtu piemēroti bērna augumam. Tikmēr šodien dažviet, sēžot solā, bērna kājas nemaz līdz zemei nesniedzas. Mācību process tika organizēts tā, lai bērniem būtu iespēja stundu starplaikā iziet arī ārā. Protams, bija bērni, kam arī tādā vidē mācīties bija grūti. Atceros, vienā klasē sēdēja puisītis, ausis aizspiedis. Kad vaicāju, kas kaiš, atbildēja, ka nevarot izturēt troksni, kas valda skolā. Daļā skolu sešgadnieki palika visu dienu līdz pat vakaram tāpat kā bērnudārzā. Arī tagad, ja reforma tiks ieviesta, jārēķinās, ka sešgadīgs bērns nedrīkst viens pats doties no skolas uz mājām. Savukārt, ja bērns paliks skolā visu dienu, jānodrošina gulēšanas iespēja, jo vismaz daļai bērnu sešos gados diendusa joprojām nepieciešama. Vieglāk ieviest sešgadnieku skološanos būs tur, kur skola un bērnudārzs ir zem viena jumta.

Tolaik veicām arī mērījumus par sešgadīgo bērnu attīstību, pētījām viņu uzmanību un nogurdināmību, kā arī kustību aktivitāti, kāds ir ķermeņa stāvoklis, bērnam sēžot solā, vai nav kādas izmaiņas mugurkaulā, skolas arī pašas rakstīja atskaites. Kad institūts tika likvidēts, viss tika izmēzts ārā, un šobrīd Latvijā, manuprāt, pat nav tādas iestādes, ka sīki sekotu līdzi reformas norisei.

 

No tā, ko jūs stāstāt, secinu: ja 1. klase būs bērnudārzā, tad reforma ir ieviešama.

Ir pierādīts: sešgadnieki un pat jaunāki bērni var mācīties, taču ir jābūt atbilstošai videi un mācību metodēm. Vairāk jāmācās rotaļnodarbību veidā. Jāņem vērā, ka svarīgākais šāda vecuma bērnu apmācībā ir lasītmācīšana, jo sensitīvais periods lasītmācīšanai sākas jau no četriem gadiem. Vecumā no četriem līdz sešiem gadiem bērniem pašiem ļoti interesē lasīšana un rakstīšana. Septiņos gados sākt mācīt lasīt jau ir par vēlu, bērns šīs prasmes apgūšanai ir “aizvēries ciet”, un tad jāmācās piespiedu kārtā. Turklāt jebkurā 1. klases mācību grāmatā redzams: lai ar to strādātu, bērnam jau jāmāk lasīt. Kad bērni mācās lasīt, tad vienlaikus klasē vai grupā nevajadzētu būt vairāk par 16 bērniem.

 

Tolaik sešgadnieku reforma tika ieviesta ļoti pakāpeniski, sākumā sešgadnieki mācījās tikai trīs skolās. Tagad viss notiek ātrā tempā. Vai tas nerada bažas?

Viss nav tik briesmīgi, kā izskatās. Tagad pirmsskolas apmācības ietvaros mācās gan piecgadīgie, gan sešgadīgie. Tolaik sešgadīgie skolēni vispār iepriekš nebija mācījušies. Tagad faktiski mainās tikai nosaukums: sešgadīgo sagatavošana kļūst par 1. klasi.

Šobrīd ir vadlīnijas pirmsskolas sagatavošanai, taču bija arī periods, kad bērnudārziem šādas prasības netika izvirzītas, un daļa bērnudārzu inerces pēc joprojām darbojas pēc principa, ka nekas nav jāmāca. Tajā pašā laikā ir bērnudārzi, kas cenšas dublēt skolu, uzspiežot maziem bērniem skolas metodes – darba burtnīcas, darba lapas – un atsakoties no rotaļu elementiem nodarbībās. Šādā veidā bērnudārzā apmācītiem bērniem skolā 1. klasē bieži vien ir garlaicīgi, jo skolotājs māca pēc standarta, neņemot vērā bērnu zināšanu un prasmju līmeni.

 

Jūs teicāt: astoņdesmitajos gados bija atsevišķas klases sešgadīgajiem un septiņgadīgajiem pirmklasniekiem. Tagad visi mācīšoties kopā.

Tā gan nedrīkst darīt nekādā gadījumā, tā būtu vardarbīga attieksme pret sešgadniekiem. Septiņgadīgais prot rakstīt un rēķināt, kamēr sešgadīgais tikai sāk mācīties. Viņi nevar būt līdzvērtīgi! Tāpēc arī izglītības saturam sešgadniekiem un septiņgadniekiem jābūt atšķirīgam. Un tiem, kuri nākamgad sāks iet 1. klasē septiņos gados, kādā brīdī būtu viena klase “jāpārlec”. Ja vienu saturu apgūs dažāda vecuma bērni, viņus nedrīkstēs salīdzināt pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem. Līdzīgas problēmas bija arī deviņdesmitajos gados, bet neviens necentās skaidrot, kāpēc bērnu sasniegumos ir liela atšķirība.

Gaidāmo reformu dēļ 2027. gada pavasarī dubults skaits bērnu pabeigtu 9. klasi, bet 2030. gadā – 12. klasi. Vai prognozēts, ko tālāk darītu šie jaunieši? Vai atkal sekos masveida aizbraukšana, jo tik lielam skaitam jauniešu nebūs izglītības un darba iespēju?

 

Sešgadnieki skolā gan ir tikai viena no reformām. Šobrīd top arī jaunais izglītības saturs. Vai tāds nepieciešams?

Izmaiņas noteikti vajadzīgas. Lasot ārvalstu pedagoģijas grāmatas, saprotu, ka pie mums izglītības saturā ir pārāk maz radošu uzdevumu.

Tajā pašā laikā daudzas lietas, ko tagad sola iekļaut jaunajā saturā, nav nekāds jaunums. Piemēram, problēmiskā mācīšana. Savulaik strādāju Kokneses vidusskolā, kuras toreizējais direktors Ilmārs Gaišs 1974. gadā tieši par šo tēmu aizstāvēja doktora disertāciju. Uzskatu, ka pāreja uz kompetenču izglītību sākās jau astoņdesmitajos gados. Tad institūtā strādājām pie šādām programmām. Tur iestrādājām, piemēram, starppriekšmetu saikni. Taču institūtu likvidēja un programmas reāli netika ieviestas.

 

Ministrija atzīst, ka jau tagad ir skolotāji, kas māca bērnus ar mūsdienīgām metodēm, taču ar reformu centīsies panākt, lai tā strādātu vairāk skolotāju.

To nebūs vienkārši ieviest. Izglītība ir konservatīva sistēma. Tam, ko ievieš 1. klasē, rezultātu redz tikai pēc 12 gadiem. Svarīgi, lai skolotājiem būtu pieejama ne tikai apmācība, kā strādāt ar jaunajām metodēm, bet arī atbalsts ikdienā. Piemēram, būtu jābūt kādam portālam, kur būtu redzami video, kā citi skolotāji strādā ar jaunajām metodēm. Ja skolotājam pašam no nulles būs jāizveido sistēma, kā strādāt jaunajos apstākļos, tas no viņa prasīs milzīgu darbu. Man gan ir aizdomas, ka kompetenču satura ieviešanas projekta autoriem pašiem īsti nav skaidrs, kā tieši skolotājiem būs jāstrādā, lai veidotu zināšanu sistēmu.

Mācot pedagoģijas studentus, redzu arī, ka studentiem grūtības sagādā apgūt pedagoģiskā procesa psiholoģisko pusi. Kā mācīt domāt – analizēt, sistematizēt, klasificēt, grupēt, vispārināt? Ko nozīmē mācīt mācīties? Nākas redzēt, ka studenti, kaut pabeiguši vidusskolu, ir bez izpratnes par tām elementārajām lietām, kas notiek sākumskolā, tostarp par viņu matemātikas zināšanām. Protams, ir arī tādi studenti, par kuriem var teikt: viņš ir dzimis skolotājs.

Man arī šķiet, ka Latgalē pedagoģijas studenti ir citādi motivēti nekā Rīgā. Latgalē viņi lielākoties patiesi vēlas strādāt skolā. Tur jo­projām uzskata, ka skolotāja profesija ir iespēja tikt dzīvē tālāk.

 

Tieši tā dēļ, ka ne visi pedagoģiju studējušie vēlāk dodas uz skolu, ministrija samazina budžeta vieta skaitu topošajiem skolotājiem.

Ministrijā nav parēķinājuši, kas būs pēc dažiem gadiem. Tad vispār nebūs kas iet klasē, jo daudzi skolotāji ir pensijas un pirmspensijas vecumā. Vecajiem, kas gribēs palikt, gan būs labi, viņus neviens nedzīs no skolas prom.

 

Jūs pati esat nesen iznākuša inovatīva mācību līdzekļa autore. Tajā apvienota matemātika, kā arī mājturība un tehnoloģijas. Vai tad abus šos mācību priekšmetus var mācīt kopā?

Ideja veidot šādu mācību līdzekli man radās jau 1990. gadā, kad vēl strādāju institūtā. Taču pēc tā likvidācijas strādāju skolā un mācību līdzekļa veidošanu nācās atlikt.

Mācību priekšmetam “Mājturība un tehnoloģijas” ir tikai viena stunda nedēļā, kaut tieši šajās stundās var attīstīt pirkstu sīko motoriku, kas savukārt veicina smadzeņu darbību. Bērniem ir neattīstīti pirkstiņi. Pat studentiem šobrīd ir ļoti neveikli pirksti. Tāpēc māj­turību un matemātiku varētu apvienot, lai vienlaikus “masētu” abstrakto un māksliniecisko domāšanu. Turklāt tādā veidā var parādīt, kur matemātika ikdienā vajadzīga. Piemēram, kaut ko cepot virtuvē, var nākties mērīt gan gramos, gan mililitros. Arī glāzi var izpētīt dažādos veidos – cik tā sver, cik maksā, cik daudz ūdens tajā var ieliet, cik daudz miltu var iebērt. Vai, gatavojot augļu salātus, var skaitīt daļas, kurās auglis sagriezts, domāt, kas paliek, kad noņem vienu ceturtdaļu utt. Var locīt salvetes dažādās ģeometriskās formās.

LA.lv