Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Sešpadsmit gadus ilga sarakste

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Grāmatām, kas saistībā ar Raiņa 150. jubilejas atceri sākušas ceļu pie lasītājiem, pievienojusies vēl viena. Apgādā “Madris” jau pirms kāda laika iznācis izdevums “Sirdsmīļo brālīt!”, kurā apkopota dzejnieka, dramaturga, domātāja Jāņa Pliekšāna (1865 – 1929) un viņa vecākās māsas Līzes Pliekšānes (1854 – 1896) privātā sarakste no 1880. līdz 1896. gadam.

Tā ar lielāku vai mazāku intensitāti ilgusi 16 gadus – līdz māsas nāves brīdim. Izdevumu sastādījusi Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska.

Izdevumā iekļauta Raiņa sarakste ne tikai ar vecāko māsu, kas viņam bijusi gandrīz vai mātes vietā, bet arī ar otru māsu Doru un vecākiem (šīs vēstules gan tikušas sūtītas krietni retāk).

Sarakste aizsākusies, kad Rainis 14 gadu vecumā no dzimtajām mājām pārcēlies uz Rīgu, lai iegūtu izglītību pilsētas vācu ģimnāzijā. Bet pēdējās vēstules, kas iekļautas šai darbā, viņš sūtījis, jau dzīvodams Berlīnē. Lasītāju nedaudz varētu izbrīnīt, ka Līze savu brāli sarakstē bieži dēvē par dēliņu un puisīti, regulāri žēlo, kā arī sarāj, kad ilgi nācies gaidīt uz viņa vēstuli un dzīvot neziņā. Daudzas publicētās vēstules oriģinālā tapušas vācu valodā, taču grāmatā tās, protams, lasāmas latviski. Jau sarakstes sākumā Līze brāli mudina neaizmirst latviešu valodu un rakstīt latviski: “Turpmāk Tev jāraksta mammai krietna vēstule latviski, viņa jau ilgi uz tādu gaida, un tad Tev būtu ļoti noderīgi vingrināties rakstīt latviski, citādi Tu mūsu nabaga valodu vēl aizmirsīsi, jo pat Rīgā pret viņu izturas nevērīgi.” (19. lpp.) Taču, paužot savu domu latviski, gan Rainis, gan Līze bieži izmantojuši ģermānismus, rusicismus un citu valodu vārdus.

Ņemot vērā, ka sarakste ir privāta, daudz tajā vēstīts par Pliekšānu ģimenei aktuāliem notikumiem un arī gluži ikdienišķām lietām, piemēram, pārcelšanos no vienas mājvietas uz nākamo, Krišjāņa Pliekšāna sešus gadus ilgušo tiesas procesu ar Jezercu muižas īpašnieku J. Žabu, Līzes došanos uz Ķemeriem vai Ārensburgu ārstēt reimatismu un citiem. Mūsdienu lasītājs, ja vien katras vēstules noslēgumā nebūtu komentāru, nespētu saprast, par ko ir runa. Būtu dīvaini no lasītāja gaidīt plašas zināšanas par Pliekšānu dzimtas likteni.

Dažkārt Raiņa vēstulēs jaušama ironiska noskaņa: “Ar pārticiņu ir vēl gluži labi, tā vēl nav pavisam izkususi, vienīgi siers tikai dvašo un jau šodien beigs dzīvot, atstājot tikai sapelējušo ietērpu.” (27. lpp.) Neliela deva ironijas jaušama arī Līzes un Raiņa vēlmē spēlēties ar citām valodām – vēstulēs samērā regulāri parādās vārdi vai pat veseli teikumi poļu, vācu, krievu, baltkrievu un citās valodās, taču parasti svešvaloda tikusi izkropļota – pat līdz tādam līmenim, ka lasītājam, kas pārvalda konkrēto valodu, būs grūti uzminēt, ko vēstules autors vēlējies paust. Arī šim nolūkam lieti noder komentāri.

Neparasti, ka, vēstules parakstot, gan Rainis, gan Līze izmantojuši dažādu valodu vārdus, piemēram, vairākas no tām parakstītas ar vārdiem “Johans”, “Jeannot”, “Ženniņš”, “Zeniņš” u. c., savukārt Līze dažkārt parak­stījusies, izmantojot sava vārda igauņu versiju – “Elize”.

Tuviniekiem adresētajās vēstulēs Rainis tieši un atklāti paudis savus uzskatus par citiem cilvēkiem: “Stučkas tēvs ir viens no tiem vecajiem godavīriem, bet nepieder pie svētajo šķiras, kā p.p., Dombrovskis (rūpnieks un Doras Pliekšānes krusttēvs Augusts Dombrovskis. – L. G.), un izliekas par īstu mecenātu – dziesminieku un mākslinieku draugu, jo pie viņa daudzreiz uzturējušies Jurjāns, Baumaņu Kārlis, Jūsmiņš un daži citi no šīs kārtas.” (118. lpp.) Protams, vairākkārt pieminēts arī Pēteris Stučka…

Grāmatas iznākšanu finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, Daugavpils novada dome un Preiļu novada dome. Izdevumā iekļauto vēstuļu oriģināli atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā un Rakstniecības un mūzikas muzejā. Darba noslēgumā ievietots personu rādītājs.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+