Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. jūnijs, 2013
Drukāt

Sestdien Koknesē Likteņdārzā atvēra grāmatu “Atmiņu Daugava”

Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

Šķita, pat Daugavas krasts un likteņupes plūdums mulsa no daudzajiem cildinošajiem vārdiem, kas tika teikti ne vien neparastās grāmatas sastādītājiem Jānim Ivaram Padedzim un Mārtiņam Mintauram, vairāku novadu – Kokneses, Aizkraukles, Pļaviņu, Salas – pašvaldībām, zemnieku saimniecības “Kalnavoti” īpašniekam Jānim Dzenim un citiem atbalstītājiem,

 

bet arī visiem tiem, kas dalījušies atmiņās, devuši vecās fotogrāfijas un palīdzējuši gan ar padomu, gan darbu, lai celtu augšā applūdināto Daugavas skaistumu un bagātību posmā no Pļaviņām līdz Aizkrauklei. “Domājām, ka Daugavas jaunība ir pazudusi zem ūdens un ūdens visu aiznesis uz jūru,” sacīja rakstniece Māra Svīre, kas rakstījusi ceļa vārdus Daugavai un grāmatai. “Bet paskatieties uz Likteņupi – tā mirguļo zeltā! Acīmredzot tas ir sveiciens tiem diviem Jāņiem un vienam Mārtiņam – ieklausieties, kādi skaisti vārdi, īsti, smagi, stipri! –, kuri paveikuši šo lielo darbu un uzdāvinājuši mums Daugavas jaunību.”

Pašiem stiprajiem vīriem pēc vairāku gadu darba, kas vainagojies ar vairāk nekā 600 veco fotoattēlu, atmiņu, liecību un pētījumu apkopojumu grāmatas 445 lappusēs, brīža svarīgums un emocionālais pacēlums neļāva vārdiem plūst kā Daugavas palu straumei pavasarī. “Liels darbs padarīts,” īsi sacīja J. I. Padedzis. Šī lielā darba detaļas nedaudz atsedza J. Dzenis:

“Sākumā maz bija tādu, kas ticēja, ka mūsu ideju iespējams īstenot. Bet tad, kad jau varēja skatīt savāktās vecās fotogrāfijas, pat neticīgākos vairs nevajadzēja pārliecināt par neparastā kultūrvēsturiskā izdevuma izdošanas nepieciešamību.

Tagad mums ir grāmata 10 000 eksemplāros, par kuru jau labu laiku pirms izdošanas cilvēki interesējās grāmatu veikalos, grāmata, par kuras pirmajiem 3500 eksemplāriem naudu samaksāja, pirms tā vēl bija nodrukāta, e-kioskā pasūtītāji bija pat no Amerikas un Austrālijas.” Viens no daudzajiem veco fotogrāfiju autoriem Gunārs Magone stāstīja, kā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, būdams Rīgas Vagonu rūpnīcas strādnieks, ar dzīvesbiedri Veltu no Kokneses līdz Staburagam un atpakaļ izstaigājuši un ar vienkāršo fotoaparātu “Smena” fotografējuši tās Daugavas vietas, par kurām bijis zināms, ka tās nonāks zem ūdens. “Vai tad mēs toreiz varējām iedomāties, kāda vērtība būs šiem fotoattēliem pēc piecdesmit gadiem un ka tie nonāks visai latviešu tautai tik svarīgā grāmatā!” viņš iesaucās.

Visi runātāji kopīgi nopina ziedu vītni, ko pēc tam ar laivu ieveda Daugavas vidū un palaida straumē. Tad Likteņdārzā iestādīja kadiķi – kā simbolu tautas sīkstumam. Visbeidzot daudzi iegādājās grāmatu par ziedojumiem, kas nonāks Likteņdārza vajadzībām.

Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde pastāstīja, ka grāmatas atvēršanas ģenerālmēģinājums noticis jau piektdien Pļaviņās.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+