Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. septembris, 2014
Drukāt

Dienas centru “Ābeļzieds” apmeklē simtiem rīdzinieku, lielākoties seniori

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rokdarbu nodarbībās galvenais – lai ir domubiedri.

“Par dienas centru uzzināju, braucot tramvajā. Noklausījos divu sieviešu sarunu par to, cik tur ir labi un interesanti, notiek dažādas nodarbības. Izkāpu reizē ar viņām no tramvaja, apturēju un pajautāju, kur šī vieta atrodas,” stāsta pensionāre Ināra, kura Rīgas sociālā dienesta dienas centru “Ābeļzieds” apmeklē jau piecus gadus: dejo līnijdejas, darbojas rokdarbu pulciņā, vingro, piedalās jogas nodarbībās. Kopā ar citiem dienas centra senioriem nūjojot esot izstaigājusi visu Dzegužkalnu, bet vasarā daudzus kilometrus nogājusi gar jūras malu.

Paši organizē, paši vada

Ienākot dienas centrā, rodas iespaids, ka te viss darbojas pats no sevis. Vienā telpā starp dziju kamoliem, piegrieztnēm un krāsainām stikla pērlītēm omulīgi iekārtojušās rokdarbnieces, otrā sev svarīgus jautājumus pārrunā insultu pārcietuši cilvēki, trešajā sapulcējies angļu tējas klubs, bet zālē notiek dejas. Četras sociālās darbinieces, no kurām katrai ir vēl kādas papildu prasmes un zināšanas, piemēram, mākslā, datoru gudrībās vai dejās, neuzkrītoši sniedz savu padomu, ja seniori to lūdz, taču viņas nevada nodarbības un nesaka priekšā, kas jādara. Tāds ir šā dienas centra mērķis – 
pamodināt ikvienā radošo garu un radīt apstākļus, lai tas varētu brīvi un pilnvērtīgi izpausties. Tas nozīmē, ka visas nodarbības, ar retiem izņēmumiem, vada paši centra apmeklētāji, viņi izdomā, ar ko vēlētos nodarboties, atrod sev domubiedrus un īsteno ieceri, arī idejas par dažādu interešu klubu organizēšanu nāk no viņiem. Šeit darbojas vācu un angļu tējas klubiņi, smieklu klubs “Ķiķīši”, dziesmu klubs “Lustūzis”, kā arī kulinārijas klubs. Vasarā ik dienu centrā iegriežas 20 ­- 30, bet ziemā 50 – 60 apmeklētāju, pārsvarā seniori.

“Katrs centra apmeklētājs nāk ar savu iekšējo bagātību, ar kuru dalās, saņemot to pašu pretī arī no citiem. Tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēki var viens otram kaut ko dot,” saka “Ābeļzieda” vadītāja Ināra Ulmane.

Centrs sadarbojas arī ar nevalstiskajām organizācijām, piemēram, insultu pārcietušo cilvēku apvienību “Vigor” un Rīgas Kurzemes rajona pensionāru biedrību, piedāvājot telpas biedrību sapulcēm. Daudzi šo organizāciju biedri, uzzinājuši par centra piedāvātajām iespējām, pēc tam arī iesaistās kādā no grupām vai klubiem.

Angļu tējas pēcpusdienas

Angļu tējas kluba biedri kopā sanāk jau trīs gadus reizi nedēļā. Pēc tam, kad dienas centrā beigušās angļu valodas nodarbības pasniedzēja vadībā, dažiem senioriem radās vēlme tikties, lai turpinātu sarunāties angliski. “Mūsu klubā ir cilvēki, kas agrāk mācījušies angļu valodu, ir arī tādi, kas sāk no pašiem pamatiem. Mums ir arī mācību grāmatas, kas sadalītas pēc grūtību pakāpes. Lasām tekstus, pildām uzdevumus, arī mājas darbus. Gada laikā vienu grūtības pakāpi jau esam pieveikuši. Cik varam, tik runājam angliski, kad nevaram – pārejam uz latviešu valodu. Šajos gados viens otru esam iepazinuši, vasarā kopā sēņojam un makšķerējam, kopā dodamies arī ekskursijā, svinam jubilejas. Mums patīk angļu valoda un patīk būt kopā. Tas ir pats galvenais,” stāsta kluba vadītāja pensionāre Inta Rasa.

Kaut ar spieķi, tomēr dejo

Pirmdienās kopā sanāk “spieķīša klubs” jeb līnijdeju grupa “Es ar savu spieķīti dancot gāju”. Tajā dejo seniori, kuri slimības dēļ ikdienā pārvietojas ar spieķa vai kruķu palīdzību. Ināra Ulmane teic, ka pa šiem gadiem dažiem dejotājiem veselība jau uzlabojusies, tādēļ spieķis vairs nav nepieciešams, bet deju nodarbībās viņi tomēr turpina to izmantot – solidaritātes dēļ. Nodarbības vada sociālā darbiniece Katrīna Strode, kas speciāli mācījusies un pētījusi senioru dejas, lai izvēlētais temps un kustības nekaitētu dejotāju veselībai.

Silvija Tima pārcietusi trīs insultus, tādēļ priecājas, ka spēj ne tikai kustēties, bet pat dejot, lai gan ar spieķa palīdzību. Viņa centru “Ābeļzieds” apmeklē trīs reizes nedēļā, jo nāk arī uz speciālas vingrošanas un fizioterapijas nodarbībām insultu pārcietušiem cilvēkiem, kā arī dziesmu kluba sanāksmēm. “Dziesmas un dejas uzlabo garastāvokli, turklāt patīkami, ka varu būt sabiedrībā,” viņa saka.

Vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis dejotāju pulkā jau gadu ir Jurijs Peršakovs, kurš atzīst, ka dejošanas laikā gan atpūšas, gan izkustas, kas nāk par labu viņa sirdij. Viņš uzskata, ka šāds dienas centrs pensionāriem ir ļoti noderīgs. Kad tuvinieki aiziet uz darbu, viņš nāk šurp gan uzspēlēt šahu, gan padarboties ar datoru, gan uzdejot, gan pie viena uzlabot savas latviešu valodas zināšanas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+