Sezāna nospiedumi latviešu mākslā 0
No 6. jūlija līdz 26. augustam Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma Sezana ietekmei veltīta latviešu glezniecības izstāde no Zuzānu kolekcijas, kurā pārstāvēti darbi, kas radīti no 20. gadsimta sākuma līdz 70. gadiem, LA.lv uzzināja galerijā.
Pols Sezans (1839–1906) ir viena no atslēgas figūrām 20. gadsimta Rietumeiropas mākslā. Viņš iespaidojis mākslas attīstību, veidojot pamatu fovisma un kubisma virzieniem, kā arī atklājot meklējumus, kas rodami neatkarīgā dabas vērojumā.
“Pārlūkojot par Eksas vientuļnieku dēvētā autora ietekmes Latvijas glezniecībā, iezīmējas trīs etapi,” norāda izstādes kuratore Sniedze Kāle. Pirmajā, pāris gadus pēc autora aiziešanas mūžībā, Eiropas kultūrai pietuvinātie mākslinieki, kuriem pavērās iespēja ceļot vai studēt lielo mākslas krātuvju tuvumā, iepazina nenovērtēto novatoru. Gūtie impulsi tika uzsūkti, lai atvasinātu savu ceļu glezniecībā, piemēram, Jāzepa Grosvalda un “Zaļās puķes” (vēlāk – Rīgas mākslinieku grupas) autori, vai lai veidotu atsevišķu sezanisma periodu kā tas bija Johana Valtera gadījumā. Padomju Krievijā vairāki mākslinieki (Augusts Zauers, Leo Svemps) tika izglītoti kā krievu sezanistu sekotāji Maskavas Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās. Pēc atgriešanās Latvijā viņi kādu laiku šo virzienu turpināja kultivēt.
Otro sezanisma vilni iekustināja Latvijas valsts subsidētie mākslinieku ceļojumi uz lielākajiem Rietumeiropas centriem, taču tikai atsevišķu autoru audeklos redzams paliekošs iespaids, vairāk dominēja epizodiska sasaukšanās, jo galvenais bija attīstīt individuālu rokrakstu. Šo kustību pārrāva padomju okupācija un formālisma kritika, kas izrietēja no oficiālās daiļrades metodes – sociālistiskā reālisma – propagandas.
Līdz pat 1950. gadu vidum Sezana glezniecība tika kritizēta un noliegta, lai vēlāk tiktu reabilitēta ar uzviju – atdzimstot 1950. – 1960. gadu mākslinieku darbos. Te sava loma bija ne vien zināmajai “franču grupai” (Maija Tabaka, Jānis Krievs, Imants Lancmanis u.c.), kuri remdēja slāpes pēc citādās glezniecības Ļeņingradas un Maskavas muzejos, bet arī individuāliem meklējumiem (Biruta Delle), vai atsevišķiem, spilgtiem ietekmju paraugiem (Rita Valnere). “Ar trešo vilni un Sezana reabilitāciju izstāde tiek noslēgta, jo kopš šī brīža sekošana Eksas vientuļniekam kļūst par autoru individuālu izvēli, kurai nav noilguma, jo viņa iedibinātie glezniecības principi ir modernisma pamatā,” piebilst Kāle.
