Mobilā versija
+5.8°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
6. jūnijs, 2017
Drukāt

Sezonas atklāšana ar jaunu koncertflīģeli

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Arī koncerta otrā daļa ar dziedātāju Dināru Rudāni, Latvijas Radio bigbendu un Raimondu Paulu pie klavierēm spilgti apliecināja visu interpretācijas dalībnieku profesionalitāti.

Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas diena 2017. gada 2. jūnijā pienāca brīvdabas koncertiem stipri nelabvēlīgos apstākļos.

Nākamais vakars diriģentu Rikardo Muti un Luidži Kerubīni orķestri gan sagaidīja ar nedaudz siltāku klimatu, taču dienu iepriekš par vasaru nekas neliecināja; tomēr Dzintaru koncertzāli publika vienalga bija piepildījusi, un klausītājiem vilties nenācās – apjomīgajā koncertā gan nosacīti klasiskā, gan neakadēmiskā sadaļa kopumā vēstīja par profesionāli veidotu programmu, kas šāda tipa pasākumos, jāatzīst, ir pietiekami liels retums. Neiztika arī bez iemesla svinībām – Dzintaru koncertzāles jaunā “Stein­way” flīģeļa –, un nav šaubu, ka Vestarda Šimkus izvēlētais instruments turpmāk būs noderīgs ne tikai slavenajam latviešu pianistam, bet arī viņa līdzgaitniekiem.

Uzreiz jāteic, ka spilgtākie koncerta brīži ar klavieru līdzdalību nemaz nepienāca tik ātri. Vispirms uz skatuves kāpa Jūrmalas Festivāla orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā, atskaņojot fragmentu no uvertīras Džoakīno Rosīni operai “Vilhelms Tells”. Lieki teikt, ka “fragments” automātiski vēsta par sliktu gaumi un neizglītotību, jo nopietnos pasākumos mūziku negraiza; un, ja reiz Mārtiņš Ozoliņš katrā ziņā vēlējās diriģēt kaut ko īsu un jautru no Rosīni, piemērota būtu bijusi kaut vai vispārzināmā “Seviljas bārddziņa” uvertīra. Jauniegūto koncertflīģeli 2. jūnijā ieskandināja trīs pianisti – tātad klausītāji varēja iepazīt trīs dažādus klavieru piesitienus un trīs dažādas individualitātes. Attiecībā uz jauno pianistu Andreju Feldmani par individualitāti gan varēja runāt vismazāk – Sergeja Rahmaņinova slavenā prelūdija do diez minorā tika izspēlēta korekti, un tas arī viss, jo ikkatrs no sarežģītākajiem skaņuraksta vijumiem acīmredzami stājās ceļā brīvai un dabiskai māksliniecisko pārdzīvojumu izpausmei. Vestarda Šimkus spēlētā para­frāze “Astora Piacollas sirdspuksti” no pianistiskā skatpunkta, protams, bija saistošāka, solistam krāšņi parādot savu virtuozitāti un spējas dinamiski un tembrāli daudzveidīga kolorīta iedzīvinājumā. No kompozicionālā viedokļa – ne sevišķi, Piacollas oriģinālmūzikas tematiskā materiāla pārvērtībām atstājot visai garāmslīdošu iespaidu.

Koncerta turpinājums turpretī izvērtās jūtami interesantāks, vienlīdz uzrunājot kā mūziķu izvēlētajam repertuāram, tā arī viņu interpretācijas kvalitātēm. Lai arī šķiet, ka Džordža Gēršvina mūzika jau nu ir lieliski pazīstama, patiesībā tā spēj sniegt vēl daudzus pārsteigumus. To vidū – Gēršvina Otrā rapsodija klavierēm un orķestrim, kuru komponists radīja septiņus gadus pēc “Rapsodijas blūza stilā” un kura Latvijā skanēja pirmoreiz. Otrā rapsodija skaidri vēsta, ka Gēršvins, kurš visu mūžu izjuta diskomfortu par populārās mūzikas autora statusu, vēlējās radīt nopietnu koncertskaņdarbu, un interpretiem šeit jātiek galā gan ar harmoniskām un ritmiskām kompleksitātēm, gan ar polistilistisku nianšu atspoguļojumu. Vestardam Šimkum tas izdevās spoži, un ne mazāk precīza un aizraujoša izvērtās arī pianista saspēle ar orķestri. Mārtiņš Ozoliņš šeit pilnā mērā pierādīja savas prasmes interpretācijas dramaturģiskās arhitektonikas meistarīgā īstenojumā, savukārt Jūrmalas Festivāla orķestra priekšnesumā gan stīgu grupa, gan pūšaminstrumenti priecēja ar košu un saliedētu skanējumu.

Arī koncerta otrā daļa ar dziedātāju Dināru Rudāni, Latvijas Radio bigbendu un Raimondu Paulu pie klavierēm spilgti apliecināja visu interpretācijas dalībnieku profesionalitāti un vēlēšanos klausītājiem piedāvāt mazāk zināmu repertuāru. Raimondam Paulam, protams, ir no kā izvēlēties, un 2. jūnijā dzirdētā mūzika (dziesmas “Rudens Rīga”, “Gleznotājs”, “Noslēpums”, “Aiz loga vasara”, tēmas no kinofilmām “Depresija” un “Duplets” un vēl citi vokālie un instrumentālie numuri) uzrunāja ne tikai skaņurakstā ietvertā dramatiskā potenciāla un tās pašas polistilistikas, bet arī vairāku citu motīvu dēļ. Pirmkārt – skaņdarbu aranžējumi (galvenokārt bigbenda vadītāja Kārļa Vanaga veikums) bija rakstīti tā, lai pēc iespējas veiksmīgāk atklātu pūšaminstrumentālistu un klavieru saskaņu, apstiprinot priekšstatu, ka Latvijas Radio bigbenda un Raimonda Paula sadarbība ir labi pārbaudīta vērtība. Otrkārt, Dināras Rudānes uzstāšanās pārliecināja ar izkoptiem priekšnesuma rakursiem, tembrālu pievilcīgumu un emocionālu izteiksmību, kas vismaz daļēji kompensēja ne īpaši iezīmīgu balss augšējo reģistru. Treškārt, nebūt nevarētu teikt, ka skaņdarbu formas risinājumi būtu iepriekšparedzami, un mūzikas improvizatoriskais ritējums tiem nāca tikai par labu. Visbeidzot, koncerta noslēgumā vēl viena pārbaudīta vērtība – Raimonda Paula un Harija Baša klavieru duets ar trim Skota Džoplina regtaimiem un tēmu no Kurta Veila “Trīsgrašu operas”, un, lai gan uz programmas beigām mūziķu spēles koordinācija ne vienmēr bija ideāla, publika, jādomā, saskārās ar tieši tādu interpretācijas vitalitāti, kādu cerēja sagaidīt. Pieļauju, ka ar šo īpašību turpmākās vasaras programmās Dzintaru koncertzālē varēs sastapties ne reizi vien.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+