Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. maijs, 2016
Drukāt

Sezonas noslēgums ar krievu mūziku

Foto - Agnese Gulbe/LETAFoto - Agnese Gulbe/LETA

Andrejs Osokins no Lielās ģildes klavierēm spēja izvilināt tik daudzveidīgu un krāsainu toni, kas teicami atbilda Rahmaņinova mūzikas emocionālajām gradācijām.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā nesen izskanējis Gustava Mālera 6. simfonijas atskaņojums.

Priekšā vēl pēdējais kamermūzikas koncertu cikla pasākums ar orķestra pirmā vijolnieka Georga Sarkisjana uzstāšanos, taču sezonas noslēgums sestdien, 14. maijā, Lielajā ģildē noritēja krievu mūzikas zīmē, pie diriģenta pults šoreiz stājoties Vladimiram Fedosejevam. Ievērojamais krievu diriģents ar LNSO kopā muzicēja 2013. gada septembrī, toreizējai programmai bija lieli panākumi, un tagad šī sadarbība turpinājusies – ar tikpat labām sekmēm – 14. maija koncerta repertuārā varēja sastapties gan ar hrestomātiskiem opusiem, gan arī sen neatskaņotām vērtībām. Pavisam nesen Daumants Liepiņš spēlēja Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertu, bet Andrejs Osokins – Dmitrija Šostakoviča 2. klavierkoncertu. Tagad – Rahmaņinova 2. klavierkoncerts ar Andreju Osokinu. Turpretī programmas otrajā daļā – Aleksandra Skrjabina 3. simfonija “Dievišķā poēma”, kas LNSO repertuārā pēdējo reizi bijusi tad, kad to vadīja Leonīds Vīgners – tātad šīs izcilās partitūras koncertlasījums daudziem bija jaunatklāsme. Nav šaubu, ka Vladimiram Fedosejevam nedaudz pietrūkst Vīgneram piemitušās harismas, taču diriģenta mākslinieciskā pieredze un inteliģence abās koncerta daļās nelika vilties.

Lai gan Skrjabina “Dievišķās poēmas” sākuma motīvs ir atpazīstams uzreiz, Rahmaņinova 2. klavierkoncerta tradīciju nasta interpretiem sagādā vēl daudz lielākas grūtības pateikt kaut ko vienlīdz pārliecinošu un nebijušu – galu galā Rahmaņinova, iespējams, vispopulārāko opusu ieskaņojuši visi izcilākie 20. gadsimta pianisti, sākot ar pašu komponistu. Taču 14. maija koncertā mūziķiem tas izdevās tik lielā mērā, cik nu vispār iespējams – un īpaši tas attiecināms uz solistu Andreju Osokinu. Vispirms jau apbrīnojami, kā pianists no Lielās ģildes klavierēm spēja izvilināt tik daudzveidīgu un krāsainu toni, kas teicami atbilda Rahmaņinova mūzikas emocionālajām gradācijām diapazonā no nostalģiska lirisma līdz saviļņojošai patētikai. Otrkārt, Andrejs Osokins šeit sasniedza to reto meistarības pakāpi, kuru raksturo vērienīga muzikālo pārdzīvojumu gamma apvienojumā ar objektīvu skatījumu uz skaņdarba mākslinieciskajām norisēm un tā dramaturģisko struktūru. Ikkatrs priekšnesuma akcents un pavērsiens bija savā vietā, mūzikas attīstības loģikā nebija neviena pārrāvuma, un viss skanēja spilgti, personiski izdzīvoti un iedvesmojoši. Šādu priekšstatu nenoliedzami veidoja arī Vladimira Fedosejeva vadītā orķestra muzicēšana. Diriģenta un orķestra ieguldītā darba sevišķi vērtīgs rezultāts bija neparasti jūtīgs dialogs ar solistu, klavierkoncerta skanējuma gaitu pastāvīgi iezīmējot tembrāli noslīpētai un valdzinošai klavieru, stīgu grupas un pūšaminstrumentu spēles saplūsmei, kas, pirmkārt, neapšaubāmi tuvojās Rahmaņinova iecerētajam skaņas ideālam, otrkārt, kļuva par vislabāko atbalstu pianista radošo ideju īstenojumam. Līdztekus plūstošam un gleznieciskam tembru kolorītam Vladimirs Fedosejevs pie diriģenta pults konsekventi realizēja arī savu versiju par Rahmaņinova darba muzikālo dramaturģiju, kura tomēr nebija tik aizraujoša, kādu šī klavierkoncerta skaņuraksts piedāvā. Tiesa, orķestris diriģenta žestu valodai atsaucās precīzi, taču dažbrīd šķita, ka kaismīgāks mūzikas ritējums un dzīvīgāks temporitms diriģenta redzējumam nāktu tikai par labu. Atliek vien piebilst, ka Andreja Osokina piedevās spēlētā Rahmaņinova prelūdija do diēza minorā – otrs kanonisks komponista opuss – tika atskaņota tikpat meistarīgi un aizraujoši kā 2. klavierkoncerta solopartija, un neteikšu, ka tas vairs īpaši izbrīnītu.

Koncerta otrā daļa izskanēja tādā pašā profesionālā līmenī kā pirmā. LNSO postromantisma estētikā rakstītos lielas formas darbos parasti iejuties stabili un pārliecinoši, tādēļ nav pārsteigums, ka pēc spilgtiem Gustava Mālera un Riharda Štrausa partitūru lasījumiem orķestra mākslinieki prasmīga un pieredzējuša diriģenta vadībā tikpat veiksmīgi iedzīvināja arī Skrjabina mūzikas komplicētās harmonijas, zaigojošās tembru saskaņas, simboliskos tēlus un ekstātisko domu un jūtu pasauli. Lai arī mežragi un trompetes joprojām nespēj spēlēt nekļūdīgi, orķestra uzstāšanās arī metāla pūšaminstrumentu grupā bija pietiekami saliedēta. Blakus vairākām spožām koka pūšaminstrumentu soloepizodēm uzmanību pievērsa stīgu grupas niansētās tembru variācijas, un triju perkusionistu ieguldījums līdz ar divām arfistēm priekšnesumam piešķīra nepieciešamo papildu skaistumu. Vladimira Fedosejeva vadība Skrabina 3. simfonijas interpretācijai sasaucās ar Rahmaņinova 2. klavierkoncerta atskaņojuma kopainu – pastāvīgu plūdmaiņu vietā drīzāk stājās spilgtāk izzīmēti kontrasti, vēstot, ka līdzās emocionālai atklāsmei diriģentam tikpat svarīga ir muzikālā vēstījuma dramaturģiskā uzbūve un strukturālā doma, un šeit nebūtu ko iebilst arī tad, ja konceptuāli atšķirīgs mākslinieciskais skatījums ir subjektīvi tuvāks.

Noslēgumā jāpiemin, ka sezonas noslēguma koncerts bija izpārdots, savukārt uz orķestra jaunās sezonas atklāšanu septembrī ar diriģentu Marisu Jansonu biļetes ir izpirktas jau tagad. Lieki teikt, ka tas netīkami kontrastē gan ar ierobežoto vietu skaitu Lielajā ģildē, gan ar visādu džinkstošu un elsojošu skaņu piesārņoto priekšnesuma vietas akustisko fonu, līdz ar to būtu pēdējais laiks atrast LNSO pienācīgu mājvietu jaunā koncertzālē. Protams, nepiemirstot arī jaunu koncertflīģeli un jebkurai nopietnai galvaspilsētas koncertzālei nepieciešamās ērģeles.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+