Kultūra
Mūzika

Sezonas noslēgums ar vairākiem jautājumiem0


Viļņa Šmīdberga simfonija koncerts aktualizēta pēc LNSO mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas (centrā) iniciatīvas.
Viļņa Šmīdberga simfonija koncerts aktualizēta pēc LNSO mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas (centrā) iniciatīvas.
Publicitātes (Mārča Gaujenieka) foto

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 2018. – 2019. gada sezonā uzrunājis un saviļņojis daudzkārt. Labā atmiņā palikuši gan viesdiriģentu veidotie priekšnesumi, gan arī programmas orķestra galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā. Tagad pienācis sezonas noslēguma koncerts, Lielajā ģildē 2019. gada 10. maijā pie diriģenta pults atkal stājoties Andrim Pogam un turpinot sadarbību ar pianistu Nikolasu Angeliču.

Ikkatru māksliniecisku notikumu iespējams uzlūkot no vismaz diviem skatpunktiem, un tā arī šoreiz – palūkojoties no viena rakursa, atklājās nenoliedzamas radošas veiksmes un kvalitātes, turpretī citā pagriezienā skatījums vērtās nedaudz skeptiskāks, liekot meklēt atbildi uz jautājumu, kādēļ tā, un kādēļ sezonas noslēguma koncerts tomēr neraisīja tik spilgtus iespaidus kā vairākas citas iepriekšējo mēnešu uzstāšanās.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka ar programmas izvēli visam vajadzētu būt kārtībā.

Latviešu mūzika ir – šoreiz to pārstāv Viļņa Šmīdberga simfonija koncerts, ir arī otrs 20. gadsimta mūzikas paraugs – Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts, turpretī stilistisku kontrastu ienes romantisma laikmeta partitūra – Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija.

Sākums – ar Vilni Šmīdbergu – nedēļu iepriekš komponista 75. jubilejai bija veltīts orķestra “Rīga” sezonas noslēguma koncerts, un arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris turpinājis komponista daiļrades aktualizēšanu – vēl jo vairāk, 1978. gadā rakstītā un tikai vienreiz atskaņotā simfonija koncerts no atvilktnes izvilkta tieši pēc Andra Pogas iniciatīvas, autoram šo darbu 2018. gadā pārskatot.

Tagad, klausoties opusa otro redakciju (un atceroties arī, piemēram, Paula Dambja simfonijas jaunās redakcijas atskaņojumu un nākamajā dienā Šmīdberga veikumu salīdzinot ar Romualda Jermaka un Marģera Zariņa ērģeļkoncertiem), varēja secināt, ka simfonija koncerts ar Viļņa Šmīdberga mākslai raksturīgo daudznozīmību un ekspresionistisko spriegumu vērtējams ne tikai 70. gadu kontekstā vien.

Orķestra spēles saliedējums un bagātīgās instrumentācijas iedzīvinājums, kam Andris Poga uzturēja pienācīgu emocionālo temperatūru, šādam secinājumam deva teicamu iespēju.

No otras puses – jāpiebilst tomēr, ka no četrdesmit gadu perspektīvas Šmīdberga opuss izklausījās nedaudz vecmodīgs, kur pretstatā harmonijas un dinamikas aspektu izmantojumam skaņuraksta ritmikas un formveides potenciāls bija atstāts otrajā plānā.

Orķestra precizitāte un enerģētika palīdzēja sasniegt interpretācijas tīrību un piesātinājumu arī Prokofjeva Trešā klavierkoncerta lasījumā, kur solista Nikolasa Angeliča vērīgais redzējums, spēles skaidrība un muzikālo detaļu slīpējums neapšaubāmi atbilda krievu meistara radošās domas asumam.

Klāt vēl nāca Prokofjeva mūzikai tikpat raksturīgais liriskais elpojums, līdz ar to var droši teikt, ka pianists, diriģents un orķestris 10. maija priekšnesumā panāca ļoti daudz.

Un atkal, no otras puses, – tas varbūt ir gaumes jautājums, bet Prokofjeva klavierkoncertiem vajadzētu skanēt vitālāk, spožāk, aizrautīgāk, kamēr Angeličs nodarbojās ar pustoņu ēnojumiem, orķestris pielāgojās, un tā rezultātā Lielās ģildes akustikā daļa no skaņas apjoma līdz klausītājiem nemaz nenonāca.

Ko piedevās darīja Šopena mazurka, nav skaidrs, jo, ja nu kaut kas katrā ziņā papildus jāspēlē, tad programmā labāk iederētos kāds no Prokofjeva “Garāmslīdošajiem mirkļiem” vai Brāmsa Intermeco.

Johannesa Brāmsa Pirmās simfonijas orķestrācijas mērogiem un romantisko līniju intensitātei Lielās ģildes apstākļi bija piemērotāki, un interpretācijas panākumi neizpalika – šķiet, ka Andrim Pogam Brāmsa mūzikas vēstījums, tēlu gamma un mentalitāte ir patiesi tuvi, un atskaņojuma gaita daudzkārt radīja pārliecību par veiksmīgiem dramaturģiskās arhitektonikas risinājumiem un emocionālu plastiskumu.

Jautājums tikai, kas no šīs interpretācijas tiek gaidīts – ja klausītājs koncentrējas uz Brāmsa muzikālās atklāsmes dialogu ar Bēthovena mākslu, viss ir kārtībā.

Turpretī, ja viņš cer uz romantiski kaismīgu un ekspresīvu lasījumu, tad tomēr nākas vilties, un ne jau tikai tādēļ, ka pūšaminstrumenti vairākkārt tā arī nespēja nospēlēt tīrus akordus kopā ar stīgu grupu.

Līdz ar to īsi noslēguma secinājumi. Pirmkārt, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Lielajā ģildē regulāri atduras pret savu spēju robežām, kuras te paplašināt vēl tālāk ir ļoti nepateicīgs uzdevums – vieglāk ir uzcelt jaunu koncertzāli, kuras akustiskā telpa nāktu par labu arī pašai publikai.

Otrkārt, Viļņa Šmīdberga simfonija koncerts atkal atgādināja, cik daudzas vērtības latviešu mūzikā palikušas nezināmas – un, atklāti sakot, nekas briesmīgs nenotiktu, ja šī partitūra sezonas noslēguma programmā būtu skanējusi līdztekus, piemēram, kādam Tālivalža Ķeniņa lielizmēra opusam.

Treškārt, tagad, kad Latvijas publika ir sistemātiski iepazīstināta ar Prokofjeva Pirmo, Otro, Trešo klavierkoncertu un abiem vijoļkoncertiem, tā kā būtu pienācis brīdis doties tālāk – to Prokofjeva klavierkoncertu un citu simfonisko partitūru virzienā, kuras šeit varbūt nav spēlētas nekad.

Un, galu galā – joprojām ilgojos pēc brīža, kad Latvijā kā kaut kas pats par sevi saprotams ierastajā simfonisko koncertu ritējumā izskanēs kāds Aleksandra Lokšina, Mihaila Mejeroviča vai Gavriila Popova skaņdarbs.

LA.lv