Egils Levits
Egils Levits
Foto – Karīna Miezāja

Shēmojot ir zaudēts laiks. Saruna ar Egilu Levitu 40

Politologs, konstitucionālo tiesību jurists un Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits intervijā žurnālistiem Mārim Antonevičam un Mārai Libekai atklāj, kas valstī būtu jādara, lai uzlabotu pašreizējo politisko vidi. Arī par to, vai Latvijā ir vieta vēl kādai lielai partijai.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

M. Antonevičs: – Kad vasarā pēc Valsts prezidenta vēlēšanām sniedzāt Latvijas politiskās vides raksturojumu, izmantojāt trīs vārdus: melošana, muldēšana un shēmošana. Vai tagad raksturojums būtu tāds pats?

E. Levits: – Šie vārdi Latvijas politisko vidi raksturo jau diezgan ilgstošā laika posmā, un šā raksturojuma patiesums nav gājis mazumā. Runājot par shēmošanu, pašreizējo valdības krīzi kā ilustratīvu piemēru varētu aprakstīt politikas mācību grāmatās studentiem, kur var nonākt ar shēmošanu. Apolitiskam cilvēkam tas varētu šķist diezgan uzjautrinoši – kā Čārlija Čaplina filmā, kur viņš krīt, aizķeroties pats aiz savām kājām. Līdzīgi atgadījies vienai no koalīcijas partijām. Tomēr politiski nopietnākam cilvēkam tas var likt aizdomāties par valsts politikas kvalitāti un iespējām to uzlabot.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Bet kas no tās valdības maiņas izrādes mainās iedzīvotājiem? Būtībā jau nekas – pamainās ministri vietām, viens jauns un pāris bijušie nāk klāt…

– Protams, valdības krīze nav konstitucionāla krīze. Tas ir tikai ir zaudēts laiks politikā, jo jāņem vērā, ka jaunajai valdībai būs jāiestrādājas. Tas valsts attīstībā ir zināms palēninājuma posms, kas ir lieks. Tomēr tā negatīvās sekas nav jāpārspīlē.

M. Libeka: – Šīs krīzes cēloņi nav pilnībā izgaismoti, ir tikai minējumi, kāpēc tas tā ir noticis. Jūs pārzināt politiskos procesus labāk nekā ierindas cilvēki, kāds ir jūsu secinājums?

– Spriežot par Laimdotas Straujumas valdības demisiju, grūti saskatīt kādu politisku iemeslu. Tā drīzāk ir hrestomātisks piemērs shēmošanai, kas noiet šķībi un nodara ļaunumu pašam shēmotājam. Tas ir politiskās kultūras jautājums.

M. Antonevičs: – Varbūt jūs saskatāt kādu jomu, kurā, izmantojot šo krīzi, vajadzēja veikt būtiskākas izmaiņas?

– Ja runājam, kādā virzienā vajadzētu virzīties Latvijas politikai, tur būtu daudz ko teikt. Manuprāt, piemēram, veselības politikā aktuāls ir jautājums par veselības aprūpes efektivitātes uzlabošanu, vienlaikus paturot prātā – no Satversmes izriet, ka veselības aprūpe pienākas visiem pilnīgi vienādi neatkarīgi no individuālas maksātspējas. Reāli mēs visi zinām, ka daudzos uzņēmumos darba apstākļi neatbilst likumā noteiktajiem, piemēram, ka netiek pienācīgi piešķirts apmaksāts atvaļinājums, ka daudzi saņem algu aploksnēs, taču valsts līdz šim nespēj šos jautājumus efektīvi risināt. Jaunajai valdībai, ja tā gribētu ko reāli darīt, ir visas iespējas ķerties klāt situācijai VID, kur mediji ir atklājuši lielas nebūšanas. Par izglītības jomu mēs varētu runāt daudz, es nemaz nesākšu. No Satversmes arī izriet, ka valstij būtu pienācīgi jāatbalsta latviešu valoda un kultūra, kas ir valsts identitātes jautājums. Tāpat no labas politiskās gribas ir atkarīgs jautājums par termiņuzturēšanās atļaujām, kas rada negatīvu iespaidu uz Latvijas vidusšķiru, kurai samazinās iespējas iegūt mājokli. Ir daudz jautājumu, par kuriem sabiedrībai vajadzētu politiski nopietni diskutēt un valdošajam vairākumam vajadzētu nākt ar saviem konstruktīvajiem priekšlikumiem. Šīs diskusijas nedrīkst palikt tikai tvitera vai virtuves sarunu līmenī. Jāatzīst, ka valdības komunikācijā ar pilsoņiem joprojām ir pamatīgas problēmas.

Reklāma
Reklāma

– Nacionālā apvienība par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem ir izvirzījusi izglītības jomu – patriotisko audzināšanu, izglītības latviskošanu un tā tālāk. Tajā pašā laikā partija nemēģināja pat pretendēt uz izglītības un zinātnes ministra amatu. No malas raugoties, tas šķiet dīvaini.

– Nacionālā apvienība piekopj visai solīdu darbības stilu un pēc iespējas izvairās no iesaistīšanās asās politiskās domstarpībās un skaļās cīņās par amatiem. Tomēr savas pozīcijas pastāvīga formulēšana un argumentatīva tālākattīstīšana, tās aizstāvēšana politisko ideju cīņas arēnā ir nepieciešama, lai apvienības profils sabiedrībai paliktu skaidrs. Tāpat svarīga ir arī atraktīvu politisku personāliju virzīšana valdības amatiem. Teiktais attiecas uz visām partijām.

Diemžēl jāsaka, ka saturīgas diskusijas Latvijas politikā vispār ir retas. Daudz biežāk redzama koncentrēšanās uz nebūtiskiem jautājumiem. Un te jau rodas jautājums par politikas kvalitāti un kapacitāti. Man šķiet, ka ir vesela virkne svarīgu lietu, par kurām neviens nav atbildīgs un par kurām vispār netiek domāts. Kaut vai, piemēram, Latvijas informatīvā telpa. Tā acīmredzami sirgst ar trim kaitēm – pirmkārt, tā kļūst arvien šaurāka, otrkārt, tā saturiski kļūst arvien seklāka, un treškārt, tā manāmi iekļaujas Krievijas informatīvajā telpā. Sava pietiekami kvalitatīva informatīva telpa ir arī mūsu valsts demokrātijas jautājums. Jāteic, ka informatīvās telpas apdraudējuma jautājumu un no tā izrietošās negatīvās konsekvences Latvijai politiskā līmenī neviens tā īsti nav aktualizējis.

– Eksperti regulāri norāda, ka tas ir viens no riskiem…

– Eksperti to piemin, un tas ir pareizi, bet vadošo partiju politiķi to ir nolikuši malā, jo, iespējams, ir daudz vienkāršāk runāt par nebūtiskām lietām nekā mēģināt rast risinājumu valstij nozīmīgām problēmām.

– Politiķi gadiem runā par vienotu izglītības sistēmu valsts valodā, bet, tikko tam pietuvojas tuvāk, tā atlec nost. Kas tur par vainu?

– Šķiet, ka visas valdošās partijas atzīst, ka nācijas konsolidācijai vienota skolu sistēma valsts valodā ir nepieciešama. Taču pietrūkst gribasspēka sākt šo mērķtiecīgi plānojamo, ilgstošo procesu. Arī šis ir mūsu politikas jaudīguma, tātad kvalitātes un kapacitātes jautājums.

M. Libeka: – Tas jau ir jautājums par politiķiem autoritātēm, kuru viedoklī klausās un kuri ir spējīgi virzīt procesus līdz veiksmīgam rezultātam. Vai jūs redzat kādu autoritāti mūsu politiskajā vidē?

– Kā autoritāti es personīgi nosauktu bijušo prezidenti Vīķi-Freibergu. Taču visumā politiķu autoritāte sabiedrībā ir zema. Primāri tā ir politikas, precīzāk, mūsu politiskās kultūras problēma. Taču plašākā skatījumā tā ir visas sabiedrības problēma. Tādēļ, piemēram, ir jāvaicā arī pilsoņiem, par ko katrs no viņiem ir balsojis, vai izvēle ir izdarīta pietiekami apzināti. Piemēram, es vienmēr saglabāju izdrukas par svarīgiem, būtiskiem balsojumiem Saeimā, lai pirms vēlēšanām tās pārskatītu un tad zinātu, kuram deputāta kandidātam ievilkt plusiņu, bet kuram – mīnusiņu. To es iesaku katram vēlētājam.

M. Antonevičs: – Valsts prezidenta vēlēšanu laikā tiešraidē televīzijā jūs sniedzāt diezgan skarbu diagnozi “Vienotībai”, un piebildāt, ka tieši tagad var izšķirties šīs partijas nākotne. Kā jūs šobrīd raugāties uz “Vienotību”?

– Es gan negaidīju, ka mana prognoze piepildīsies tik ātri. Tagad partijai gaidāms jauns līderis. Jācer, ka viņš spēs konsolidēt šo politisko spēku, uzturot dialogu un iesaistot visus partijas strāvojumus. Šī partija pārstāv centriski orientēto daļu no tā daudz plašākā vēlētāju spektra, kas apzināti iestājas par Latvijas valsti un demokrātiju. Pašreizējais nožēlojamais partijas stāvoklis rada vilšanos šajā nozīmīgajā vēlētāju potenciālā. Partijai ir svarīga loma Latvijas partiju sistēmā, un būtu žēl, ja tā savas vadības kļūdu dēļ pazustu nenozīmībā.

– Jūs Piebalga kungu labi pazīstat, jo esat bijuši vienā partijā – “Latvijas ceļā” – un tikušies, strādājot Eiropas Savienības institūcijās. Vai viņš varētu būt labs partijas līderis?

– Viņš ir spējīgs politiķis ar lielu pieredzi. Tas ir daudzsološi. Bet partijas turpmākā attīstība nav atkarīga tikai no līdera vien, tā ir atkarīga arī no pārējiem partijas biedriem, vai tie aktīvi iesaistīsies partijas līdzveidošanā. To es neņemos spriest, to rādīs laiks.

– “Vienotība” bieži norāda, ka esot vienīgā eiropeiskā partija Latvijā. Vai arī jūs tā uzskatāt? Kas tad ir tas eiropeiskums?

– Eiropeiskums aptver ļoti daudzas un dažādas idejas, varētu teikt, ideju buķeti, kas dažkārt ir arī pretrunīgas, bet tomēr veido vienu veselumu. Šīs idejas atrodas pastāvīgā attīstībā. Eiropas filozofisko ideju pamatā ir autonoma personība, politiskajā laukā tā aptver tādas idejas kā demokrātiju, tiesisku valsti, cilvēktiesības, solidaritāti, atbildību un citas. Eiropas ideju centrā ir arī nācija kā nacionāli kulturāla un politiska vienība, tādēļ nacionālā identitāte ir dziļi eiropeiska kategorija.

Politiskajā spektrā kā lielie politiski idejiskie virzieni ir jāmin kreisais, liberāli centriskais, konservatīvais. Patlaban lielākajā daļā Eiropas valstu pie varas ir partijas, kas sevi dēvē par konservatīvajām, atsevišķās valstīs vara pieder liberāli un kreisi orientētām partijām… “Vienotība” pārstāv liberāli centrisko virzienu, bet tas nenozīmē, ka citas partijas, kas veido šo koalīciju, nav eiropeiskas – tās pārstāv citas politiskas ievirzes, kas ir tikpat eiropeiskas.

Es gribētu piebilst – eiropeiskums ir plurālistisks, tas aptver plašu redzējumu spektru. Tādēļ nedz dažām nācijām, piemēram, Rietum­eiropas nācijām pret Vidus- un Austrumeiropas nācijām, nedz dažiem politiskiem novirzieniem, piemēram, kreisajiem vai liberāļiem pret konservatīvajiem vai otrādi, būtu leģitīmas tiesības monopolizēt eiropeiskuma jēdzienu. Tomēr jāredz arī, ka pie eiropeiskām vērtībām nevar pieskaitīt jebko, tām ir pietiekami skaidras robežas.

Latvija, kā tas arī teikts Satversmes ievadā, pieder Eiropas kultūrtelpai. Tas Latvijas gadījumā ir gan konstatējums, gan pastāvīgs politisks, sabiedrisks un kulturāls uzdevums. Arī Eiropas Savienības pamatlīgums paredz, ka ES veicina Eiropas kultūrtelpas attīstību.

– Eiropas Savienībā arvien pamanāmāks kļūst federālisma virziens. Vai tas nav bīstams?

– Tas ir diezgan utopisks redzējums. Eiropas valstu pamatā ir nācija ar savu valodu, kultūru, vēsturi. Eiropas nācijas ar to, kas tām kopīgs – un kopīgā tām patiešām ir daudz –, veido Eiropas kultūrtelpu, taču neveido Eiropas nāciju. Cilvēks parasti jūtas kā mājās tikai savā valstī, kur viņu patiesi saprot šā vārda visdziļākajā izpratnē.

Valstis ir apvienojušās Eiropas Savienībā, lai sasniegtu kopīgus mērķus, taču tās saglabā savu suverenitāti un nacionālo identitāti. Arī Eiropas Savienības pamatlīgumā ir noteikts, ka ES respektē savu dalībvalstu suverenitāti un nacionālo identitāti. Globalizācijas laikmetā valsts nozīme pieaug, jo tieši valstī kā īpašā sabiedrības veidojumā mēs vislabāk varam pārvaldīt paši sevi. Demokrātija pilnvērtīgi var funkcionēt tikai valstī.

Jāuzsver, ka latviešiem kā skaitliski nelielai nācijai sava nacionāla valsts ir ļoti liela vērtība, jo tā vislabāk var nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu.

Tādēļ tāds federālisms, kur pašreizējās dalībvalstis kļūtu par Eiropas Savienības provincēm, pārredzamā laika posmā, nākamajās dažās paaudzēs, nebūs darba kārtībā. Taču arvien jaunu klātnākošu uzdevumu, kurus valstis pašas to kompleksitātes dēļ nevar efektīvi veikt, deleģēšanu Eiropas līmenim (piemēram, klimata, vides aizsardzības jomā) – jā, to es redzu gan, un tas arī, manuprāt, ir labi.

– Jūs nesen “Latvijas Avīzē” kritizējāt Saeimas skatītos likuma grozījumus par partijas biedru minimālā skaita palielināšanu un dibināšanas termiņiem, lai varētu startēt vēlēšanās. Bet jūs nepateicāt, ko tad vajadzētu darīt – vienkārši gaidīt brīnumu, ka partijas pašas kļūs labākas? Latvijā ir tikai aptuveni viens procents iedzīvotāju, kas darbojas partijās, tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā, neskatoties uz to, ka mums ir diezgan daudz partiju.

– Pirmkārt, salīdzinoši mums nemaz nav tik daudz partiju, drīzāk otrādi. Taču tā nav problēma. Problēma nav arī biedru skaits. Tas ir tikai sekas tam, ka partijas pilsoņiem nav atraktīvas, ka tās slikti veic to funkciju, kas tām demokrātijā ir paredzēta, – pastāvīgi formulēt politisko domu, konsolidēt to politiskās rīcības vadlīnijās, veidot alternatīvus politiskus piedāvājumus. Mūsu partijas faktiski ir priekšvēlēšanu savienības, kuru galvenā funkcija ir būt par platformu deputātu ievēlēšanai. Vāja ir partijas ikdienas dzīve, deputātu un ministru sasaiste ar savu partiju. Partijas reti diskutē būtiskus politikas jautājumus, neformulē uzdevumus saviem deputātiem un ministriem. Labi līderi un aktīvs biedru kodols – tas ir tas, kas partijai, lai tā būtu vitāla, spētu veikt savu uzdevumu, ir vajadzīgs. Ar likumu to nu nekādi nevar panākt.

Tomēr ir daži regulējumi, kas varētu veicināt to, ka partiju sistēma sāktu kļūt dzīvelīgāka.

Vispirms jau katrai partijai sabiedriskajā televīzijā būtu jādod bez maksas iespēja sevi prezentēt, regulāri (ne tikai pirms vēlēšanām) paust savu viedokli. Partiju tiešā komunikācija ar vēlētāju demokrātijā ir absolūti nepieciešama. Pie tam šis raidlaiks būtu jāsadala taisnīgi. Piemēram, ja televīzijā partijām tiktu iedota viena stunda ētera laika, tad to varētu sadalīt pēc šādas atslēgas: viena trešdaļa no šī laika visām partijām uz galviņām, viena trešdaļa proporcionāli to pārstāvībai Saeimai, un viena trešdaļa proporcionāli pēdējā laika reitingiem.

To pašu es gribu teikt par partiju finansēšanu – tā ir nepieciešama, lai partijas varētu ne tikai organizēti darboties, komunicēt ar sabiedrību, bet arī lai veidotu savu politiku. Tādēļ partiju finansējums no valsts budžeta būtiski jāpalielina. Būtu ļoti lietderīgi, ja kāda partija rīkotu, piemēram, ekonomisku vai kādu citu tematisku forumu, kur, pieaicinot zinātniekus un dažādu jomu speciālistus, varētu diskutēt, kādai vajadzētu būt valsts politikai vienā vai otrā nozarē. Partijām šo forumu rīkošanai vajadzētu piešķirt mērķa dotāciju.

– Latvijā diemžēl tā ir, tāpēc iedzīvotāju uzticība partijām zūd, un viens no iemesliem ir tas, ka partijas ir mazskaitlīgas un nespēj uzrunāt lielāku sabiedrības daļu. Kaut kādam sietam tomēr jābūt, lai partijas neveidotos viena pēc otras.

– Tas, ka tās nespēj uzrunāt pietiekami lielu sabiedrības daļu, ir nevis tādēļ, ka tās ir mazskaitlīgas, bet gan tāpēc, ka tās neformulē politiku un aktīvi neiet ar savu piedāvājumu pie pilsoņiem, neiesaista tos. Partiju dzīve nedrīkst aprobežoties tikai intrigām. Grozījumi partiju likumā nepalīdzēs pret pārāk sašķeltu Saeimu, jo to jau nodrošina piecu procentu barjera. Tas, ka pilsoņu politiskā aktivitāte tiks nevis veicināta, bet, tieši otrādi, kavēta, ja partijā nevarēs būt mazāk par 500 biedriem, ir pilnīgi skaidrs. Tas pats attiecas uz iekšpartijas demokrātiju. Pieņemsim, ka partijā ir vairāki grupējumi ar dažādiem uzskatiem. Tas ir pilnīgi leģitīmi. Taču rodas jautājums, cik ilgi šie grupējumi paliek vienas partijas ietvaros un kad tie atdalās, lai izveidotu divas partijas. Ja šādi grupējumi paliek vienā partijā tikai tādēļ, lai nākotnē kopā nodrošinātu 500 cilvēkus pašreizējo 200 partijas biedru vietā, tad tas ir pilnīgi ačgārni. Un, ja vairākums izslēdz mazākumu no partijas, tad tas faktiski liedz tam piedalīties vēlēšanās! Tas ir nedemokrātiski.

Šādi grozījumi ir diezgan skaidrā pretrunā ar Satversmē noteikto demokrātijas principu, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumiem par brīvām vēlēšanām. Arī Eiropas Savienība stingri prasa ievērot šos principus. Jāatgādina, ka EDSO jau atkārtoti ir norādījusi, ka Latvijai jāatceļ pastāvošais partiju monopols kandidātu izvirzīšanai vēlēšanās. Tas ir nopietns brīdinājums.

– Pieci simti partijas biedru – tas nav tik daudz…

– Latvijas politiskajai kultūrai tas ir samērā daudz.

– Mēs jau redzam, ka tagad, kad vajag cilvēkus likt amatos, partijas ar mokām meklē ministrus. Ja nespēs piesaistīt biedrus, kur tad ņems ministrus?

– Ja nespēs piesaistīt pietiekami daudz biedru, tad tāda partija arī negūs uzvaru vēlēšanās. Man šķiet, ka divi simti cilvēku ir uz robežas. Minimālā biedru skaita palielināšana novedīs pie tā, ka piesaistīs partijai nejaušus garāmgājējus. Un tas būtu daudz sliktāk. Partijai vajadzīgi pārliecināti cilvēki ar deg­smi, nevis gadījuma cilvēki. Tas partiju kvalitāti vēl vairāk samazinās, padarīs tās manipulējamākas. Lai veidotu nopietnu politisku piedāvājumu, nepieciešama pietiekami kvalitatīva domubiedru grupa. Tam nav sakara ar minimālo partijas biedru skaitu.

Vai jums nešķiet, ka vajadzētu, tēlaini sakot, “ķirurģisku iejaukšanos” pašreizējā kārtībā, kas kļuvusi pārāk stagnātiska. Piemēram, izmaiņas vēlēšanu sistēmā?

– Katrai vēlēšanu sistēmai ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, Itālijā un Francijā vēlēšanu sistēma tika mainīta no proporcionālās uz mažoritāro un tad atkal atpakaļ uz proporcionālo, bet politikas kvalitāti tas neuzlabo. Diskusijas par vēlēšanu sistēmas maiņu, cerot ar to uzlabot politikas kvalitāti, ir neauglīgas un tikai novērš uzmanību no problēmas būtības.

– Jaunajā valdībā būs Ministru prezidenta biedrs. Jūs jau arī Valda Birkava valdības laikā ieņēmāt šādu amatu. Vai tas ir nepieciešams, īpaši, ja biedrs ir no citas partijas?

– Valdības veidošana notiek līdzīgi kā skulptūras būvēšana no dažāda lieluma klucīšiem. Vislielākais “klucītis” ir Ministru prezidents, un valdības veidotāja uzdevums ir izveidot to skulptūru iespējami atbilstošāku valdības politiskajām prioritātēm. Ministru prezidenta biedrs ir iesaistīts valdības kopējā skulptūrā, līdz ar to palīdz to konkrētajā gadījumā stabilizēt. Tāpat, ja to prasa koalīcijas līdzsvars un valdības politiskās prioritātes, kurām jāatspoguļojas arī valdības sastāvā, valdībā varētu būt arī īpašo uzdevumu ministrs vai valsts ministrs. Parlamentārā sistēmā valdība ir diferencēts, komplekss veidojums, un katrai pozīcijai ir nozīme tās politikā. Starp citu, jānoraida primitīvais priekšstats, ka jauns valdības amats automātiski nozīmē ierēdņu skaita palielināšanu. Ierēdņu kopskaits valdības aparātā var palikt tas pats, bet katra valdība var tos pārgrupēt, pieskaņojot tos savam sastāvam.

– Vērtējot partiju spektru, vai jūs šobrīd redzat vietu kādai nopietnai, lielai partijai līdzās esošajām?

– Tas būs atkarīgs no tā, vai “Vienotība” spēs saglabāt savu vietu mūsu partiju spektrā. Ja nespēs, tad daļa vēlētāju paliks par politiskajiem bāreņiem un pievērsīsies citiem politiskiem spēkiem.

– Jūsu vārds jau arī ir izskanējis saistībā ar jaunu partiju…

– Patlaban šis jautājums nav manā darbakārtībā.

– Bet neizslēdzat, ka kādreiz varētu iesaistīties Latvijas politikā?

– Nevienam pilsonim, kurš ir sasniedzis 18 gadu vecumu, nevajadzētu to izslēgt. Pie pilsoņa atbildības pieder arī piedalīšanās politiskajos procesos.

M. Libeka: – Kad jums beidzas pilnvaru laiks kā Eiropas Savienības tiesas tiesnesim?

– Tas ir neierobežots, ik pēc sešiem gadiem to pagarina, un tagad esmu amatā līdz 2018. gadam. Vēl nevaru pateikt, vai turpināšu strādāt par tiesnesi – to droši vien izlemšu gadu pirms šā termiņa beigām.

M. Antonevičs: – Kāds ir jūsu viedoklis par migrantu krīzi, kas skārusi Eiropu?

– Eiropas reakcija ir mainījusies no sākotnēji pozitīvas uz jau diezgan reālistisku situācijas izvērtējumu. Eiropas Savienībā pieaug apņēmība stingrāk kontrolēt robežas, kā arī sūtīt atpakaļ uz savu valsti tos migrantus, kuriem nepienākas bēgļa statuss. Eiropas direktīva noteic – ja cilvēks tiek atzīts par bēgli, viņam piešķir uzturēšanās atļauju uz trim gadiem. Ja apdraudējuma vairs nav, bēgļa statusu var zaudēt. Tātad šis statuss principā ir uz laiku, un tas pēdējā laikā pat Vācijā un Zviedrijā tiek uzsvērts.

Attiecībā uz Latviju es nepārspīlētu šīs problēmas nozīmi. Tomēr Latvijā jau laikus būtu jāpārskata likumdošana, lai nodrošinātu to, ka patvēruma meklētāju iesniegumus varētu izskatīt paātrinātā procesā un tos, kuriem nepienākas bēgļa statuss, pietiekami ātri varētu nogādāt savā izcelsmes zemē. Latvijai vajadzētu noformulēt izsvērtu un skaidri saprotamu patvēruma meklētāju politiku, kas ievēro gan humānisma principus, gan Latvijas intereses. Tāpēc, atgriežoties pie partiju darbības, varbūt būtu lietderīgi, ja tiktu rīkoti partiju forumi, kuros šādas politikas priekšlikumi tiktu formulēti.

– Vasarā Latvijas Reģionu apvienība rosināja Saeimas debates par imigrantu jautājumu, bet ar “Vienotības” un ZZS balsīm tās tika noraidītas.

– Ja sabiedrība par kaut ko plaši diskutē un parlaments atsakās par to runāt, tā ir ļoti sliktas politiskās kultūras pazīme. Pilsoņiem tas būtu jāatzīmē savos politiķu novērtēšanas blociņos.