Čārlzs Skots Šeringtons (1857 – 1952).

Pirms 160 gadiem Londonā ārsta ģimenē piedzima britu neirofiziologs Čārlzs Skots Šeringtons, kura daudzpusīgie pētījumi un teorijas par cilvēka nervu sistēmas uzbūvi un funkcionēšanu ir arī mūsdienu zināšanu pamatā. 1932. gadā Šeringtons kopā ar kolēģi Edgaru Duglasu Adrianu par atklājumiem neironu darbības jomā un “jaunas ēras atklāšanu nervu sistēmas fizioloģijā” saņēma Nobela prēmiju medicīnā un fizioloģijā. Viņš pirmais atklāja, kā neironi nodod viens otram kairinājumu impulsus un ka šīs šūnas nav savienotas savā starpā, bet starp tām pastāv īpašas kontakta vietas – tā sauktās sinapses, kuru nosaukumu arī ieviesa Šeringtons. Viņš pierādīja, ka jebkurš organisma reflekss ir cieši saistīts ar visas nervu sistēmas darbību kopumā. 1898. gadā zinātnieks noformulēja teoriju, ka sāpes uzskatāmas par aizsardzības reakciju uz organismam potenciāli kaitīgu kairinājumu. Šeringtonam pieder arī tēze, ka skābekļa un ogļskābās gāzes daudzums asinīs ietekmē smadzeņu darbību. Zinātnieku ieinteresēja jautājums, kādēļ cilvēks pat ar aizvērtām acīm spēj uztvert savas kustības, kontrolēt nepieciešamo spēka patēriņu un, piemēram, pieskarties kāju pirkstgaliem. Tas iespējams, pateicoties daudzajiem receptoriem, kas atrodas arī muskuļos un locītavās un saistīti ar nervu sistēmu.