Z. A. Meierovics 20. gadu sākumā.

Pirms 100 gadiem Petrogradā pēc aiziešanas no Valkas uz 2. sesiju sanāca pilsonisko partiju veidotā Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), kas pirmo reizi oficiāli uzstādīja prasību par neatkarīgas Latvijas valsts izveidi, balstoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām. Sesijā piedalījās 20 delegāti, pārstāvot desmit organizācijas. Tikai nedaudzas dienas pirms tam lielinieki Petrogradā bija padzinuši Krievijas Satversmes sapulci, uz kuru demokrātiski noskaņotie spēki Krievijā bija likuši lielas cerības. Protesta demonstrācijas galvaspilsētas ielās tika apšautas, tajā skaitā ar ložmetējiem. Gaisotne Petrogradā pēc tam bija ļoti saspringta un LPNP delegātiem drošības apsvērumu dēļ trīs reizes nācies mainīt sanāksmes vietu. Tomēr, no otras puses, traģiskie notikumi bija nogludinājuši domstarpības padomes locekļu vidū par Latvijas nākotni, jo kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar tādu Krieviju Latvijai nav pa ceļam – tikai pilnas suverenitātes iegūšana! LPNP pieņemtās rezolūcijas pirmie punkti vēstīja: “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvieno Kurzemi, Vidzemi un Latgali” un norādīja, ka Latvijas teritorijas sadalīšana, slēdzot iespējamo Krievijas un Vācijas miera līgumu, nav pieļaujama. Tomēr Rīga un Latvijas lielākā daļa tobrīd atradās vācu rokās, kamdēļ LPNP nesteidzās pasludināt sevi par valdību. Kā debatēs izteicās viens no tās līderiem Zigfrīds Anna Meierovics: “Valstij vajadzīga teritorija, tauta un spēks. Bet pēdējā mums nav.”