Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Sibīrijas atmiņu vējos – V daļa (Video. Lasi arī pirmos četrus rakstus!)

Foto - Ojārs GresteFoto - Ojārs Greste

Viena no Baturinas ielām kādreiz saukta “Latišskaja”; tagad tur Ilga palikusi vienīgā latviete.

 

Turpinājums. Sākumu sk. 30. jūlija, 2., 7. un 14. augusta “LA”

 

“Vai viņi tur Sibīrijā vēl runā latviski?”, “Vai viņi vēlas iegūt dubultpilsonību un tad brauks uz Latviju?” – tie ir jautājumi, ko jau pēc atgriešanās no Sibīrijas dzirdu visbiežāk, paziņām stāstot par tur pieredzēto. Lielajās pilsētās, kur ir latviešu biedrības, vēl ir cilvēki, kas latviski prot. Tāpat arī Suhanojes ciemā, kur daudzi vēl cara laikā pēc apsolītās zemes aizbraukušie latvieši saviem bērniem valodu cītīgi mācījuši un latviešu dziesmas dziedājuši, un pēcteči šo tradīciju turpinājuši. Bet Baturinā, kur piecdesmitajos gados dzīvoja apmēram simt ģimenes, kas 1949. gadā bija deportētas no Ziemeļvidzemes un kur savulaik vesela iela neoficiāli saukta par “Latišskuju”, tagad Ilga Veselkova palikusi vienīgā latviete. Bērnības draudzene un skolasbiedrene Rita vēstules viņai raksta latviski, bet Ilga atbild krieviski.

Brīdī, kad Krasnojarskā ciemojamies pie Veras, kuras ģimene 1950. gadā izsūtīta no Abrenes apkaimes, viena no viņas māsām viesojas Latvijā. Bet krasnojarskiete Jūlija Helviga, izsūtītā Modra Helviga meita, ar nepacietību gaida oktobri, kad varēs sākt kārtot dubultpilsonību. Viņai Latvijas laukos ir atgūts tēva īpašums.

Taču tie Krievijas latviešu pēcteči, kuri nedomā pārcelties uz Latviju, uz dubultpilsonības iespēju raugās piesardzīgi. Jo Krievijā tagad ikvienam, kurš saņem naudu par strādāšanu kādā ārvalstu projektā, ir jādeklarējas kā “ārzemju aģentam”, tā riskējot kļūt par aizdomīgu personu varas acīs.

 

Āboli no Latvijas

“Kāpēc Sibīrijas bērni brauc uz bijušā izsūtījuma vietām, kur viņiem ir klājies tik grūti?” – arī tāds ir viens no jautājumiem, ko Latvijā uzdod. Kad vaicāju to 1949. gada decembrī Tomskas apgabalā dzimušajai Inārai, viņa atbild, ka bērns jau dzīvo to dzīvi, kas viņam dota, jo nemaz nezina, ka var būt citādi. “Nu, nebija apavu, ar ko iet ārā… pašļūcām tāpat ar zeķītēm…” atminas Ināra. Viņas mamma, Stopiņu pagasta pastniecīte Marta, 1949. gadā brauca uz Sibīriju ar diviem bērniem Māru un Vilni, vēl pat nenojauzdama, ka nes zem sirds trešo atvasīti. Vīrs Alberts Zeltiņš bija apcietināts jau 1944. gada decembrī, četrus mēnešus pavadījis čekas pagrabos, pēc tam nosūtīts uz Centrālcietumu. 1945. gada augustā notiesāts “par dzimtenes nodevību,” manta konfiscēta, izsūtīts uz lēģeri Mordovijā. Marta sūtījusi uz turieni vēstules un paciņas, bet nekādas ziņas no vīra nav saņēmusi. Tā kā Latvijā jau 1948. gadā klīdušas baumas par gaidāmām deportācijām, māte šķīrusi laulību un pārgājusi atpakaļ vecāku uzvārdā Igals, tā cerēdama, ka viņu ar bērniem liks mierā. 1949. gada sākumā sastapusi otru nākamo dzīvesdraugu, Ināras tēti.

Ināra atminas, ka tēvs sūtījis uz Sibīriju paciņas: “Reiz salā gājām uz pastu pakaļ paciņai; bija jāberzē vaigi, lai nenosaltu. Mājās, kad atvērām paciņu, ieraudzījām, ka tēva sūtītie ābolīši garajā ceļā sasaluši un sapuvuši…”

Arī 1940. gada novembrī dzimušajai un 1941. gada jūnijā deportētajai Dacei Plūmanei (Siliņai) ir atmiņu epizode par Latvijas āboliem: “Atceros, ka vecāsmātes māsa mums atsūtīja ābolus. Atceros ābolu smaržu, man šķita, ka nekā labāka nevar būt.

Latvija man asociējās ar kaut ko gaišu un labu. Āboli, protams, bija vēl papildus… Bērnam, kas ir badā vai ne vienmēr paēdis, viens no priekiem ir ēšana. Es zemapziņā sapratu, ka nedzīvoju vietā, kur esmu piedzimusi vai kur ir mani senči, bet bērns domā un uztver dzīvi citādi. Tur es nezināju, vai esmu te ilgu laiku, bet es zināju, ka tā nav mana pamatvieta.”

…Uz īsu brīdi piestājam, lai Ināra var nofotografēt Fiļimonovskas ciemu, kura slimnīcā nākusi pasaulē. Un arī Novonikolajevkā, kur abas ar māsu Māru meklē bērnības takas.

Viens vecs vīrs, kurš šo to zina pastāstīt par latviešiem, un rāda, kur atradusies skola, priecīgs tiek pie Latvijas suvenīra – melnā balzama pudelītes. Bet Ināra ciema veikalā iegādā degvīnu “Russkij ļjod” – brālim ciemakukuli no vietas, kur dzīvojis līdz 1955. gadam.

Vilnis Zeltiņš uz Latviju braucis viens pats, vectēvs pirms tam atsūtījis fotogrāfiju, lai mazdēls viņu pēc tik ilga laika pazīst, kad Rīgā stacijā satiksies. Jo māte Marta atļauju braukt uz Latviju saņēmusi tikai gadu vēlāk. Ināra ceļabiedriem parāda godarakstus, ko māte saņēmusi par darbu fermā: “Viņa saņēma aprūpē vissliktāk koptās govis, un pēc laiciņa tās kļuva par vislabāk aprūpētajām. Viņai kā pirmajai piedāvāja slaukt govis ar elektrisko slaucamaparātu, un drīz vien viņa kļuva par labāko, tika apbalvota ar godarakstu un gotiņu, ko nosauca par Verbu jeb pūpolīti.”

 

Pie Čulimas

Sibīrijas braucienā asaras riešas acīs ne tikai kapsētās vai muzejos, represētos tautiešus pieminot. Asino pilsētā mums pretim no Baturinas ir atbraukusi Ilga. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem apskaujot bērnības draudzenes Aiju un Ritu, Ilga raud dziļa saviļņojuma asaras. Tajās ir gan tikšanās prieks, gan sāpīga doma – kāpēc es neesmu kopā ar jums tur Latvijā.

Uz Baturinu, kur 1949. gadā no Asino pilsētas varēja nokļūt tikai pa Čulimas upi ar liellaivām, bija aizvestas ap simtu latviešu ģimeņu. Tās deportētas galvenokārt no dažādām Valkas rajona vietām – Ritas Gredzenas ģimene no Ērģemes, Ilgas ģimene no Kārķiem, tāpat bija cilvēki no citiem pagastiem, atceras Aija Gaile. Aijas tēvs bija rentnieks, viņa vārds 1949. gada izsūtāmo sarakstos esot ierakstīts pēdējā brīdī. Kamēr represēto vilciens stāvējis Lugažos, mammas māsas vēl paguvušas ģimenei iedot līdzi ceļā tikko ceptu maizi.

Piecdesmitajos gados Baturinā viena no ielām iesaukta par “Latišskuju”. Bet Baturinas kapsētā ir apglabāti vairāk nekā 40 latvieši, saka Rita, kura cītīgi pētījusi ziņas par Valkas puses deportētajiem. Tur guļ arī viņas vecmāmiņa, kas mirusi trīs mēnešus pēc izsūtīšanas. Toreiz pie vecāsmammas kapa iestādīta priedīte, kam nu jau jābūt izaugušai lielai. Taču kapsētā ir daudz šādu priedīšu, un tā arī neatrodam to vietu. Tāpat mums nesekmējas Aijas piederīgo – māsiņas un divu onkuļu – kapa kopiņu meklējumos. Atrodam latvieša Imanta Feldmaņa kapu (viņš noslīcis pēc tam, kad Čulimā apgāzusies laiva), Emīlijas Sulas kapu, un mācītājs Guntis Kalme notur svētbrīdi par visiem Baturinā mūža mierā dusošajiem latviešiem.

“Man tas svētbrīdis deva sirdsmieru,” saka Rita. Vecmāmiņa bija kristīgs cilvēks, un tuvinieki toreiz bēdājās, ka pēdējā gaitā nevarēja izvadīt tā, kā vecmāmiņa būtu novēlējusi.

Kāpēc Ilgas ģimene neatgriezās Latvijā? Viņa atbild, ka tēvs vēl 1963. gadā uz lūgumu ļaut aizbraukt saņēmis varasiestāžu atteikumu. Atļauja dota vēlāk. 70. gados Ilga ar savējiem reiz ieradusies Latvijā, taču, tā kā neviens no radiem neaicinājis palikt, atgriezušies Baturinā. Tur strādājusi bērnudārzā, tur dzimuši viņas trīs bērni, kas tagad visi devušies prom uz lielajām pilsētām.

Ilga draudzenēm atzīstas, ka neesot vairs pat cerējusi savā dzīvesvietā kādu Latvijas vēstnesi sastapt. Taču tagad varbūt sagaidīs vēl kādreiz. Aija un Rita sola, ka brauks vēl reizi, lai bez steigas izstaigātu bērnības ciemu un kapsētu, kur dus mīļie. Tagad ceļš zināms – jāaizlido uz Tomsku, tad ar autobusu uz Asino un tur jātiek uz Baturinas autobusu.

 

Atsauksmes un filma

Režisore Dzintra Geka veido filmu “Kur palika tēvi”, un šovasar safilmētos sižetus viņa šodien, 23. augustā, pulksten 16 rādīs Rīgā Kara muzejā, kur laipni aicināti visi interesenti.

Pēc Sibīrijas rakstiem esmu saņēmusi vairākas vēstules. Sarma Kļaviņa stāsta, ka atcerējusies, kā viņas vīrs Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts padomju laikos devās tūristu grupā ar kuģi pa Jeņiseju, “lai pabūtu Jeņisejskā, kur cietumā tika nošauts viņa tēvs”.

Politologs no Kanādas Juris Dreifelds raksta: “Mani abi vectēvi un vecmāte apglabāti Sibīrijas taigā. Un vairākums Latvijas krievu vēl arvien domā, ka mēs pievienojāmies PSRS brīvprātīgi!”

{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”//www.youtube.com/embed/3ty_vj6DwiY” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}

 

Nobeigumu lasiet kādā no “LA” nākamajiem numuriem.

{gallery id=”1981″}

 

Pievienot komentāru

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+