Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
26. marts, 2015
Drukāt

Sibīriju sauc par bērnības zemi (2)

Foto-Dace KokarevičaFoto-Dace Kokareviča

Herberts Gūža ir ilggadējs “Latvijas Avīzes” lasītājs. 11 gadu vecumā zēnu kopā ar vecākiem izveda uz Sibīriju.

Tur piedzīvoto viņš apkopojis atmiņu pierakstos. Tomēr mieru nav licis jautājums, kādu iemeslu dēļ ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Liepājas muzeja darbiniece ieteikusi aizbraukt uz Rīgu, uz Latvijas Valsts arhīvu. Kāds draugs, kas pētījis izsūtīto lietas, stāstīja, ka izvedamo saraksti sastādīti pēc 1939. gada dokumentiem. Tam Herberts sākumā neesot ticējis.

H. Gūžas kungs: “Kad skatīju mūsu ģimenes lietu, sareiba galva – tur tiešām bija rakstīts, ka tēvs Krišus Gūža ir kulaks, kam 1939. gadā piederēja 51 ha zemes, 5 zirgi, 16 govis, 22 cūkas. Tā bija 1939., bet ne 1949. gadā! Diemžēl no izsūtījuma tēvs dzimtenē neatgriezās, traģiski gāja bojā un guļ Sibīrijas kapos.”

Kad deviņdesmito gadu sākumā izsūtītos atzina par nepamatoti represētiem, kolhoziem lika maksāt kompensāciju par zaudētajiem īpašumiem. Uz to kolhozu priekšnieki atbildēja – mums naudas nav; ja kas var atmaksāt, tad tikai kolhozs “Lāčplēsis” Lielvārdē, bet tur jau nevienu neizveda. Tik tiešām, “Lāčplēša” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš neļāva nevienu izsūtīt un tā paglāba vairākas ģimenes. Lūk, tāda rakstura cilvēku Latvijai vajag par Valsts prezidentu, saka Herberts.

“Kad mūs izveda, pateica – Sibīrijā jūs esat uz mūžu. Bet mēs tomēr rakstījām neskaitāmus lūgumus, lai mums ļauj atgriezties, bet velti – kā kulaku ģimene saņēmām noraidījumus. Tad mūsu komandants Mazurs ieteica lūgumrakstam pievienot izziņu par apbalvojumu. Bijām daudzbērnu ģimene, un mātei par to 1946. gadā piešķīra medaļu. Man tagad ir arhīva dokumenta kopija, kas apliecina, ka komandants Mazurs rakstījis uz Latvijas PSR Iekšlietu ministriju, ka Anna Gūža ir piecu bērnu māte un viņa no izsūtījuma atbrīvojama. Arī tādi labi cilvēki bija starp komandantiem, kuri uzmanīja izsūtītos. Tā 1956. gadā pārbraucām dzimtenē.”

Herberts pēc tam vēl četras reizes devies uz Sibīriju – Omskas apgabala Rusko-Poljanas rajonu, kur izsūtījumā aizvadīta bērnība un pusaudža gadi. “Mana bērnības zeme,” tā tagad Gūžas kungs dēvē Sibīriju. Pēdējo reizi tur bijis 1989. gadā kopā ar brāli. Sibīriešiem teicis: “Mūs tagad sauc par nepamatoti izsūtītiem.” Uz to viņi atbildēja: “To mēs redzējām, kad jūs 1949. gadā te atveda.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Manuprāt tā nav nekāda bērnības, bet Sibīrijas KATORGAS zeme, kurā piespiedu kārtā tika aizvesti, sakropļoti un nobendēti tik daudzi latvieši. Cik daudz zīdaiņu un bērnu uz mūžu palika šai “bērnības” zemē, jūs to labi zināt, Gūžas kungs? Cik daudz sakropļotu likteņu! Arhīvu materiāli te runā visai skaidru valodu.

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      1. Tā IR Gūžas kunga bērnības zeme! Bērnību, lai cik grūta tā arī bija, katrs atceramies kā gaišu, saulainu savas dzīves posmu. Tā tas no Dieva ir iekārtots.
      2. “Lāčplēša” neizvestie- “Zārks jau tukšā nevar palikt!” /Rainis/
      Staļins bija paredzējis no Latvijas izvest 45+ tūkstošus “budžu, kaitnieku un nevēlamu elementu” un nekas nevarēja viņa plānus mainīt. Ja neizveda no “Lāčplēša”, izveda dubultā no kaimiņu kolchoza.
      Tāpat bija ar mežā aizbēgušiem. Kamēr šie mežā, drosmīgie čekisti aizved sarakstos nebijušos. Tanī reizē nebija neviena tāda, kurš uzdrošinātos ziņot savam tiešajam priekšniekam, tas nākošam un tad aiznākošam, līdz pat Tautas rakstniekam: “Biedr Staļin! Mēs neizpildījām Jūsu uzdevumu! Mēs izvedām par 500 vai cik tur mazāk, tīri aiz cilvēkmīlestības”.
      Protams, zināma varonība tā bija no Kauliņa puses, taču uz citu rēķina!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+