Foto – Ivars Bušmanis

Siena, aprakstīta ar vajadzībām. Saruna ar “Zemnieku saeimas” vadību 12

Biedrība “Zemnieku saeima” sasniegusi 15 gadu vecumu. Jāatgādina, ka Zemnieku saeimas ieņemšana notika vēl agrāk. 1994. gada jūlijā “LA” parādījās lappuse “Zemnieku saeima”, kurā uzņēmīgākie saimnieki stāstīja par sarežģījumiem, kas traucē attīstīties. Pēc 20 šādu lappušu publicēšanas Voldemārs Krustiņš konstatēja: “Redakcijas darbiniekiem tika jautāts: “Vai redakcija nevar uztaisīt vienu saiešanu, kur arī mēs varētu jautāt un mums atbildētu?” Aprunājāmies ar saimniekiem no dažādiem rajoniem, un viņi teica, ka tā lieta var iet.” “LA” rīkotā 1. Zemnieku saeima notika 1994. gada 24. un 25. novembrī, pēc tam vēl četras sanākšanas, līdz 1999. gada 29. maijā notika lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas “Zemnieku saeima” dibināšanas kongress.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Kāda būs Ukraina 5-10 gadus pēc kara? Zelenskis aicina nefantazēt, bet divas lietas viņš apsola
Lasīt citas ziņas

– Kas šais piecpadsmit gados mainījies no laika, kopš lauksaimnieki tikai pauda viedokļus un uzdeva jautājumus varai un saņēma tās atbildes un solījumus? – jautāju uzreiz visiem trim, kas vadījuši un vada šo ietekmīgāko lauksaimnieku organizāciju, – Valteram Brusam, Mairai Dzelzkalējai un Jurim Lazdiņam.


V. Bruss: – Kad ministrijā un valdībā tika lemts par lauksaimniecību, profesionālo lauksaimnieku viedoklis nebija pārstāvēts. Pēdējā “LA” rīkotajā Zemnieku saeimā bija skaidri jūtama lauksaimnieku vēlme savus jautājumus uzturēt aktuālus visa gada garumā un tos risināt, nevis tikai reizi gadā izteikt savu sāpi.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Tad jau piedalījās 285 lauku saimnieki un saimnieces no 182 saimniecībām. Tas taču bija pietiekams spēks, lai sāktu darboties.


– Likumdošanu sākām ietekmēt jau tad, kad pēdējā Zemnieku saeimā janvārī izveidojām pastāvīgo komiteju. Bija tāds formāts kā kafija pie Ministru prezidenta, un tajā Vilis Krištopans vaicāja: “Ko jūs pārstāvat?” Tad arī sapratām, ka mums vajag juridisko statusu. 1999. gada 29. maijā nodibinājām sabiedrisko organizāciju.

Tik viegli vis nebija. No uzrunātajiem vairākiem simtiem nepilns simts saimniecību bija gatavas to veidot, apzinoties, ka pašiem tā jāuztur. Taču simts – tas ir daudz arī pēc šodienas mērauklas. Sākām sadarboties ar Zemkopības ministriju par būtiskākajām izmaiņām likumdošanā, par valsts subsīdiju sadali, par SAPARD atbalsta nosacījumiem. Būtu mums šodienas pieredze, mēs, protams, panāktu vairāk, taču arī tolaik strādājām ar pilnu atdevi.

Tolaik sapratām, ka jāveido arī lauksaimnieku jumta organizācija, bet tikai pēc vairākiem mēģinājumiem izdevās izveidot Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP). Bez mūsu iniciatīvas un atbalsta tā droši vien netiktu izveidota.

– Pirms iestāšanās ES centāties zemniekiem sadabūt vairāk un arī pirms šī finanšu perioda organizējāt lobēšanas kampaņu. Ar ko atšķīrās pieeja?


– Tas ir tāpat kā salīdzināt pirms divdesmit gadiem un šodien ražotu automašīnu. Kura labāka? Tagad esam sapratuši, kā pieņem lēmumus Eiropas Savienībā un kā tos labāk var ietekmēt. Gan tad, gan tagad ieguldījām laiku, nervus, degsmi, savus līdzekļus un arī panācām ko vairāk. Ja klausīsimies uz tiem, kas saka: “Ne sūda neesat paveikuši!”, tad arī neko nepanāksim.

Reklāma
Reklāma

M. Dzelzkalēja: – Nav salīdzināmi ne mūsu resursi, ne zināšanas. No kabinetiņa ar diviem cilvēkiem esam izauguši līdz birojam ar astoņiem līdz desmit darbiniekiem. Arī jauda, pateicoties pieredzei, katram darbiniekam ir lielāka.

J. Lazdiņš: – Lauksaimniecības attīstības līmenis 2000. gadā un šobrīd nav salīdzināmi. Arī mūsu kampaņa par vienlīdzīgiem tiešmaksājumiem Eiropā ir neatsverama pieredze, kurā lauksaimnieki spēja vienoties un ziedot līdzekļus. Tāpat Zemnieku saeimas darbības lauks jeb ceļi, pa kuriem dodamies ar savu mašīnu, ir daudz plašāks un garāks. Sākotnēji strādājām tikai ar Zemkopības ministriju, bet tagad strādājam ar sešām septiņām ministrijām. Un ar katru no tām ir šodienas jautājumi, ir šī gada un ir piecgades jautājumi. Dīvaini, bet Satiksmes un Ekonomikas ministrijas mums bija slēgtas ļoti ilgi. Tagad strādājam arī ar Labklājības ministriju. Vēlmju saraksts par nepieciešamajiem uzlabojumiem aizņemtu visu sienu.

M. Dzelzkalēja: – Jā, un vēlmju saraksts aug straujāk, nekā tās varam piepildīt – tas ir piecreiz garāks par mūsu iespējām.

J. Lazdiņš: – Kā toreiz, tā tagad vēl nespējam saražot gaļu un dārzeņus pašpatēriņa līmenī. Ir skaidri nodefinēts, kas jāizdara, lai spētu saražot gaļu tādā daudzumā un kvalitātē.

– No kā un kā līdz jums šīs vēlmes nonāk?


– Mums ir 856 praktizējošas saimniecības. Viņu idejas no laukiem nonāk Zemnieku saeimā, tiek pārnestas uz Zemkopības ministriju un no tās – uz likumdošanu. Pagājušajā gadā iesniedzām ap 150 grozījumu normatīvajos aktos. Piemēram, pēc likuma mums dienu pirms sezonas strādnieka pieņemšanas darbā jāinformē VID. Mēs to nevaram izdarīt. Jo nezinām, ne kāds būs laiks, ne arī to, kas atnāks, ne arī uz cik ilgu laiku. Divus gadus mēģinājām pārliecināt ministrijas par citādu sezonas darbinieka pieņemšanas kārtību, bet nu tā Saeimā iestrēgusi.

M. Dzelzkalēja: – Nepietiek atnākt reizi gadā uz vēlēšanām, lai justos savu padarījis. Mums ir tādi, kas sēž uz sava mūrīša. Tiklīdz viņi saņemas un uzraksta e-pasta vēstuli mums vai satiek Juri, tā viņu bēda nonāk mūsu darba kārtībā.

J. Lazdiņš: – Protams, ka uz kongresu un balli atnāk lielāks cilvēku skaits, bet ar simtu saimnieku varam rēķināties tiešām aktīvam darbam. Taču arī viņiem mēs regulāri atgādinām, kāds ir mūsu mērķis, ko mēs darām, lai to sasniegtu, un kāds ir lauksaimnieku ieguvums. Iknedēļas vēstule e-pastā ap 700 saņēmējiem, ikmēneša vēstule vai nu e-pastā, vai pastā (vēl kādiem 300). Šogad reizi ceturksnī krāsains žurnāls. Protams, arī mājas lapā un sociālajos tīklos.

– Lauksaimniecības nozarē konsultācijas process ar ministriju ir vissenākais, visstabilākais un arī efektīvākais. Viegli nācās?


M. Dzelzkalēja: – Nav jau tā kā ministrijai bijusi vēlme apiet saskaņošanu ar lauksaimnieku organizācijām, bet ikdienā skatāmies uz nagiem, visu pārredzam. Viņiem nav pat iespēju mūs apiet.

J. Lazdiņš: – Arī lobējot mēs nesēdējām malā un nekritizējām – mēs piedalījāmies. Šodien mums jāatzīst: mēs to darījām un mūsu sasniegums ir tas un tas.

– Vai ir izmērāms efekts no jūsu līdzdalības spēles noteikumu izstrādē?


V. Bruss: – Esam bijuši klāt visu lēmumu pieņemšanā par lauksaimniecības nozari. Šajā laikā Zemnieku saeimas aktivitāšu rezultātā panāktas izmaiņas neskaitāmos normatīvos aktos, un šo izmaiņu ietekmi var rēķināt daudzos miljonos latu, kas nonākuši lauksaimniecībā.

M. Dzelzkalēja: – Ja nebūtu konsultāciju, tiktu ieviesti daudzi kļūdaini lēmumi. Mēs daudzus saimniecisko darbību apgrūtinošus lēmumus uzlabojam to tapšanas stadijā, ko lauksaimnieki nemaz nemana.

J. Lazdiņš: – Atceros, Valters dibināšanas kongresā Bulduros skaidri pateica: “Zemnieku saeima neapvienos visus lauksaimniekus, bet strādās visiem lauksaimniekiem.” Tā tas līdz šodienai īstenojies. Iespējams, pēc gadiem pieciem lauksaimnieki tiks apvienoti zem vienas jumta organizācijas.

M. Dzelzkalēja: – Nav jau Latvija agrāra valsts, un iekšzemes kopproduktā dodam nepilnus divus procentus, tāpēc par mūsu panākumu var uzskatīt lēmumu pieņēmēju un sabiedrības rēķināšanos ar lauksaimniekiem.

J. Lazdiņš: – Šajos gados ir izdevies “gāzt Ķīnas mūri”. Salauzta starpsiena starp ierēdniecību un praktisko uzņēmējdarbību laukos. Agrāk ierēdnim bija vienalga, vai ir kāda jēga no prasību izpildes un kā tās vispār var nodrošināt: “Ir likums, lūdzu, izpildi!” Nopietns dialogs sākās tikai pēckrīzes periodā. Manuprāt, par ierēdni var strādāt tikai tas, kuram ir vismaz trīs gadu pieredze uzņēmējdarbībā.

– Ja sakāt, ka strādājat visu lauksaimnieku interesēs, tad kāpēc laiku pa laikam jūsu piedāvājums atšķiras no LOSP un citu tajā ietilpstošo organizāciju viedokļa?


– Mēs pārstāvam biedrus, kas ir mūsu darba devēji, kuri nosaka darba kārtību. Viņi maksā biedra naudas un prasa rezultātu. Ar to mēs atšķiramies no citām organizācijām. Mēs pārstāvam ražojošos lauksaimniekus.

M. Dzelzkalēja: – Jebkurš jautājums – vai nodokļu vai sociālais – mums jāvērtē caur ražotāju prizmu. Mēs neskatāmies pēc politiskās piederības, kā arī to, vai viedoklis nes popularitātes punktus. Jau pašā sākumā no skandināviem pārņēmām mācību, ka sabiedriskās organizācijas ilgtspējas pamatā ir spēja palikt politiski neitrālai un spēja sadarboties ar visām partijām. Mums zemnieki pārmet: kāpēc ejat tikties ar “Saskaņas centru”? Mums jātiekas ar visiem.

– Šis gads var būt smags tiem zemniekiem, kas iesējuši ziemājus. Jo jāpārsēj lielākā daļa platību. Ko prasīs Zemnieku saeima? Kompensācijas?


J. Lazdiņš: – Tas, ka būs jāpārsēj, ir skaidrs. Jautājums tikai – cik? Bija laiks, kad, iestājoties kataklizmām, lauksaimnieki lūdza palīdzību ministrijai. Tagad ir ieviesta apdrošināšanas sistēma. Tā strādā, un to apliecina iepriekšējā pieredze. Pirms trim gadiem arī izsala 85 – 90% sējumu. Pirms vairākiem gadiem ir skaidri pateikts: nekādu kompensāciju vairāk nebūs! Tāpēc mēs negrasāmies tās prasīt. Šādai konsekvencei un prognozējamai politikai jābūt arī citos sektoros.

– Toties šī kataklizma no iepriekšējās atšķirsies ar to, ka uz pārsētajiem vasarājiem pirmoreiz attieksies jaunais ES aizliegums sēklas apstrādāt un smidzināt ar neonikotinoīdiem.


M. Dzelzkalēja: – Tas nebija ekonomiski pamatots, bet politisks lēmums, kas balstījās uz emocionāliem apsvērumiem.

J. Lazdiņš: – Pagājušajā gadā Saeimas Eiropas lietu komisija atbalstīja šo EK priekšlikumu, un rezultāts būs tāds, ka nekodinātu vasaras rapšu sēklu apēdīs dažādas kukaiņu sugas. Turklāt vasarāji būs jāmiglo biežāk nekā iepriekš. Kur ieguvums videi?

M. Dzelzkalēja: – Ar muguras smadzenēm Briselē manīju, ka ar bišu aizstāvības lozungu šo liegumu panāca ģenētiski modificētu kultūru lobijs, jo tādā veidā tiks veicināts pieprasījums pēc ĢMO sēklām, kuras kukaiņi neapēd.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.