Egils Līcītis: Ministri nav izmesti uz Čaka ielas 2
Valdības sastādīšanai noslēdzoties, notikumu vērotāji sauca, ka redzējuši sliktu opereti, īgņojās, cik krietnas ministres aubē un cik cienījami valdības vīri katliņos atstāti ārpus ministrēšanas. Tā taču nav, ka no valdības aizdzīti romieši, kuru vietā ielaisti barbari. Mierināšu, ka politika ir tikai lielais sports, ministra krēsla zeltījums kritušajām personām neatņemami paliks, un būs iegriezts robiņš uz turpmākā augšupceļa nūjas. Kas zina, kā viss iegriezīsies. Ja kāda partija teikusi, ka Pavļuts nespers kāju mūsu viesistabā, tad nesaki pieci, ka rudenī viņš atgriezīsies partijas saimes telpās Saeimā kā frakcijas priekšsēdētājs. Protams, valdības locekļa darbam ir mazi bonusi – loža teātrī vai patīkamā sajūta, ka pie tevis nāk prasīt padomu milzīgās finansiālās un rūpnieciskās operācijās, taču reizē ir strādāšana, kā teica Krištopāns, 24 h diennaktī par necienīgu samaksu. Tāpēc atlaistie ministri nav avarējuši, vētras izmesti jūrasbraucēji uz politiskās Čaka ielas. Viņi iekārtosies labās vietās, pelnīs un smalkāk apģērbsies nekā par ministra pieticīgo aldziņu.
Izņemot Pabriku, kuru atstādināja dīvainās lietas dēļ, ko sauc par “politisko loģiku”, “kritušie” kolēģi Viņķele, Bordāns, Pavļuts, lai cik pianistam būtu pielūdzējas grūpijas, saņēma nopelnu pareizu vērtējumu. Ja labklājības ministres darba rezultāts vainagojas ar to, ka no ārienes pie pilna saprāta esošs Pensionāru federācijas priekšsēdētājs paraksta kaut kādas Šlesera brigādes “manifestu”, tad “Vienotība” Ilzei citu atzīmi kā “2” nevar likt. NA bardzība sita lāga latgaļu zēnu Jāni kā mazs brīdinājums, ka nevajag ošņāties gar konkurentu partiju. Un Daņuks amatā staigāja kā brīvmākslinieks, kas sapircies krāsas un zīmēšanas piederumus, bet divos gados vēl nezināja, ko gleznos. Konservatīvajai Straujumas kundzei liberālis Pavļuts izlikās mazliet populists, plus morāles jautājums par ekonomikas ministra atbildību Zolitūdes traģēdijas dēļ.
Nezinu, vai valdības sastādīšanā, kā teica Demiters, bija “sievasmātes spiediens”, taču gūtas labas mācības. Pirmā, ka partijās nenotiek celtniecības darbs, tās aprakušās savu interešu grupas kapā, ierāvušās sīkpartiju čaulā. Nav kadru veselības, izglītības nozarēs, ārlietu jomā – politiskie “spēki” nekautrējas stāstīt, cik tie “tukši numuri”. Otrā mācība, ka personāliju nabadzībā lielāku lomu spēlē ar politiku neprecēti cilvēki. Reģistrējiet tagadējo “jauno” seju izcelšanos – no valsts sekretāru aprindām (ieskaitot Laimdotu Straujumu), kur pārzin tematu, vai no Tautas partijas mantojuma, kur neuzskatīja, ka politiķi radīsies kā sēnes mežā, savvaļā. Politiķi jāaudzina, jālaista un izaugs baravikas, vismaz gailenītes. Tagad partijas ar to nenodarbojas. Straujumas komanda sāk darbu, lai rīt kritiķiem atkal kristu par medījumu.
