Sieviete kā atbilde, vīrietis kā jautājums 0
Kalnciema kvartāla galerijā līdz 5. martam skatāma tēlnieka Paula Pudža personālizstāde “Metafiziskais reālisms”.
Ja reiz kāds ir dzimis zem mākslinieka zvaigznes, tad nav īsti no svara, vai savu radošo pienesumu tas atklāj publiskai apskatei ik gadu vai piecgadē reizi – tas ir un paliek mākslinieks, ja viņam ir ko teikt. Tā varētu teikt arī par mākslinieku Paulu Pudžu, kurš Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis tēlnieka izglītību un līdz šim visbiežāk manīts kā dekorators filmu uzņemšanas laukumos, teātra aizkulisēs un reklāmas aģentūrās. Pēdējo izstādi tēlnieka ampluā viņš sarīkoja pirms aptuveni pieciem gadiem. “Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas nostrādāja lozungs, ka pati dzīve ir māksla un es nevaru atļauties ietērpt fiziskajā telpā savas daudzās apziņas refleksijas. Bet, laikam ejot, tieksme pēc tradicionālām izpausmēm aizvien vairāk pieauga. Tad arīdzan sāku apjaust, ka visvairāk savus dzīves vērojumus tomēr gribu paust tieši ar klasiskās tēlniecības valodas palīdzību. Signāli nostrādāja, viss iekšējais ritms pakārtojās tikai veidošanai un lēnām sāka virzīt manu darbību,” tā par savu atgriešanos stāsta mākslinieks, kura izstāde “Metafiziskais reālisms” baudāma Kalnciema kvartāla galerijā. Lielizmēra ģipša skulptūrās P. Pudžs risina jautājumus par vīrišķo un sievišķo, fizisko un metafizisko. Sešas skulptūras, liktas trīs pāros, viena uz otru jautājoši lūkojas un vērpj nedzirdamu dialogu.
P. Pudžs: “Zināms, ka viss patiesais ir mūžsens, kā arī vienmēr bezgalīgi topošs. Vīrišķā un sievišķā noslēpums, kas gan veido, gan grauj, ir tas fundaments, uz kā bāzes viss veidojas mūsu realitātes teātrī. Kurā abi šie sākumi saspēlējas, rada domas un veic manipulācijas, liek gribēt attīstīties un reizēm arī liek uzzināt – kā ir zaudēt.
Šī tēma ir allaž pateicīga, lai caur to atspoguļotu gan mākslu, gan visu to, kam nepieciešams kas vairāk nekā sadzīves pieredze. Izvēlējos to par savas tēlniecības darbu pamatu, lai paustu atziņas par to, kas ir pašpietiekams savā būtībā.”
Tātad – sievišķais un vīrišķais, fizika un metafizika. Sieviete kā atbilde, vīrietis kā jautājums. Nevar būt atbildes, ja nav jautājumu – neiznāk atbildēt, ja nav pajautāts. Darbi veidoti pēc duālisma principa, kur ietverts gan jautājums, gan atbilde; turpat arī jautātājs un atbildētājs, bet formu, kādā šī atbilde ietērpta, var veidot skatītājs pats, vienlaikus pārtopot par radītāju, rosinot savus jautājumus un atbildes.
Mākslinieks stāsta, ka, atrodoties radošā procesa epicentrā, piefiksējis, ka sāk zust laika ietekme, atveras jaunas telpas, ko apdzīvot.
“Viss sāk notikt ārpus prāta robežām, un šī sajūta jeb “mūza” arī kalpo par iedvesmu radīt arvien jaunas skulptūras. Strādājot pie skulptūrām, es ļaujos tikai savam neprātam, ko es nevarētu atļauties kino vai reklāmas nozarē, tur tomēr notiek ideju sinerģija starp vairākiem cīņu biedriem.
Kino nozarē saspēle starp radošiem cilvēkiem veido dzīvu stimulējošu organismu, bet, strādājot reklāmas industrijā, mani nepameta sajūta, ka visi, kas tur iemaldās, nonāk “ragainā” apskāvienos.”
Šķiet, ka uz nākamo jauno solo izstādi nevajadzēs gaidīt nākamos piecus gadus, jo, pēc mākslinieka teiktā, šobrīd notiek radoši eksperimenti ar dažādiem materiāliem un to tehniskajām iespējām, jo nākamās ieceres prasa lielu precizitāti vizuālajā izpildījumā. Tālab viss process prasot lielu pacietību un mieru, lai skulptūra atrastu savu dimensiju un rezultātā sniegtu estētisku baudījumu gan pašam māksliniekam, gan skatītājiem.
