Kokteilis
Mīli

Sieviete, kas visu dzīves smagumu velk viena pati. Kāpēc tā notiek mūsdienu mierlaika apstākļos?9

Foto – Fotolia

Dzīvo, lūk, sieviete, iespējams, ļoti skaista un interesanta, iespējams, (un visticamāk) lielā mērā veiksmīga. Tiesa, skatiens tāds noguris – no visa. Vienkārši viņa ir piekususi visu dzīves smagumu vilkt viena pati. Taču turpina to darīt dienu no dienas. Viņai nav ar ko rēķināties, un dzīve ar katru dienu to apstiprina.

Ar ko viss sākās? Grūti pateikt. Varbūt no sievietes vecmāmiņas, kura pēc kara viena pati nostādīja uz kājām bērnus. Varbūt no otras vecmāmiņas, kura cieta uz dīvāna sēdošu vīru, jo pēc kara katrs vīrietis bija zelta vērtē. Varbūt no sievietes mātes, kuras vīrs “salūza” pagājušā gadsimta 90.gadu krīzē un sāka dzert, bet viņa nolēma visu grūtumu uzņemties uz sevi. Vai no kādas citas tuvas radinieces, kas nolēma vispār iztikt bez vīra, lai šis balasts netraucētu dzīvot. Mēs to nezinām precīzi. Variantu ir ļoti daudz. Tiesa, sekas un secinājumi no tā ir vienādi. Rēķinies tikai ar sevi, tev jābūt stiprai, tu visu varēsi.

Auga mūsu meitene ar pilnīgu pārliecību, ka dzīvē neviens viņas labā neko nedarīs, un viņai nāksies visu un vienmēr darīt pašai. Tas ir gan uzticamāk, gan vienkāršāk, un lūgties, pazemoties nevajag, un cerēt nevajag ne uz vienu, bet tas nozīmē, ka arī vilties nevajadzēs. Par to viņai uzstājīgi stāstīja māte, tādā vai citādā veidā uz šādiem secinājumiem viņu uzvedināja tēvs, skolotājas skolā katru reizi, slavējot viņu par panākumiem, piemetināja: “tālu tiksi, patstāvīgi visu paveiksi!”

Jā, visticamāk, viņas dzīvē nav un nebija attiecību ar tēvu. Ar tēvu, kurš nēsātu viņu uz rokām, dievinātu un aizsargātu. Viņa neredzēja arī tēva saudzīgu attieksmi pret māti – vai nu viņa neļāva šīm rūpēm izpausties, vai arī viņam bija ērti domāt, ka divdesmit kilogramus kartupeļu viņai nav grūti nest. Un nav svarīgi, vai tēvs fiziski bija blakus, vai viņa nebija vispār. Visu to labo, ko meitene varēja no viņa saņemt, viņa nesaņēma dažādu iemeslu dēļ. Varbūt arī māte viņam to neļāva, varbūt arī pats to negribēja.

Bērnībā viņa apguva, ka katrs ir pats par sevi, ka rēķināties ar palīdzību nav vērts. Kad sētā meiteni apvainoja, māte teica: “Tiec galā pati”. Kad viņai nepadevās vienādojumi, tēvs vienaldzīgi paraustīja plecus: ”Nu, tas nozīmē, ka dabūsi divnieku”. Kad klasesbiedri grupu darbos viņu iegāza, viņa arī dabūja “divnieku”, lai gan savu darba daļu bija paveikusi. Daudz vienkāršāk izrādījās izdarīt visu pašai. Izdevās gan labi, gan kvalitatīvi un ātri. Jā, spēkus tērēt nācās vairāk, toties par rezultātu nebija jākaunas.

Prasīt vienmēr nozīmēja “pazemoties”. Prasīt palīdzību nozīmēja atzīt savu nevarību un neprasmi. Palīdzību noteikti nesaņemsi, vēl arī izsmies. Cienīja tikai tos, kas visu darīja patstāvīgi, kā arī pašus nepretenciozākos, kuri spēja paciest jebkuras neērtības klusējot. Ko meitene arī darīja. Kad tēvs ar māti izšķīrās (kas jau bija gaidāms, jo tēvs nebija pārāk labs cilvēks), viņa mātes dzīvē kļuva par galveno cilvēku, kuram nebija tiesību viņu uztraukt, likt vilties. Tagad viņai līdz mūža galam nācās uzņemties atbildību mātes laimi, turklāt bez liekām žēlabām.

Un kad atnāca pirmā mīlestība, viņa staroja no laimes, uzplauka, bet savu portfeli nest viņam neļāva. Kas vēl nebūs! It kā viņa pati netiktu galā! Ko viņš tad par viņu padomās? Un kafejnīcā pati par sevi maksāja, lai nejustos viņam parādā. Pēc tam pat par abiem maksāja, kad izrādījās, ka puisim līdzi nav naudas. Viņa apveltīja viņu ar skaistām un dārgām dāvanām (savu iespēju robežās) un izlikās, ka neapvainojas, neko nesaņemot pretī. Un, protams, viņa vienmēr centās viņam palīdzēt. Gan kontroldarbu viņa vietā uzrakstīja, gan paēdināja mājās, gan palīdzēja izkulties no nepatikšanām. Viņa negaidīja no viņa aizsardzību, ko tur, dažkārt viņa pati viņu aizstāvēja!

Un tas, ka viņš viņu nodeva, iemainot pret meiteni no jaunākas klases, tikai nostiprināja viņas pārliecību, ka uzticēties viņam nevajadzēja. Un vispār nevienam nedrīkst uzticēties, lai nebūtu ievainojama. Protams, arī vīriešus viņa izvēlējās īpašā veidā. Viņai patika klusi romantiķi, kas klīst savos sapņos. Bet visi tie rupjie un nekaunīgie vīrišķi tikai kaitināja. Reiz pie viņas pienāca puisis, kas viņai pat iepatikās.

Līdz tam brīdim, kamēr viņš nesāka uzstājīgi viņas priekšā atvērt durvis, padot roku, izkāpjot no autobusa un pakampt smagas somas. Tas uzreiz lika viņai uzmanīties, bet pēc tam vēl ziedus bez iemesla atnesa un teju ar spēku lika viņai tos paņemt. Bet pēc tam viņš vēl pateica, ka viņa sieva nekad nestrādās algotu darbu. Kopš tā laika puisis nokļuva “melnajā sarakstā”. Tas taču ir visīstākais tirāns un despots, kurš gatavojas pilnībā kontrolēt savas sievietes dzīvi! Nepatika viņai arī tie puiši, kuriem bija savs, nelokāms viedoklis, un tie, kas nodarbojās ar kādu sporta veidu. Lai gan tas bija abpusēji.

Strādāt viņa sāka vēl vidusskolas laikā. Pēc nodarbībām izlīmēja sludinājumus, iznēsāja informatīvas lapiņas, nedaudz apguva internetu – tulkoja tekstus, veidoja preču aprakstus, piepildīja ar informāciju vietnes. Augstskolas laikā paspēja pastrādāt gan tirgū, gan veikalā, gan mobilo sakaru kompānijās, gan par apkopēju. Pēc tam turpināja mācības neklātienē, lai būtu ērti veidot karjeru lielā korporācijā. Un sāka strādāt 10-12 stundas diennaktī, plānveidīgu virzoties uz saviem mērķiem. Mērķi bija vienkārši – finansiāla neatkarība, prestižs darbs, savs dzīvoklis, pilnīgi patstāvība.

Apprecējās viņa ar tādu romantiķi, kas visu laiku meklēja sevi. Pameta vienu augstskolu, otru, trešo. Viss bija ne tas un ne tā, viņam nederēja nekas. Strādāt viņš nevarēja, jo “mācījās” un meklēja sev pašu labāko vietu. Un kāpēc gan strādāt – sieva strādāja trijos darbos, visam, kas vajadzīgs, naudas pietika. Viņa varēja nopirkt viņam jaunu datoru, iedot naudu, lai vīrs varētu iestāties kārtējā augstskolā.

Viņa neko nelūdza, neko neprasīja un pat negaidīja. Viņa strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, paralēli beidzot universitāti. Iegādājās kredītā dzīvokli un pati to arī maksāja. Paliekot stāvoklī, nedaudz nobijās, ka nāksies dzīvot no maizes un ūdens, bet tomēr dzemdēja. Strādāja praktiski visu deviņus grūtniecības mēnešus, pat no dzemdību nama veica vairākus darījumus.

Pirms dzemdībām dzīvoklī vajadzēja veikt remontu, kuru vīrs solīja izdarīt pats, taču viņam vienmēr atradās kaut kas svarīgāks. Gaidīt viņa vairs nevarēja, un ar milzīgu vēderu jaungada brīvdienās pārlīmēja tapetes, ielika linoleju un pat izlīmēja flīzes vannasistabā. Lai kaut cik normālos apstākļos varētu dzīvot ar bērnu. Izrādījās, ka viņa var visu pat tādā stāvoklī. Varētu jau kādam palūgt, bet kamdēļ?

Protams, ar bērnu viņai neviens nepalīdzēja. Vīrs uzskatīja to zem sava goda (vēl jo vairāk, jo tā bija meitene, nevis puika!). Strādāt viņš tā arī nesāka, bet dekrēts tuvojās beigām. Izvēle bija sarežģīta, taču viņa bija pieradusi rēķināties tikai ar sevi. Atrada bērnam aukli un atgriezās darbā. Raujoties uz pusēm, centās tikt galā gan ar sadzīvi, gan darbu, gan bērnu. Palīdzību neprasīja. Pat vecākiem. Jo tad vēl padomās, ka viņa nav tikusi galā.

Vīrs joprojām meklēja sevi, pārtraukumos spēlēja datorspēles, skatījās televizoru, dzēra. Nezināja, no kuras puses atveras ledusskapis, no kurienes rodas tīri krekli. Nevienu bezmiega nakti ar meitiņu viņš nepavadīja. Viņš vairs maz līdzinājās gaisīgam romantiķim, drīzāk – slinkam lācim. Jēgas no viņa bija maz, tikai liekas rūpes, bet viņa cieta “bērna dēļ”. Turpināja visu vilkt visu smagumu un pat gandrīz izdomāja dzemdēt viņam dēlu (ja nu piepeši dēls liks mainīties?).

Paldies Dievam, nesanāca. Viņa nepaspēja.

Vēl bija viņa māte, kurai pastāvīgi kaut ko vajadzēja. Te vienu, te otru. Te zāles atved, te maizi nopērc. Un lai gan viņai bija tikai 50 gadu un viņa nebija invalīde, nezin kāpēc viņai bija nepieciešamas pastāvīgas rūpes. Dēls no tā visa atteicās, bet šausmīgi dusmojās, ja sieva atteicās izpildīt mātes lūgumu. Lai gan visus šos dzīves gadus viņa vispār bija aizmirsusi kādam pateikt “nē”.

Bet pēc tam šķiršanās. Pēc desmit gadu ilgas tādas dzīves. Viņš nolēma, ka viņa viņu neciena un nesaprot, atrada citu un beigās nolēma viņai parādīt, kas mājās ir saimnieks. Pieprasīja pusi dzīvokļa, par kuru viņa joprojām maksāja kredītu, bet viņš nebija ieguldījis ne nieka. Un lai nepazemotos, viņa piekrita visam.

Aizgāja ar bērnu uz nekurieni. Īpašas sāpes viņa nesajuta, bet nodevības netīrumu sajūtu nomazgāt neizdevās.

Noīrēja jaunu dzīvokli, turpināja strādāt, meita jau gāja skolā un nesa mājās teicamas atzīmes. Bez vīra viss kļuva pat vienkāršāk. Un lūk, viņai ir viss, ko viņa gribēja – savs dzīvoklis, prestižs darbs, meita, neatkarība, pat savs bizness. Bet laimes nav. Visvairāk viņai gribas (kaut gan viņa baidās tajā atzīties), atspiesties pret kāda stipro plecu un izdzirdēt: “Atpūties, es visu izdarīšu pats”.

Viņa ir nogurusi no visa – no pastāvīgās atbildības par sevi un bērnu, no nepieciešamības visu paturēt sevī (viņa jau vairs neatceras, kad raudājusi), no vientulības, no tā smaguma, kuru velk visu savu dzīvi. Viņa pērk sev jaunu apģērbu, lai darbā būtu vienkāršāk noslēgt līgumus. Viņa rūpējas par sevi mehāniski, lai “kompānijas seja” būtu patīkama. Viņa neatceras, vai kaut kad ir dvēseliski izrunājusies ar meitu (viņai vienkārši tam nav spēka). Viņa vairs nespēj patiesi atbildēt uz jautājumu, ko vēlas. Viņas pleci ir nekustīgi un smagi, neviens masieris nespēs atslābināt viņas akmens cietos muskuļus nedaudz virs lāpstiņām. Viņa ir ļoti stipra, neatkarīga un patstāvīga. Lepojas ar savu meitu. Bet laimes nav.

Bet stiprā pleca nav. Vīrieši, kas gadās viņas ceļā, ir tie paši romantiķi, fiziski vāji cilvēki, alfonsi. Īstiem vīriešiem viņa nav interesanta, viņā ir pārāk maz sievišķā un pavisam nav spēka. Arī viņu šie īstie vīrieši biedē, viņa nesaprot, ko no viņiem gaidīt, kā savu dzīvi ar viņiem būvēt, kā veidot saskarsmi. Ko viņiem vispār vajag, ja viņus nevajag uzturēt un paciest? Un kā vispār attiecības izveidot, saglabājot savu neatkarību un spēku? Bet atteikties no tā viņa nav gatava, jo – ja uzticēsies viņam un viņš pēkšņi nodos, pametīs, piekrāps, sāks dzert?

Dažkārt viņa iedomājas par savām dumjajām un nesekmīgajām klasesbiedrenēm. Viena no viņām neizcēlās ar īpašām prāta spējām un vienmēr norakstīja kontroldarbus.

Pabeidza kaut kādu tehnikumu vai koledžu, bet pēc tam apprecējās. Trīs bērni, mīlošs vīrs, māja. Un dzīvas acis, kas mirdz no laimes. Nekādas karjeras, pati neko nevar, bet vīram neviena cita nav vajadzīga, līdz šim viņu uz rokām nēsā. Vēl kāda cita, kas skolā strādā par psiholoģi, saņem niecīgu algu, bet zied un plaukst. Jauni tērpi, kultūras pasākumi – muzeji, teātri koncerti. Neko smagu savā mazajā somiņā nenēsā. Uz izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem bez jebkādas plastiskas operācijas. Ir vēl viena, vēl dīvaināka. Veiksmīga un laimīga. Nodarbojas ar kaut kādām dejām, ar visu sirdi nodarbojas. Atvērusi savu deju klubu, kurā dalībnieku papilnam, gan vīrs no zelta, gan bērni brīnišķīgi. Bet galvenais, kam vienmēr pievērš uzmanību, ir acis. Tas nespēj melot. Laimīgām sievietēm tās vienmēr izstaro kaut ko nesaprotamu un pievilcīgu.

Protams, ir arī citas klasesbiedrenes, kuru dzīve nav tik iepriecinoša. Kādai vīrs ir alkoholiķis (un tajā brīdī mūsu meitene priecājas, ka nav precējusies), kādu citu vīrs arī sit (vēl vairāk priecājas), bet kāda cita tieši tāpat velk visu dzīves smagumu (un viņas apmainās saprotošiem skatieniem), savukārt vēl kāda dzīvo ar vecākiem un nekādi nevar pārcelties uz savu mājokli, cieš skandālus. Taču saskarsme ar viņām nav arī īpaši interesanta, tas pats nodzīta zirga vai sasista suņa skatiens.

Bet blakus aug meita, kas redz mammu tik veiksmīgu un tik vientuļu. Redz arī stāstu pašas tēva un to vīriešu, ar kuriem māte satikās pēc tam, nodevību (ikviens pielūdzējs ir vai nu alfons vai sliņķis). Viņa redz, ka visu vajag sasniegt pašai ar smagu darbu, ka palīdzību nav kam prasīt un arī nevajag. Redz vecmāmiņu, kuras liktenis daudz neatšķiras no mātes likteņa, vienīgais lielu biznesu viņa nav izveidojusi. Un pat tad, ja māte meitai šādu likteni nevēlas, citus secinājumus meitene neizdarīs. Katrs pats par sevi. Velc uz saviem pleciem tik, cik vari, kamēr vari. Tu esi atbildīga par visu šajā pasaulē.

Kāda izaugs viņa, kas pašlaik ir mātes vienīgais iepriecinājums? Tāda, kas ar laiku no prasīga bērna pārtaps par pieaugušu sievieti, ar kuru var gan par dzīvi parunāt, gan grūtībās padalīties? Vai tāda, kas visu pieradusi darīt pati tāpat kā māte, palīdzību nelūgt, ar problēmām savām neapgrūtināt?

Tā viss turpināsies tālāk, kamēr neatradīsies kāda, kas atteiksies stiept uz saviem trauslajiem un tam neparedzētajam sievietes pleciem atbildību par visu pasauli. Tāda, kas spēs pateikt “nē” visiem dzimtas scenārijiem un ieradumiem. Tāda, kas iemācīsies, lai kā arī nebūtu bail, lūgt, būt vājai un no kaut kā atkarīgai.

Tādai, kas ieraudzīs visu savu “mantojumu” un iemācīsies apzināti ar to rīkoties – kaut ko atmest, kaut ko izmantot. Tādai, kas pati izvēlēsies savu ceļu, kas atšķiras no mātes un vecmāmiņas izvēles. Bet pagaidām ir sieviete, kas visu velk uz saviem pleciem un ar nāvīgi noguruša zirga izdzisušu skatienu sapņo aizslēpties ar kāda stiprā pleca. Taču šis sapnis tā arī paliek neīstenojies.

Avots: “mirror-venus.ru”

LA.lv