Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. janvāris, 2012
Drukāt

Sieviete zivju pasaulē

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Siguldietei Sarmītei Inbergai-Petrovskai ir ļoti reta un sievietei neierasta nodarbe – zivju taksidermija. Jau ceturto gadu savas privātmājas virtuvē diplomētā bioloģe taisa zivju, abinieku, rāpuļu izbāžņus un mulāžas. Viņas prasmi ir novērtējuši gan vietējie makšķernieki, kuriem Sarmīte iemūžinājusi šejienes ūdeņos un arī tāljūrās izvilktās spuraines, gan aroda brāļi citviet pasaulē.

 

Vispirms – dīrāšana…

Interese par dabu Sarmītei esot kopš bērnības – staipījusi pa rokām sliekas, ķērusi mušas, pētījusi visas dzīvās radības, kādas vien nonākušas redzeslokā. Tas likumsakarīgi rezultējies ar studijām Latvijas Universitātē – 2000. gadā iegūts bakalaura grāds bioloģijā, specializējoties entomoloģijā. Jau paralēli studijām augstskolā strādājusi Latvijas Dabas muzejā – bija krājumu nodaļas vadītāja. Viņas pienākumos ietilpa izbāžņu kolekcijas pārraudzība un šo eksponātu atlasīšana izstādēm. Pēc pašas inciatīvas darbojusies arī taksidermijas laboratorijā – darījusi dažādus melnos darbus, piemēram, dīrājusi putnus un mazos zvērus.

– Esmu bioloģe, un biologam tas nav nekas pārāk briesmīgs, – jau studējot laboratorijas darbos, vajadzēja vardei noņemt ādu. Pie tā var pierast, kaut gan dažiem tas neizdodas visu mūžu. Sākumā roka bija nedroša, gadījās iegriezt ādā. Bet tas nav nekas traģisks, vienīgi tad izbāžņa tapšanas process ir ilgāks.

Taksidermijas pamatprincipus esot apguvusi strādājot, jo Latvijā nav skolas, kur to māca.

– Eiropā ir dažādas taksidermijas skolas, pie mums vienīgais variants ir doties pie meistara un šo arodu apgūt praksē – strādājot kopā ar viņu. Mans pirmais un vienīgais skolotājs ir Valdemārs Rēders, kurš šajā nozarē darbojas vairāk nekā 30 gadu. Viņš bija Latvijas Dabas muzeja taksidermijas laboratorijas vadītājs.

Ar zivju izbāžņu izgatavošanu tolaik neviens nenodarbojās, bijusi brīva zivju taksidermista niša. Sarmīte pieņēmusi šo izaicinājumu.

– Pieredzes ar zivīm man nebija nekādas, bet darīju, mēģināju, eksperimentēju, un sanāca. Acīmredzot man ir talants šajā jomā, jo pretējā gadījumā tā lieta var arī nekad “neaiziet”.

2001. gadā kā viena no Latvijas Dabas muzeja pārstāvēm piedalījos starptautiskā seminārā Štrālzundes jūras muzejā. Tā bija pirmā iespēja klātienē iepazīties ar zivju mulāžu (zivs atlējums no mākslīgā materiāla – M.L.) izgatavošanas pamatiem. Šie atlējumi mums taksidermijā ir kaut kas jauns, toties paver plašas iespējas, kad ir vai nu ļoti mazas zivis, piemēram, akmeņgrauzis, vai arī tādas, kurām jau noberžas zvīņas, paņemot vien rokās.

 

Aroda smalkumi
zivbaaznis-125

Lai taisītu zivs izbāzeņus un mulāžas, vajadzīga pacietība, precizitāte un arī radoša doma.

– Veidojot izbāžņus, ļoti daudz laika aizņem zivs ādas apstrāde un krāsošana, jo tā izkalstot kļūst pelēka. Bet, piemēram, bezkrāsainai mulāžai zvīņu krāsošana vien var aizņemt ilgāk par 12 stundām. Izmantoju speciālas profesionālās krāsas, turklāt ne vien dažādus toņus, bet arī ar zelta un sudraba spīdumu, kas rada dziļuma efektu.

Vispirms ar asa skalpeļa palīdzību zivij noņemot ādu, tad spuraini izķidājot. Sarmīte atklāj, ka pusotru metru garai līdakai ādas noņemšana un attīrīšana prasot pāris stundu. Tad seko apstrāde ar ķimikālijām. To dara, lai vēlāk ādu nepostītu mušas un neieviestos kāpuri. Pēc tam no putupolistirola veido zivs ķermena formu, iepriekš izdomājot, kādā pozā trofeja iemūžināma. Uz izveidotā manekena uzvelkot apstrādāto ādu. Nākamā ir mākslinieciskā apdare – ietonējot ādu, uzzīmējot zvīņas, zivij ieliekot acis. Kad trofeja gatava, to kaltē. Vasarā – laukā, ziemā – telpās. Sarmīte norāda – kvalitatīvi izgatavotai trofejai neesot izteiktas zivs smaržas!

No spuraines atvešanas brīža līdz gatavam izbāznim paejot diezgan ilgs laiks – aptuveni divi mēneši. Trofeju var veidot pavisam vienkāršu – no galvas, astes un spurām taisīt nepilnu izbāzni. Ja ir vēlēšanās un loms no ūdens izvilkts bez ievērojamiem vizuāliem bojājumiem, var darināt abpusēji skatāmu izbāzni. Pastāv arī iespēja no trofejām veidot izbāžņu kompozīciju.

Sarmītes Inbergas-Petrovskas klienti lielākoties esot vietējie makšķernieki, kas dižzivis izvilkuši tepat Latvijas ūdenstilpēs vai arī tās atveduši no dažādiem pasaules reģioniem. Tālākais ceļš esot bijis no Kostarikas – divi tarponi. Šī zivs vizuāli līdzinās siļķei, taču ir daudzkārt lielāka – dažus eksemplārus turot pat pa trim vīriem.

– Bieži vien zvana un jautā, kā ar noķerto zivi pareizi rīkoties, ja no tās grib taisīt trofeju. Pirmais ieteikums – tā vispirms precīzi jānomēra, lai, izgatavojot izbāzni, tas nesanāktu kādu centimetru īsāks (mēs taču labi zinām, ka makšķerniekiem patīk lepoties ar loma izmēriem). Otrs ieteikums – zivi nevajag pašam ķidāt, bet gan ielikt saldētavā. Tur tā ar visām iekšām var stāvēt kaut vai gadu. Lai precīzi izgatavotu izbāzni, man zivs jāredz dabiskajā izskatā. Uzticams informatīvs avots ir arī enciklopēdijas ar ūdens iemītnieku attēliem.

Daudzi makšķernieki paši taisot trofejas, izmantojot dažādas metodes, piemēram, zivs galvu mērcējot sālsūdenī. Taču ne vienmēr tiekot pie rezultāta, jo bieži vien rūpīgi nenotīrot galvu, tāpēc trofejā iemetoties tārpiņi un to izcaurumojot.

– Arī šādos gadījumos es varu palīdzēt, pielabojot radušos defektus.

 

Ar jūras velnu uz Eiropu

zivbaaznis-196Latvijā neesot tik liela pieprasījuma pēc taksidermista pakalpojumiem kā Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citviet pasaulē.

– Tur var atļauties braukt pa pasauli, lai medītu un no ūdeņiem vilktu trofeju lomus. Pie mums to arī dara, bet šaurs ir to cilvēku loks, kas brauc uz Āfriku, Norvēģiju, Zviedriju, Kostariku un vēl dažādām makšķernieku un mednieku iecienītām vietām.

Sarmīte zina stāstīt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs šī vaļasprieka cienītāju vidū esot populāra kustība ” ķer un atlaid”. Makšķernieks izvelk zivi no ūdens, nofotografē un palaiž vaļā. Tad ar fotogrāfiju dodas pie taksidermista, lai viņš uztaisa mulāžu. Speciālists piemeklē atbilstoša izmēra mulāžu, nokrāso, un makšķerniekam ir trofeja, ko likt pie sienas.

Lai papildinātu zināšanas un prasmes taksidermijā, salīdzinātu, kā viņas izbāžņi un mulāžas izskatās uz citu meistaru darinājumu fona, Sarmīte Inberga-Petrovska 2010. gadā piedalījās 8. Eiropas Taksidermijas čempionātā, kas notika Itālijas pilsētā Longaronē, bet šogad februārī cer tikt uz pasaules čempionātu Zalcburgā, Austrijā. Šis pasākums izbāžņu meistariem ir īpaši svarīgs notikums, jo tā pastāvēšanas vēsturē tikai otro reizi tas notiks ārpus ASV.

– Eiropas čempionātā biju vienīgā no Baltijas valstīm. Startēju ar jūras velna izbāzni iesācēju kategorijā (tajā piedalās tie, kas ar taksidermiju nodarbojas no viena līdz pieciem gadiem – M. L.) un ieguvu 2. vietu. Darbu vērtē vismaz divi eksperti, uzmanību pievēršot vismalkākajām niansēm – ar lukturīti iespīdina zivs mutē, lai pārliecinātos, vai viss nostrādāts perfekti. Ja zivs ir piestipināta pie pamatnes, skatās, kā tas darīts, vai var redzēt stiprinājumu. Novērtē spuras. Tās nav grūti apstrādāt, bet ir grūti saglabāt to dabisko formu. Nedrīkst būt manāms neviens uzlabojums. Par katru pozīciju liek punktus, tos summē. Tāpēc var gadīties, ka vizuāli skaists objekts var neiegūt augstu vērtējumu, jo, ņemot pa atsevišķām pozīcijām, tas neatbilst kvalitātei.

Viens no tiesnešiem, kāds pasaulē atzīts taksidermists, Sarmītei esot veltījis atzinīgus vārdus – teicis, ka viņai jāturpina darboties ar zivju izbāžņiem, jo viņai piemītot talants šajā jomā.

– Tas man bija liels pagodinājums un arī dzinulis. Ar taksidermiju pārsvarā nodarbojas vīrieši, čempionātā bijām tikai desmit sievietes. Man ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar vācu kolēģiem, arī ar amerikāņiem. Tikko uz dzimšanas dienu saņēmu paciņu no Amerikas. Viens no šīs valsts vadošajiem taksidermistiem un skolas īpašniekiem bija sarūpējis nenovērtējamu dāvanu – vairākus savus apmācības DVD diskus, kā pareizi krāsot, izgatavot un montēt dažu zivju sugu izbāžņus. Mēs, taksidermisti, satiekamies arī virtuālajā vidē, forumos, kur atrādām savus darbus, konsultējamies par jaunākajām metodēm. Ļoti bieži par savu darbu esmu saņēmusi atzinīgus vārdus. Un ne tikai – lai cik nepierasti, bet man tagad jau sāk arī prasīt padomus mulāžu izgatavošanā, izrādot interesi par sadarbību Tie paši amerikāņi bija pārsteigti par mazajiem akmeņgraužiem – kā tik mazas zivis tik precīzi var izgatavot!

 

Uzziņa zivbaaznis_019_VS

Trofejas pirmapstrāde

• Izbāžņa darināšanai piemērotākas ir zivis bez vizuāliem defektiem (iztrūkstošas zvīņas, bojātas spuras, āda vai kauli) vismaz vienā tās pusē.

• Ja vēlas trofeju tikai no zivs galvas, nav nepieciešams transportēt visu spuraini. Griezumu veic tā, lai saglabātu spuras un pietiekamu ādas rezervi (nedrīkst griezt pārāk tuvu žaunām).

• Zivis uzreiz pēc noķeršanas vēlams uzglabāt vēsumā. Ja makšķerēšanas vietā nav citu iespēju, karstā vasaras dienā noķertās jāietin mitrā zālē vai mitrā apģērba gabalā un jānoliek ēnā.

• Ja zivi uzreiz nevar atgādāt taksidermistam, tā jāiesaldē. Pirms tam spuras aptin ar mitru vati vai vieglu audumu, ķermeni ietin mitrā audumā tā, lai nedeformētu astes un citas spuras. Tad liek polietilēna maisā, to cieši aizsien vai aizlīmē ar līmlenti un ievieto saldētavā.

• Zivis ieteicams sasaldēt nesalocītas. Ja tas nav iespējams, jāraugās, lai locījums nebūtu pārāk ass, jo tad šajā vietā var sabojāt zvīņas.

• Ja makšķerēšana ilgst vairākas dienas un nav iespējas zivis sasaldēt, tās iekonservē, bagātīgi apkaisot ar sāli, un uzglabā vēsumā, neļaujot piekļūt dažādiem kukaiņiem (mušām).

• Zivis vislabāk transportēt sasaldētas, vēlams atsevišķā kastē, nostiprināšanai izmantojot avīzes (tās arī palīdz uzturēt nemainīgu temperatūru). Ja ir ļoti karsts, var izmantot sauso ledu.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+