Nedēļas filmas recenzija: Atmiņas par nākotni. VIDEO 1
I Pasaules karā zaudējusi brāli, mīļoto un draugus un no studijām Oksfordā atteikusies par labu medmāsas darbam karalaukā, Vera Britena savu pieredzi apkopoja 600 lappušu biezā romānā „Jaunības testaments” un kļuva par vienu no nozīmīgākajām balsīm cīņā par mieru Eiropā. Viņas likteni biogrāfiskajā drāmā „Atmiņas par nākotni” izdzīvo jaunā Eiropas kino zvaigzne Alīsija Vikandere.
Zudusī paaudze – tik poētisks un tik ietilpīgs apzīmējums jau gadiem tiek lietots, pieminot jauniešus, kuru dzīves pārrāva I Pasaules karš un kuru likteņus uz papīra iemūžināja virkne 20. gadsimta slaveno rakstnieku, Ernestu Hemingveju, Frēnsisu Skotu Ficdžeraldu, Franci Kafku, T.S.Eliotu un, protams, Ēriku Mariju Remarku ieskaitot. Un tieši viņi ir galvenie varoņi biogrāfiskajā drāmā par Veru Britenu – jaunu sievieti, kuras sapņus pārrāva kara bungas.
Kopā ar vecākiem un brāli viņas dzīve paiet Dērbišīras gleznainajā ainavā, grimstot grāmatās un cerot reiz iekļauties kādas universitātes studentu pulkā. Vien viņas tēvam šāda ideja šķiet pārāk ekstravaganta, tāpēc Vera saņem mierinājumu – klavieres, ar ko jaunā sieviete nav mierā un galu galā panāk savu, pat bez latīņu valodas zināšanām iekļūstot Oksfordas saimē. Taču viņas studijas pārtrauc karš, un upuri ir vairāk nekā milzīgi, liekot pārvērtēt visus Britens sapņus un nākotnes plānus. Tieši viņa kļuva par vienu no skaļākajām balsīm cīņā par mieru, tieši viņas vārds bija ierakstīts „Melnajā grāmatā”, kurā nacisti bija iekļāvuši režīmam neglaimojošos britus un cerēja ar viņiem atbilstoši izrēķināties, un tieši viņai bija pa spēkam uzcelt vienu no emocionāli visietilpīgākajiem literatūras pieminekļiem I Pasaules kara upuriem, jo tas bija Britenas personīgais stāsts, kura ekranizācijai zaļo gaismu deva viņas meita un politiķe Šērlija Viljamsa.
„Atmiņas par nākotni” ir pilnmetrāžas kino debitanta Džeimsa Kenta izraušanās starptautiskajā arēnā, piepildīta par nieka 10 miljonu budžetu, jo, kaut arī viņa radošajā biogrāfijā ir virkne darbu televīzijā, lielajam ekrānam viņš tuvojies, krietni sagatavojies un ar pietāti. Profesionālisms jūtams katrā epizodē, apvienojot gan galvenās varones personīgos pārdzīvojumus, gan ieskicējot laikmeta elpu, un tajā pat laikā nepazūdot britu kinematogrāfa tik labi izkopto biogrāfisko drāmu ēnā, jo pēdējos gados veiksmīgi veidotā Alīsijas Vikanderes karjera to nepieļauj. Ar drāmu „Karaliskā dēka” (2012., nominācija „Oskaram” kategorijā „Labākā filma ārzemju valodā”) viņa sev pievērsa pamatotu uzmanību un ir filmējusies gan „Annā Kareņinā”, gan „Piektajā varā”, gan nesen izrādītajās filmās „Ex machina” un „Septītais dēls”. Taču tas ir tikai sākums, jo šogad uz ekrāniem nonāks vēl piecas filmas ar Vikanderes piedalīšanos, Holivudā netipiskas ārienes zviedrietei – ne blonda, ne zilām acīm – solot spožu karjeru.
Vera Britena viņas atveidojumā ir vairāk lieliska, un Vikandere, pateicoties scenāristei Džuljetai Tauhidi – viņa atbildīga arī par „Kalendāra meitenēm” –, izdzīvo gan aizkustinošu mīlasstāstu, gan personīgu drāmu, gan arī piemet savu artavu 20. gadsimta sākuma vēstures attēlojumam uz lielā ekrāna, protams, kopā ar lieliskiem kolēģiem. Kulta seriāla „Troņu spēles” Kīts Haringtons atveido Britenas mīļoto, Tarons Edžertons („Kingsman: Slepenais dienests”) spēlē viņas brāli, Dominiks Vests un Emīlija Vatsone – Britenas vecākus, un jau diviem „Oskariem” nominētā Miranda Ričardsone – pasniedzēju Oksfordā. Taču „Atmiņas par nākotni” ir Alīsijas Vikanderes filma, un jaunai aktrisei tā nu jau ir ne tikai veiksme, bet arī pierādījums viņas talantam.
