Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. novembris, 2015
Drukāt

Sievišķīgi apgleznota diena

Foto no I. Stadgales personiskā arhīvaFoto no I. Stadgales personiskā arhīva

Ineta Stadgale

Ineta Stadgale ir zinātniskā grāda pretendente filoloģijā, lektore, māksliniece, audzina meitu Katrīnu. Ikdienā smaidīga, komunikabla un sievišķīga.

Izstaro sirsnību, reizē prot būt lietišķa un labi saprotas ar saviem studentiem Liepājas Universitātē. Ir viena no Liepājas dzejnieku grupas “Septembra putni” dalībniecēm. Labprāt piedalās dzejas lasījumos Kurzemē un Latvijā. Veido kultūras projektus sadarbībā ar Liepājas muzeju, Mākslas vidusskolu, izglītības iestādēm.

Publicējas kopš 1990. gada. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa LU studentu avīzē. 1995. gadā publikācija literatūras un kultūras žurnālā “Karogs” (dzejoļu kopa “Cilvēki un stikli”), vēlāk laikrakstā “Kultūras Forums” un portālā “Satori”. Inetas Stadgales dzeja ievietota Liepājas literātu kopkrājumos “Liepājnieku smilšu rausis”, “Vētrustrīpa”, “Krizdoļu ķocis”, prozas kopkrājumā “Ar sakņu sajūtu vējā” (2008).

Autore piedalījusies dzejas un miniatūru radiolasījumos “Rietumu radio”, ir viena no dziesmu tekstu autorēm Zigmara Liepiņa koncertuzvedumam “Kapteiņa stāsti”, kā arī oriģinālpasaku autore liepājnieku bērnu svētkiem “Lielmutis Fricis un Lielmute Marta”. 2008. gadā izdots dzejoļu krājums “Viņas auguma puķes”. Miniatūras tulkotas lietuviešu valodā.

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam lasītājiem liepājnieces jaunākos dzejoļus.

– Dzejā esi daudzveidīga un latviska, arī – pasaules cilvēks. Vai saskati sevi kā feministi, liriķi, varbūt bez konkrētas piesaistes kādam dzimumam?

I. Stadgale: – Nevaru iestutēties kādā noteiktā plauktā. Esmu cilvēks, kas mīl dzīvi, dabu, skaisto un citus cilvēkus. Man ir tuva gan Linarda Tauna plīvošana, gan Ilzes Šķipsnas neapsolītās zemes. Antīko motīvu atblāzma vēlāko gadsimtu darbos. Meklējumi. Gājumi. Ritējumi. Meditācijas un vērojumi. Pasaule šodien ir kļuvusi maza. Ir tikai šodiena, un tā ir te.

– Vai vietai, kur cilvēks dzimis un audzis, ir kaut kāda neredzama saikne, kas atgādina par saknēm Latvijā?

– Latvija kopumā ir ļoti interesanta un bagāta, taču radošam cilvēkam visur ir interesanti. Radošums šobrīd ir ļoti pieprasīts – pasaules dažādās līdzsvarotās un kvalitatīvās dzīves kustības balstās tieši uz radošumu un uzdrīkstēšanos, godīgumu, uzticēšanos, sadarbību. Un lokālās vērtības, kultūras mantojums, pārmantojamība un izsekojamība, drošība un atbildība palīdz cilvēkam dzīvot kvalitatīvi savā zemē. Mankurtisms man nav saprotams, nevēlos arī saprast. Saknes nosaka, kas mēs esam, katrs varam būt nacionālais dārgums.

– Tev šobrīd ir saspringts un intensīvs mācību laiks, drīz iegūsi doktores grādu. Kas mudināja studēt, ar ko vari palepoties, ko gribētu vēl dzīvē sasniegt?

– Jāmācās ir visu mūžu, jo tas palīdz ilgāk palikt veselam, jaunam, interesantam. Mani studēt mudina pati pasaule un dzīve – tik daudz kā interesanta ir aiz katra paceltā priekškara! Ko vēl sasniegt? Mācēt tik daudz valodu kā jaunlatvieši un lasīt oriģinālvalodā visu, ko sirds kāro! Strādāt, novērtēt un mīlēt dabu kā mani senči. Kopt un uzturēt latvisku un vienkāršu dzīvesveidu. Skaisti nodzīvot dzīvi, spēt dalīties ar zināšanām un prasmēm līdz pēdējai elpai, iedvesmot un radīt.

– Ja tu veidotu latviešu literatūras sarakstu, kādas grāmatas vai par kuriem autoriem, pēc tavām domām, skolā būtu pastiprināti jāmāca? Bet varbūt pietiek ar tām zināšanām, kādas šodien skolā var iegūt, un galu galā, cik latviskam ir jābūt mūsdienu dzejniekam/dzejniecei?

– Jautājums – kam pietiek? Savā ziņā jā, bet svarīgi ir šīs zināšanas apgūt, uzsūkt. Ir jāzina gan klasiķi, gan mūsdienu autori. Un jālasa! Latviešu literatūrā ir tik daudz vieduma un skaistuma. Ir jābūt gribēšanai un pacietībai, jo laika jau pietiek. Man skaistums ir sinonīms īstumam, tāpēc latviskam dzejniekam ir jāprot latviski izteikties. Un nedzejniekam latvietim arī.

***

mūžu par savu skaistumu

pietiekami cietusi

viņa atveldzējās rudens augļu pilnos zaros

sēklu pilnos ziedos

lai noslēptos pirtsslotās un kalstošās tējās

caur viņu čaukstēšanu čukstēdama:

– es ziedēju, es uzdrīkstējos,

es sējos zemē, vējā sējos,

ar elpām sējos, glāstiem sējos,

un bieži mani izravēja.

man ticēja un neticēja,

es tik sējos

par svētzālīti vērmelīti, kumelīti, pelašķīti,

par vībotni un nātri asu,

par liepu smaržīgu un dziedošu apsi,

mīlēdama,

mīlēdama,

mīlēdama sējos.

***

mātēm

visa zeme ir laba

visa zeme ir prieks

visa zeme ir rudzu vārpā

un grauda mīlestībā

šī zeme pati ir māte

pielūdz un sēj

***

no asfalta lobās zvīņas

un atdodas sievas bez goda

un vīri krīt bez cīņas

karstums ir sabraukta zivs

pasaules karstums

nav spēka

nav prāta

nav skaistuma

maiguma nav

sviedri vien

un izgarošana

izkušana

izzušana

no asfalta lobās zvīņas

nē, no beigtām zivīm

nē, no pasaules

***

līst māsa upe

maniem zalkšiem piens

tup mākonis kā krupis

tveicīgs smaržo siens

pār tavu miesu

sienputekšņu lietus

tik zeltīta un plika

līst māsa upe

zalkšos salīst

un ziedputekšņu zeltīts

krupis dzied

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+