Sievišķīgi apgleznota diena 0
Ineta Stadgale ir zinātniskā grāda pretendente filoloģijā, lektore, māksliniece, audzina meitu Katrīnu. Ikdienā smaidīga, komunikabla un sievišķīga.
Izstaro sirsnību, reizē prot būt lietišķa un labi saprotas ar saviem studentiem Liepājas Universitātē. Ir viena no Liepājas dzejnieku grupas “Septembra putni” dalībniecēm. Labprāt piedalās dzejas lasījumos Kurzemē un Latvijā. Veido kultūras projektus sadarbībā ar Liepājas muzeju, Mākslas vidusskolu, izglītības iestādēm.
Publicējas kopš 1990. gada. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa LU studentu avīzē. 1995. gadā publikācija literatūras un kultūras žurnālā “Karogs” (dzejoļu kopa “Cilvēki un stikli”), vēlāk laikrakstā “Kultūras Forums” un portālā “Satori”. Inetas Stadgales dzeja ievietota Liepājas literātu kopkrājumos “Liepājnieku smilšu rausis”, “Vētrustrīpa”, “Krizdoļu ķocis”, prozas kopkrājumā “Ar sakņu sajūtu vējā” (2008).
Autore piedalījusies dzejas un miniatūru radiolasījumos “Rietumu radio”, ir viena no dziesmu tekstu autorēm Zigmara Liepiņa koncertuzvedumam “Kapteiņa stāsti”, kā arī oriģinālpasaku autore liepājnieku bērnu svētkiem “Lielmutis Fricis un Lielmute Marta”. 2008. gadā izdots dzejoļu krājums “Viņas auguma puķes”. Miniatūras tulkotas lietuviešu valodā.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam lasītājiem liepājnieces jaunākos dzejoļus.
– Dzejā esi daudzveidīga un latviska, arī – pasaules cilvēks. Vai saskati sevi kā feministi, liriķi, varbūt bez konkrētas piesaistes kādam dzimumam?
I. Stadgale: – Nevaru iestutēties kādā noteiktā plauktā. Esmu cilvēks, kas mīl dzīvi, dabu, skaisto un citus cilvēkus. Man ir tuva gan Linarda Tauna plīvošana, gan Ilzes Šķipsnas neapsolītās zemes. Antīko motīvu atblāzma vēlāko gadsimtu darbos. Meklējumi. Gājumi. Ritējumi. Meditācijas un vērojumi. Pasaule šodien ir kļuvusi maza. Ir tikai šodiena, un tā ir te.
– Vai vietai, kur cilvēks dzimis un audzis, ir kaut kāda neredzama saikne, kas atgādina par saknēm Latvijā?
– Latvija kopumā ir ļoti interesanta un bagāta, taču radošam cilvēkam visur ir interesanti. Radošums šobrīd ir ļoti pieprasīts – pasaules dažādās līdzsvarotās un kvalitatīvās dzīves kustības balstās tieši uz radošumu un uzdrīkstēšanos, godīgumu, uzticēšanos, sadarbību. Un lokālās vērtības, kultūras mantojums, pārmantojamība un izsekojamība, drošība un atbildība palīdz cilvēkam dzīvot kvalitatīvi savā zemē. Mankurtisms man nav saprotams, nevēlos arī saprast. Saknes nosaka, kas mēs esam, katrs varam būt nacionālais dārgums.
– Tev šobrīd ir saspringts un intensīvs mācību laiks, drīz iegūsi doktores grādu. Kas mudināja studēt, ar ko vari palepoties, ko gribētu vēl dzīvē sasniegt?
– Jāmācās ir visu mūžu, jo tas palīdz ilgāk palikt veselam, jaunam, interesantam. Mani studēt mudina pati pasaule un dzīve – tik daudz kā interesanta ir aiz katra paceltā priekškara! Ko vēl sasniegt? Mācēt tik daudz valodu kā jaunlatvieši un lasīt oriģinālvalodā visu, ko sirds kāro! Strādāt, novērtēt un mīlēt dabu kā mani senči. Kopt un uzturēt latvisku un vienkāršu dzīvesveidu. Skaisti nodzīvot dzīvi, spēt dalīties ar zināšanām un prasmēm līdz pēdējai elpai, iedvesmot un radīt.
– Ja tu veidotu latviešu literatūras sarakstu, kādas grāmatas vai par kuriem autoriem, pēc tavām domām, skolā būtu pastiprināti jāmāca? Bet varbūt pietiek ar tām zināšanām, kādas šodien skolā var iegūt, un galu galā, cik latviskam ir jābūt mūsdienu dzejniekam/dzejniecei?
– Jautājums – kam pietiek? Savā ziņā jā, bet svarīgi ir šīs zināšanas apgūt, uzsūkt. Ir jāzina gan klasiķi, gan mūsdienu autori. Un jālasa! Latviešu literatūrā ir tik daudz vieduma un skaistuma. Ir jābūt gribēšanai un pacietībai, jo laika jau pietiek. Man skaistums ir sinonīms īstumam, tāpēc latviskam dzejniekam ir jāprot latviski izteikties. Un nedzejniekam latvietim arī.
***
mūžu par savu skaistumu
pietiekami cietusi
viņa atveldzējās rudens augļu pilnos zaros
sēklu pilnos ziedos
lai noslēptos pirtsslotās un kalstošās tējās
caur viņu čaukstēšanu čukstēdama:
– es ziedēju, es uzdrīkstējos,
es sējos zemē, vējā sējos,
ar elpām sējos, glāstiem sējos,
un bieži mani izravēja.
man ticēja un neticēja,
es tik sējos
par svētzālīti vērmelīti, kumelīti, pelašķīti,
par vībotni un nātri asu,
par liepu smaržīgu un dziedošu apsi,
mīlēdama,
mīlēdama,
mīlēdama sējos.
***
mātēm
visa zeme ir laba
visa zeme ir prieks
visa zeme ir rudzu vārpā
un grauda mīlestībā
šī zeme pati ir māte
pielūdz un sēj
***
no asfalta lobās zvīņas
un atdodas sievas bez goda
un vīri krīt bez cīņas
karstums ir sabraukta zivs
pasaules karstums
nav spēka
nav prāta
nav skaistuma
maiguma nav
sviedri vien
un izgarošana
izkušana
izzušana
no asfalta lobās zvīņas
nē, no beigtām zivīm
nē, no pasaules
***
līst māsa upe
maniem zalkšiem piens
tup mākonis kā krupis
tveicīgs smaržo siens
pār tavu miesu
sienputekšņu lietus
tik zeltīta un plika
līst māsa upe
zalkšos salīst
un ziedputekšņu zeltīts
krupis dzied
