Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Sievišķīgs hameleons maskā 


ReklāmfotoReklāmfoto

Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi pēc Viktora Igo lugas iestudētā izrāde „Lukrēcija Bordžija” režisora Dž. Dž. Džilindžera versijā. Lukrēcija, pāvesta Aleksandra VI ārlaulības meita, ir bēdīgi slavenā indētāja, taču tiek saukta arī par vienu no noslēpumainākajām un valdzinošākajām sievietēm pasaules vēsturē.

Aktrise Signe Ruicēna atzīst – Lukrēcijas loma viņai ir vēl nebijis izaicinājums.

 

– Ar Dž. Dž. Džilindžera Liepājā iestudētajās izrādē spēlējat visai bieži – „Pīļu medības”, „Noziegums un sods”, „Atsaldētais”, „Šikās kāzas” – ko nozīmē būt Džilindžera aktrisei Liepājā?

– Lukrēcija Bordžija ir loma, kuru nevar salīdzināt ar citām, arī ar pirmo lomiņu, Irinočku, ko es spēlēju „Pīļu medībās”, ar „Pūt, Vējiņi!” Andu vai „Šiko kāzu” Reičelu nē. Domāju, ar katru jaunu iespēju Džilindžers man uzliek jaunu latiņu pārlēkšanai. Lukrēcijas loma prasa interesantus resursus no aktrises – taču esmu procesa cilvēks un izbaudu būšanu tajā. Džilindžeram ir skaidrs redzējums, virziens, viņš dod norādes, taču reizē – arī ārkārtīgi lielu rīcības brīvību.

– Lugas centrā ir vēsturiska personība – ietekmīga persona, slepkava, bet arī – sieviete. Kura no viņām iznāks rampu gaismā?

– Es nesniedzu vienu, pareizo atbildi uz jautājumu, kāda īsti bija Lukrēcija – ļauna vai laba, mīlēja vai nemīlēja. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka viņa bija reāls personāžs, tādēļ veidot šo lomu ir ļoti atbildīgs process – izjūtu ārkārtīgu pietāti pret cilvēku, kurš reiz dzīvojis. Šķiet, esmu izlasījusi visu par šo personību, redzējusi seriālu, skatījusies filmas.

Man patīk zināt maksimāli daudz un izfiltrēt sev nepieciešamo. Spēlējot vēsturisku personību, nedrīksti paļauties uz neprecīziem, subjektīviem iespaidiem – tas būtu pavirši.

– Viktora Igo darbs tapa pirms nepilniem diviem gadsimtiem, bet viņa aprakstītie notikumi ir vēl senāki – Itālijas Renesanses laikā. Savukārt Liepājas teātrī pieteikta laikmetīga melodrāma – tas nozīmē, ka izrādes varoņi transportēti uz mūsdienām?

– Parasti no vēsturiska materiāla gaida, lai tas būtu skaisti, klasiski, piedienīgi – kā vēsturiskās kostīmfilmās. Izrādē mēs neidealizējām šo laiku. Vārds „laikmetīga” nenozīmē, ka izrādes darbība notiek mūsdienās – drīzāk kādā trešajā laikā, pat ja atribūtikā – Kristiāna Brektes interesantajā scenogrāfijā, Ingas Krasovskas horeogrāfijā, ir atsauces gan uz vēsturisko laiku, kad dzīvoja Bordžija, gan – uz mūsdienām. Manuprāt, lai veidotos tēls un stāsts, izrāde nav jāveido klasiski, vēsturiska reālisma stilā. Mīlestība, bailes, nosodījums, naids, aizvainojums, atriebība – tās ir lietas, kas ir dzīvē satopamas jebkurā laikā.

– Kādu veidojat savu Lukrēciju?

– Jāsāk ar to, ka Lukrēcijas lomu nav ar ko salīdzināt, jo Latvijā tādu redzamu piemēru, vismaz teātros, nav.

Vizuāli viņa izskatās kā liktenīgā sieviete, bet reizē – saglabā savu sievišķību. Šo iespaidu paspilgtina ārkārtīgi skaistie Ilzes Vītoliņas kostīmi. Taču te arī paradokss, šī trauslā, sievišķīgā sieviete attiecīgos mirkļos var kļūt pavisam citāda. Manuprāt, mana Lukrēcija kā hameleons mainās savās krāsās un maskās. Taču viņas uztvere, viņas mīlestības sapratne ir deformēta.

Viņa nav sieviete klasiskā izpratnē, ar sievietes domāšanu – viņa valda, un labi valdīt var tikai sieviete, kas savas cilvēciskās attiecības noliek trešajā plānā, vai aizmirst, aprok vispār. Būtībā viņa ir ļoti vientuļa. Necenšos ne idealizēt viņu, ne nosodīt, bet būt godīga – gan pret sevi, gan viņu. Viņas tēls nes līdzi visu emociju spektru – mīlestību, dusmas, žēlumu, naidu, izmisumu, bailes – domāju, arī katram skatītājam būs savs viedoklis pret viņu, un tas noteikti nebūs viengabalains. Tieši tāpēc par šo sievieti klīst runas vēl šobrīd.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+