Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Signāli, kas izriet no Obamas vizītes Igaunijā 6

Saistībā ar Baraka Obamas ierašanos daudzkārt runāts par signāliem vai vēstījumiem, kas izriet no šīs vizītes. Interesanti, ka tieši pirms divdesmit gadiem jeb 1994. gada jūlijā Rīgā viesojās Bils Klintons. Nesen bija panākta vienošanās par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, un kopumā Klintona vizīte apliecināja neatkarību atguvušo Baltijas valstu sākto atgriešanos Rietumu politiskajā telpā. Obamas piestāšana Tallinā – pa ceļam uz NATO samitu Velsā – apliecina, ka baltiešu izdarītā izvēle tiks aizstāvēta. Tāpat par zināmu uztverams tas, ka šoreiz ASV prezidents satiekas ar Baltijas valstu galvām Igaunijā, kura ievēro saistības savas aizsardzības finansēšanā. Turpretī Rīga gan joprojām ir Baltijas ģeogrāfiskais centrs, bet arvien mazāk izskatās pēc politiskā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Jau pērn Baltijas valstu vadītāji bija uzaicināti uz Balto namu Vašingtonā, šogad Viļņā apspriedās ar viceprezidentu Džo Baidenu, taču šie un citi kontakti ar ASV augstākajām amatpersonām nav nodeva diplomātiskajai etiķetei vai rutīnas pasākumi. Tie pierāda drošības apdraudējuma pieaugumu Eiropā, kuras sakarā Obamam agrāk bieži pārmeta intereses zudumu un novēršanos no eiropiešiem. Bet tagad situācija liek viņam Tallinā, kā bija sacīts Baltā nama paziņojumā, “vēlreiz paust dzelžaino apņēmību attiecībā uz 5. pantu, kas ir NATO pamats”. Ziemeļatlantijas alianse nevar nereaģēt uz Ukrainā notiekošo un uz Putina signāliem, kuri tiek raidīti arī citām valstīm. Patiesībā kopš viņa nākšanas pie varas Krievijā Baltijas valstis vienmēr ir saņēmušas dažādas intensitātes pakāpes draudīgus vēstījumus no Kremļa. Galvenokārt visādu augstprātīgu pamācību un iejaukšanās veidā, ko Rīgā mīlēja iztēlot par tādām kā domstarpībām vai vienkāršām viedokļu atšķirībām par vēsturi, kas normālās kaimiņu attiecībās mēdz gadīties. Pa brīdim Krievijā izskanēja arī pavisam atklāti draudi, tāpēc Latvijas atbildīgās amatpersonas un diplomāti mūs mierināja: agresīvās teorijas, ko sludina Dugins un kompānija, nerunājot par Žirinovska plānprātīgajiem izteikumiem, neatbilst Maskavas oficiālajai nostājai (un Krievijas vēstniecība to pie vajadzības apstiprināja). Tagad minētās teorijas ir pārvērtušās praksē un kļuvušas par Kremļa rīcības programmu, kas atspoguļojas gan paša Putina publiskajos prātojumos par “krievu pasauli”, “ģenētisko kodu” un savācamajām “krievu zemēm”. Respektīvi, pašlaik vērojamai Ukrainas saplosīšanai ir rasts, ja tā drīkst sacīt, ideoloģisks pamatojums, kas stipri līdzinās pērnā gadsimta totalitāro režīmu idejiskajiem uzstādījumiem. Tas ir kas vairāk par parastu ģeopolitisko ambīciju uzplaiksnījumu, ar ko varēja skaidrot, piemēram, Krievijas iebrukumu Gruzijā.

Savā ziņā Putina agresija Ukrainā ir veicinājusi viņa politikas izprašanu daudzās Eiropas galvaspilsētās, un tas ir iemesls, kāpēc pat tramīgā Eiropas Savienība ieviesa pret Krieviju sankcijas un kāpēc Obama brauc uz Kārdifu caur Tallinu. Tam arī vajadzētu būt par iemeslu, lai Latvijas partijas priekšvēlēšanu debatēs nopietni izvērtētu Putina koncepcijas. Kaut arī mūsu partiju, jo sevišķi t. s. jauno partiju politiķi, tāpat kā “Saskaņas” dīvainie “sociāldemokrāti”, kuri sevi piesaka kā izcilus pragmatiķus un reālistus, nelabprāt pievēršas ārlietām, kas tiek reducētas līdz plikām saimnieciskajām attiecībām, un izvairās iedziļināties pat savas valsts, kur nu vēl Krievijas, ideoloģijā. Taču tieši ideoloģija – šajā gadījumā Putina praktiskajā lietojumā – rada smagākās, kā tautā saka, taustāmās sekas. Tāpēc ir ieteicams neaprobežoties ar ieteikumu par mutes turēšanu ciet. Baltijas valstu vēsturiskā pieredze drīzāk liecina gluži pretējo. Un klusēšana nav vēlētāju gaidītais signāls.