Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

Signāls mūsu lauksaimniekiem noieta tirgu izvēlē un meklējumos

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Vladimirs Putins savā vēstījumā Krievijas federālajai sapulcei īpaši nepievērsās aktuālajām ārlietām. Starp vispārēju formulējumu rindām pamatnostādnes tomēr parādījās. Dažas no tām ir ieteicams paturēt prātā. Tiklab Latvijai, kā arī pārējiem eiropiešiem.


Daudzi bija gaidījuši konkrētāku ārpolitisko problēmu (Sīrija, nesaskaņas ar ES) izklāstu un varbūt sevišķi Maskavas un Vašingtonas attiecību redzējuma apskatu, jo iemeslu tam netrūka. Piemēram, ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones brīdinājumi par pēcpadomju telpas “sovjetizāciju”, kura, kā viņa teica, tiek saukta par “muitas ūniju vai Eir-āzijas savienību, bet mēs zinām, kāds ir galamērķis…”. (Nav gan īstas pārliecības, ka to zina Latvijas politiķi.) Hilarija drīzumā augsto valsts amatu atstās un, iespējams, tāpēc var atļauties atklātākus vērtējumus nekā parasti. Savukārt Putins ir tikai savas trešās – vai būtībā jau ceturtās – prezidentūras sākumā un paliks pie varas, cik ilgi uzskatīs par vajadzīgu, tāpēc viņam vēl jo vairāk piesardzība izteikumos nav pārāk saistoša. Iekšpolitiski valsts galva vispār ne ar ko neriskē – Krievijā ieviestie spēles noteikumi paredz, ka Putins, pēc definīcijas, ir nekļūdīgs un viss, ko viņš saka un dara, ir pareizi. Kritika līdzinās valsts apdraudējumam. Tādas kārtības uzturēšanu, cik noprotams, nosaka Kremļa vēstījumā attēlotā mūsdienu pasaules aina, kurā briest neskaitāmi “ekonomiskie, ģeopolitiskie un etniskie konflikti” un mežonīga cīņa par resursiem.

Tieši šīs cīņas gaismā tad arī vēstījums ir sacerēts, un tajā var pasmelt ko pārdomām noderīgu. Teiksim, to, ka šajā gadsimtā “Krievijas attīstības vektors” būs uz Austrumiem, respektīvi, Āzijas un Klusā okeāna reģionu. Maskava savos centienos tur nejutīsies vientuļa, tāpēc atliek novēlēt, kā mēdz teikt, veiksmi darbā…

Tāpat būtu ielāgojams Putina atgādinājums par viņa zemes plašumos esošo auglīgo augšņu īpatsvaru, kas ir 55% no globālā apjoma, un izvirzītais mērķis tuvākajos gados Krievijai beidzot pašai sevi apgādāt un vēlāk kļūt par lielāko galveno pārtikas produktu piegādātāju. Savlaicīgs signāls mūsu lauksaimniekiem noieta tirgu izvēlē un meklējumos… Vēstījumā ir ietverts kopumā garš uzdevumu saraksts (ar biznesa “deofšorizāciju”, korupcijas apkarošanu, moderno tehnoloģiju attīstību, demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanu, veselīga dzīvesveida un sporta popularizēšanu). Taču arī visu šo veicamo labo darbu uzskaitījumu caurstrāvo tāda kā kaujas trauksme, un tas ir uztverams jau pieminēto titānisko cīņu kopsakarībās. Gluži tāpat kā apgalvojumi par “Krievijas demokrātiju” ar savām no ārienes neaizskaramajām “tradīcijām”.

Pieņemsim, ka viņam vismaz daļēji ir taisnība, jo kāda druska patiesības ir vajadzīga jebkādas politikas īstenošanai, un neviens neies noliegt, ka Krievijai “jābūt un jāpaliek Krievijai”. Kaut gan lielvalsts labākais variants Putina skatījumā bija Padomju Savienība. Tomēr no šīs tēzes zināmā mērā izriet atbilde uz jautājumu, kāda nostāja ir nepieciešama Latvijā, kur svešu, konkrēti, tās pašas Krievijas, interešu apkalpošana ir pat samērā daudzu ietekmīgu personu darbības saturs un jēga. Tiesa, Krievijā izmantotie līdzekļi lielākoties nav derīgi demokrātijā. Bet, kas attiecas uz interesēm, mums tomēr pienāktos tikt skaidrībā, kuras ir svešas un kuras palīdz Latvijai palikt Latvijai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+