Sports
Basketbols

Siliņš no Stambulas: Porziņģa tukšais skatiens tālumā 16

foto – Edijs Pālens/LETA

Latvijas izlase Eiropas čempionātā Stambulā rādīja skaistu basketbolu, iemantoja savu un neitrālu līdzjutēju mīlestību, tomēr palika bez cerētā. Bet mērķēts tika augstu – uz medaļām. Par tām šoreiz cīnīsies Slovēnija – vēl viena talantīga un skaistu basketbolu spēlējoša komanda. Vakardienas spēlē – stiprākā.

Puikas gribēja vinnēt. Ļoti! Tas bija acīmredzams laukumā un spēlētāju sejās. Tūdaļ pēc spēles sarunai apstājās retais. Labu laiku pēc oficiālās preses konferences ar žurnālistiem iznāca aprunāties Kristaps Porziņģis. Viņa skatiens , tukšuma pilns, vērās pāri visiem (augums to atļauj) kaut kur “Sinam Erdem” arēnas gaiteņa sienā. Aprunājās par spēli, savām sajūtām un iegūto pieredzi. No visa tobrīd un vēlāk sociālajos tīklos rakstītā izcelšu divas lietas.

Pirmā – “mums noteikti ir kur augt – gan kā organizācijai, gan kā spēlētājiem.”
Latvijas basketbola prestižam šoreiz vajadzēja ko vairāk par skaistu basketbolu. Spēles aizmirsīsies, paliks rezultāts. Jā, labākais kopš 1939. gada vietas izteiksmē, taču palikām tajā pat ceturtdaļfinālā. Pietrūka kāda nianse. Iespējams, ne tikai laukumā. Atgādināšu tikai to, ka sākoties gatavošanās posmam vel nebija nokomplektēts treneru kolektīvs. Ka pēdējās nedēļās pietrūka labas pārbaudes spēles. Ka pirms gada LBS valde lēma veikt kardinālas pārmaiņas treneru korpusā, taču faktiski viss palika iekonservētā stāvoklī un tika atrisināts ar pēdējā brīža piespiedu kārtas lēmumiem. It kā sīkas detaļas, tomēr tieši no tādiem puzles gabaliņiem sastāv lielā kopbilde. Tātad – laikam vēl nebijām gatavi kam vairāk par ceturtdaļfinālu.

Otrā – “teicām, ka gribam cīnīties par medaļām. Tas bija reāli iespējams. Manā galvā nevienā brīdī nebiju iedomājies, ka apstāsimies jau ceturtdaļfinālā. Tāpēc šobrīd ir pretīga sajūta. Tas ir tikai sākums Latvijas basketbolam. Varu garantēt, ka nākamajos turnīros izcīnīsim medaļas.”

Saistītie raksti


Kristapa acīs bija vilšanās kopā ar spītīgu apņemšanos – mēs atbrauksim vēlreiz un izdarīsim. Paliek tikai jautājums – kad? Pēc FIBA idiotiskās kalendāra pārveides un nespējas vienoties par NBA un Eirolīgas spēlētāju dalību kvalifikācijas turnīrā, nākamie lielie turnīri – 2019. gada Pasaules kauss Ķīnā (tikai caur to varēs nokļūt Tokijas olimpiādē!) būs jāizcīna bez pašreizējiem līderiem. Tas būs grūts uzdevums – nav mums spēlētāju resursi nemaz tik plaši. Turklāt zema līmeņa nacionālais čempionāts un šovasar novērotās jaunatnes izlašu problēmas nerada cerīgu fonu, ka rezerves kļūs plašākas.
Pasaules kauss pēc diviem gadiem patiesām varētu būt šī Latvijas izlases modeļa ziedu laiks. Ja neizdosies turp nokļūt, nākamais lielais turnīrs ir Eiropas čempionāts pēc četriem gadiem. Vairākiem spēlētājiem tas atkal būs ar “tagad vai nekad” pieskaņu. Strēlniekam un Dairim Bertānam tad jau bus pa 32… Vai arī tad lielākā daļa basketbola lielvalstu būs palikuši bez savainotām zvaigznēm? Diez vai. Solījums ir skaists, tomēr arī pēc četriem gadiem Latvija diez vai būs starp galvenajiem medaļu pretendentiem.

Runājot Porziņģa vārdiem, paliek pretīga sajūta. Visdažādāko emociju kokteilis. Prieks par izcīnītajām uzvarām, bauda par Latvijas izlases parādīto basketbolu, lepnums par komandas garu kopā ar pamatīgu vilšanos. Paliek sajūta, ka šī bija Latvijas lielā iespēja un nez kad vēl tāda pienāks. Cerēšu, ka pienāks. Un turēšu Kristapu pie vārda!

LA.lv