Mobilā versija
+5.8°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
22. augusts, 2017
Drukāt

Sillanpē. Opera par rakstnieka dzīvi (1)

Foto - Anna ŽīgureFoto - Anna Žīgure

Uz skatuves notiekošais saplūst vienotā kopumā ar dabu – smaržojošo vīgriežu nogāzi un vakara mākoņiem.

Somijā ievērojamā rakstnieka Fransa Emila Sillanpē dzimtajā vietā pirmo reizi uzvesta opera, kas stāsta par rakstnieka dzīvi, un šis notikums iekļauts Somijas simtgades pasākumu sarakstā.

Mūsu atjaunotās neatkarības paaudzēm droši vien būs pasvešs ievērojamā somu rakstnieka Fransa Emila Sillanpē (1888 – 1964) vārds, jo kopš viņa romāna “Silja” latviskojuma 1981. gadā pagājis krietns laika sprīdis. Toreiz to divos metienos, kopā 105 000 (!) eksemplāru tirāžā laida klajā republikas vienīgā daiļliteratūras izdevniecība “Liesma”. Pirms tam “Grāmatu draugs” romānu bija izdevis 1939. gadā, bet šis tulkojums padomju Latvijas lasītājiem nebija pieejams, jo tulkotājs – Latvijas pasta un telegrāfa departamenta direktors Otto Matisons – kopā ar ģimeni 1941. gadā bija deportēts un gājis bojā Sibīrijā. Pagājušā gadsimta 30. gados F. E. Sillanpē bija pasaulē vispopulārākais un visvairāk tulkotais somu rakstnieks. Latviski tulkoti vēl divi Sillanpē romāni – “Cilvēki vasaras naktī” un “Vīra ceļš”.

Sillanpē personu un daiļradi Somijā nav piemeklējis tik bēdīgs liktenis kā tos latviešu rakstniekus, kurus okupācijas varas iznīcināja vai nu fiziski, vai garīgi vai abējādi. Sillanpē darbi Somijā iznākuši regulāri, un viņa vārdā nosauktā biedrība, kas dibināta 1975. gadā, rosīgi darbojusies, uzturēdama lielā rakstnieka piemiņu.

Franss Emils Sillanpē pagaidām ir vienīgais somu rakstnieks, kas saņēmis Nobela prēmiju literatūrā (1939), un viņa popularitāte mūsu ziemeļu kaimiņu zemē gadu gaitā bijusi ļoti stabila. Starp citu, Nobela balvu rakstniekam piešķīra tieši Ziemas kara laikā, un viņš to nodeva fondam, kas balstīja cīņu pret agresoru Padomju Savienību.

Hemēnkire pagasts netālu no Tamperes, kur dzimis Sillanpē, ir tiešām skaista vieta – labības lauki, starp tiem zilgo ezeri un tālāk bērzu birzis – gluži kā mūsu Latgalē. Nekur neredz aiz­augušus grāvjus, latvāņus un zālēs ieaugušas mājas. Dvēsele atpūšas tāpat kā mūsu dzimtenē, skatot iekoptas vietas, kultūras ainavas. Ceļš uz Sillanpē dzimto māju nodēvēts par Nobela ceļu; tā vienā pusē ir kāda zemnieka saimniecība, bet otrā – auzu lauks. Patiesībā tā nav nekāda māja, bet mazītiņa guļbaļķu būdiņa, kur dzimis vēlākais Nobela prēmijas laureāts.

Vakarā, kad cilvēku pulks brīvdabas estrādē pulcējas baudīt operu “Sillanpē”, zemā namiņa durvis ir atvērtas un pie tām gara ļaužu rinda. Visi grib ieiet apskatīt mazos pieticīgos kambarīšus un vēl pieticīgākās istabas lietas. Lielais somu rakstnieks audzis ārkārtīgi nabadzīgos apstākļos.

Jau vairākus gadu desmitus turpat blakus vasarās uzvestas brīvdabas izrādes, galvenokārt Sillanpē romānu dramatizējumi. Sākumā šis darbs pilnībā gūlās uz vietējo ļaužu, Sillanpē biedrības biedru pleciem, un to paveica kopā – talkojot. Arī vasaras teātra aktieri bija vietējie pašdarbnieki.

Operas komponists ir Sepo Pohjola (1965), kurš sacerējis četras simfonijas, klavierkoncertu un koncertu vijolei, bet režisors – Marko Bjurstrems (1966), kuram šis ir pirmais darbs operas jomā. Idejas un libreta autors ir Somijā pazīstamākais Sillanpē pētnieks, rakstnieks un literatūrkritiķis profesors Panu Rajala (1945),

Opera iesākas ar ainu no psihiatriskās slimnīcas, kur pēc atgriešanās no Stokholmas ieslodzīts lielais rakstnieks. Viņa psihe neizturēja sievas nāvi un Nobela prēmijas sacelto kņadu. Slimnīcas slēgtajā nodaļā viņš atceras savu bērnību, jaunību, dramatiskos politiskos notikumus Somijas neatkarības sākuma gados, mīlestību, darbu, hronisko naudas trūkumu, atkarību no alkohola un dēliņa nāvi. Tāpat kā dzīvē arī operas beigās, iznācis no slimnīcas, Sillanpē bija pārvērties – viņš kļuva par visas tautas “vectētiņu”, uzstājās radio, lasīja savas atmiņas, bet neko jaunu vairs nekad neuzrakstīja.

Operā dzied divi Sillanpē – vecais (baritons Sauli Tīlikainens) un jaunais (baritons Valteri Torika). Arī solistes ir divas – Helena Juntunena rakstnieka sievas Sīkri lomā un Peivi Nisala, kura tēlo gan Sillanpē māti, gan slimnieka kopēju. Vēl ir koris, kas sengrieķu traģēdiju stilā izdzīvo lielā rakstnieka mūža un Somijas iekšpolitikas kūleņiem un vajadzības gadījumā iemiesojas sarkanajos vai baltajos cīnītājos, kroga apmeklētājos, kalpos un kalponēs, bārabērnos…

Somu presē par šo uzvedumu – mūziku, solistu un kora sniegumu, režiju un dekorācijām – lasāmas vienīgi pozitīvas atsauksmes. Kritiķi uzskata, ka komponista sacerētā mūzika ir tikpat brīnumaina kā Sillanpē persona un viņa radītā literatūra. Ir pat teikts, ka mūzika ir vārda pilnā nozīmē ģeniāla un visu laiku notur publikas interesi.

Uzvedums tiešām ir aizraujošs no pirmā līdz pēdējam brīdim. Uz skatuves notiekošais saplūst vienotā kopumā ar dabu – smaržojošo vīgriežu nogāzi un vakara mākoņiem, kas, brīžiem aizsedzot rietošo sauli, lēni slīd aiz klinšainā kokiem apaugušā kalna. Apburto skatītāju rindas pilnas līdz pēdējai iespējai, un visas izrādes – kopā to bija desmit – ātri pārdotas. Nesen pieņemts lēmums nākamgad operas izrādes turpināt.

“Tā bija liela cīņa, lai rastos šī opera,” pēc izrādes stāstīja profesors Panu Rajala. “Daudzi to uzskatīja par finansiāli riskantu pasākumu, bet izrāde pēc izrādes pārliecina, ka cīņa bija tā vērta. Gandarījums ir milzīgs.” Vēl tikai jāpiebilst, ka bez profesionāļiem – komponista, solistiem, režisora, dekoratora un citiem – nenovērtējams ir brīvprātīgo palīgu ieguldījums, tostarp kora sniegums. Bez talkas gara nekas nebūtu izdevies.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+