Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. marts, 2012
Drukāt

Silovs piesakās ātrslidotāju elitē

silovs_18

Haralds Silovs savai pirmajai pilnajai sezonai klasiskajā ātrslidošanā pavilcis svītru ar sesto vietu Eiropas čempionātā, septīto pasaules čempionātā daudzcīņā un nopietnu pieteikumu cīņai par olimpisko medaļu 2014. gadā Sočos.


 

Tomēr dažādi

Par zibeni no skaidrām debesīm to gluži nevar nosaukt, jo Haralds saviem līdzjutējiem jau agrāk apliecinājis lielas darba spējas, kas nesa Eiropas čempiona titulu šorttrekā. Nepārzinot abu slidošanas veidu nianses, kāds varbūt domā: saprotams, ja jau bija starp līderiem vienā, tad tikpat likumsakarīgi – arī otrā. Taču tā nav vis. Slidas patiešām vieno šos sporta veidus, tomēr tie ir dažādi. Turklāt klasiskajā ātrslidošanā, kas ziemas olimpisko spēļu programmā iekļauta jau kopš to pirmsākumiem 1924. gadā, mums spožu panākumu nav bijis ļoti sen. 1939. gadā Rīgā par Eiropas čempionu kļuva Alfons Bērziņš, 30 gadus vēlāk Francijā par pasaules čempioni – Lāsma Kauniste, un viss. Tātad nav arī tradīciju, un darbu sākt nācās tikpat kā no jauna.

 

Pirmā sezona

Lai veicinātu klasiskā sporta veida attīstību, Starptautiskā slidošanas savienība (ISU) Vācijas pilsētā Incelē nodibinājusi ātrslidošanas akadēmiju. Viens no tās pirmajiem dalībniekiem ir Haralds Silovs:

– Akadēmijas darbības galvenais princips ir popularizēt ātrslidošanu mazajās valstīs, un ISU parūpējusies par ļoti labiem apstākļiem tā īstenošanai. Pirmkārt, galvenais treneris Džeremijs Vizerspūns ir Nagano olimpiskās sudraba medaļas īpašnieks un joprojām pasaules rekordists 500 metru distancē, viens no visu laiku labākajiem ātrslidotājiem Kanādā. Treniņiem garajās distancēs viņam ir ļoti spēcīgs palīgs francūzis Tristāns Kuā. Abi speciālisti sagatavojuši daudzus augstas klases ātrslidotājus, un var pat teikt, ka iespēja trenēties pie viņiem man bija ekskluzīva. Ātrslidošanas lielvalstīs noteikti netrūkst sportistu, kuri būtu gatavi maksāt lielu naudu par Vizerspūna pakalpojumiem, bet viņiem vienkārši nav šādas iespējas. Inceles akadēmijā iestāties varēja tikai ar īpašu ISU ielūgumu.

Pirmajā gadā grupa gan nebija visai spēcīga, taču man gadījās labs treniņu partneris no Francijas, un iecerētais darbs tika padarīts. Akadēmija izveidota kā profesionāla komanda, visus dalībniekus apgādā ar apģērbu, mītni un uzturu. Līdzfinansējums nāk no ISU, un, ja tā nebūtu, tad pašreizējā gada maksa 8000 eiro būtu jāpareizina vismaz ar divi.

 

Slikts sākums, 
labas beigas

Sezonas pirmā puse gan Haraldam izdevās pavisam ne tāda, kā cerēts.

– Vasarā un rudenī treniņos ieguldīju ļoti lielu darbu, taču savainoju muguru un pēc tam ceļojot saķēru kādu vēdera vīrusu. Rezultāti nekādi, sportiskā forma tāpat. Iestājies tāds kā pagrimums. Bet saņēmos! Daudz piestrādāju slidošanas tehnikai, pēc Ziemassvētkiem sāka parādīties fiziskā forma un arī slidošana labāk padevās – izpratu dažas neskaidrās nianses.

Par sezonas otro pusi patiešām liels gandarījums. Sestā vieta Eiropas čempionātā daudzcīņā un septītā pasaulē ir mazliet vairāk, nekā biju cerējis sezonas sākumā. Šie rezultāti ļāva apzināt manas iespējas un deva pārliecību, ka varu būt ātrslidošanas elitē, varu būt vēl augstāk. Paldies visiem, kas interesējās par mani un ticēja, paldies arī Ventspils olimpiskajam centram par atbalstu.

– Cik būtiski nācās visu pārkārtot, šorttreku nomainot pret ātrslidošanu?

– Tās nav divas dažādas pasaules, sporta veidi ir radniecīgi. Tomēr atšķirības ir ļoti lielas – gan slidās, gan slidošanas tehnikā un trekā. Būtiskākā atšķirība: šorttrekā taisnes neizslido, taču ātrslidošanā tajās iegūstama liela daļa no laba rezultāta. Bija grūti atkost pareizo slidošanas tehniku, bija ieradumi un nianses, kuras man palikušas no šorttreka un nācās lauzt.

– Ja tagad treneris paskatītos tava slidojuma videoierakstu?

– Ideāla slidojuma nebūs nekad. Kopumā varbūt viss izskatās labi, tomēr sīkumos, kas maksā sekundes desmitdaļas, vēl ir ko slīpēt un uzlabot. Vairāk problēmu sagādāja treniņu metodika, kas ātrslidošanā ir pavisam atšķirīga. Šorttrekā es biju kā darba zirgs – jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā! Ātrslidošanā uzsvars vairāk likts darbam uz ledus – īsāks, bet ar maksimālu kvalitāti, augstu intensitāti un pilnvērtīgu atpūtu. Viegli nav ne tā, ne šā, bet mentāli man šīs pārmaiņas bija grūti pieņemamas. Šorttrekā lielāka slodze tiek kājām, ātrslidošanā – kardiovaskulārajai sistēmai, visam ķermenim.

– Daudzus gadus tu trenējies pie holandieša Otera. Vai sadarbība ir palikusi, vai arī tagad Vizerspūns tev ir vienīgais treneris?

– Arī pagājušajā vasarā trenējos pie Otera, kopā esam strādājuši sešus gadus, un viņa vadībā esmu sasniedzis visus savus labākos rezultātus šorttrekā. Saikne saglabājusies, mēs sazvanāmies, izrunājamies. Var teikt, ka Oters man joprojām ir labs draugs, treneris un skolotājs vienā personā. Ar viņu konsultējos un apspriežos, vienmēr esmu uzskatījis par savu treneri. Bet šogad mans treneris oficiāli ir Vizerspūns.

 

Kuru distanci?

– Sākot pirmo pilno ātrslidošanas sezonu, tu teici, ka piemērotākā varētu būt 5000 metru distance, lai gan pašam vislabāk patīk 1500 metri. Bet tagad rezultāti rāda, ka tie 1000 metri.

– Tā gluži nav, ka mans tūkstotis nepatiktu (smejas). 1000 un 1500 metru distances konkurences ziņā ir piesātinātas un iekļūt elitē droši vien grūtāk. Šosezon labi padevās ātrums, tāpēc arī rezultāts bija stabils un tūkstotī iznāca pakāpties augstu. (Sezonas rezultātu rangā Haralds pašlaik ir sestais pasaulē 1000 m. – M. S.). Nometot vēl pāris sekundes desmitdaļu no apļa laikiem un uzlabojot startu, man varētu būt cerības ielauzties trijniekā. 5000 metri? Tur specifiski jātrenējas, ko šosezon nedarījām.

– Garos gabalus atliki malā pavisam?

– Tā nevar teikt. Šosezon man vienas no galvenajām sacensībām bija daudzcīņā, un tajā ietilpst arī garās distances. Specializācija konkrētai distancei līdz šim vēl nebija aktuāla, bet nākamajā sezonā noteikti būs daudz svarīgāka. Šogad galvenokārt strādājām, lai iepazītu ātrslidošanu, uzlabotu ātrumu un slidošanas tehniku. Tādēļ programma bija daudzpusīga – gan ātrums, gan izturība, kas droši vien arī deva labos rezultātus daudzcīņā. Taču daudzcīņa nav olimpisko spēļu pro­grammā, tāpēc arī vajadzētu vairāk koncentrēties vienai noteiktai distancei. Mana vājākā vieta ir starts, un tipiskajā sprintā 500 metros neko nevaru izdarīt. Tātad atliek izvēlēties – 1000 vai 1500 metri. Pašlaik šķiet, ka izvēlēšos tūkstoti, bet šīs divas distances iet roku rokā, un labi rezultāti vienā pieļauj tādus arī otrā.

– Vai esi galīgi izvēlējies arī vienu no abiem sporta veidiem?

– Pašlaik nolemts, ka tā būs ātrslidošana. Vasarā gan patrenēšos arī šorttrekam, tomēr aktuāls paliek jautājums, vai kādreiz vēl startēšu šorttreka sacensībās. Par to vēl stipri padomāšu.

– Vankūverā kļuvi par pirmo, kas olimpiskajās spēlēs startējis abos slidošanas sporta veidos. Vai nav doma vēlreiz ko tādu paveikt?

– Nē. Griežot laika ratu atpakaļ, man nekādas nožēlas nav. Nesaku, ka negribētu to atkārtot, jo olimpiskās spēles divos dažādos sporta veidos bija liela bauda. Bet… Lai ko tādu atkārtotu, turklāt ar augstiem sportiskiem mērķiem, nepieciešams vairāku cilvēku darbs un pro­gramma, kas turklāt jāizpilda ļoti precīzi. Pašlaik tas vienkārši nav iespējams. Tādēļ koncentrēšos ātrslidošanai.

– Vai jau skaidrs, kā gatavosies nākamajai sezonai?

– Oficiāli viss nav norunāts. Turpināsies darbs Incelē, specializējoties vienai distancei. Vēl jau nav beigusies šī sezona – viņnedēļ Berlīnē bija Pasaules kausa izcīņas fināls, vēl būs pasaules čempionāts individuālajās distancēs Hērenvenā. Vēl sezonas vidū šīs sacensības bija arī manā kalendārā, tomēr dzīvē gadās, ka jāpieņem citi lēmumi. Šo pavasari ziedošu, lai iegūtu diplomu Ventspils Augstskolā. Tad viens posms būs pabeigts, un nākamajā sezonā varēšu koncentrēties tikai sportam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+