Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. janvāris, 2016
Drukāt

Silta intonācija un rotaļīgs vieglums

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Ziemassvētki kā paaugstināta pieprasījuma laiks ne vien teātriem, bet dažādiem kultūras pasākumiem, arī šogad bija kvalitātes pārbaudījums, kurā svarīgi nekļūt par komerciālu un vienkāršotu eglītes apstaigāšanas brīdi.

Jau mēnesi iepriekš savstarpēji konkurējošas afišas kliedzošās krāsās piedāvāja citu par citu “vilinošākus” nosaukumus. Bērniem veltītajā piedāvājumā vissmieklīgākie man likās mēģinājumi populārus tēlus iedzīvināt nepiemērotā situācijā, kā, piemēram, “Minionu izdarības vai jaunie Ziemassvētku piedzīvojumi” un kultūras biedrības “Alternatīvā realitāte” uzvedums “Mandarīnu jūras pirātu piedzīvojumi” Rīgas Kinostudijā. Salavecīša spēja klonēties tādā vairumā un viltus brīnumu apsolījums patiesībā ir traģisks un, iespējams, pat bīstams, kas bērnu kultūras pētniecībā būtu atsevišķas tēmas vērts.

Kontrastā Jūlijonkuliņa vārds decembra afišā pirmajā brīdī pārsteidza ar vasaras mēneša nosaukumu un vienlaikus uzrunāja ar aizkustinošu intimitāti, liekot aizmirst par skaļumu, apstulbinošu krāšņumu un svētku sajūtas tukšo kņadu. Izrāde “Jūlijonkuliņa Ziemassvētki” ir režisora Edgara Kaufelda sestais iestudējums Latvijas Leļļu teātrī. Pirms laika viņš bija izvirzīts “Spēlmaņu naktij” nominācijā “Labākā sezonas debija” par izrādi “Kas notiek rotaļkastē” (2010). Mākslinieka rokrakstā noturīga un simpātiska ir intonācija, kurā sadzīvo bērnišķīga delverība, asprātība un sirsnība. Arī jaunākā izrāde apliecina, ka E. Kaufelda tēma ir vienkārši un mērķtiecīgi izstāstīts stāsts bērniem. Šoreiz ar mākslinieces Rūtas Briedes palīdzību tas veltīts vientuļniekam, kuram, kā ikvienam, ir nepieciešama uzmanība un iejūtība. Ne miņas no didaktikas vai iežēlināšanas, vecais vīrs ir raksturā sprauns, attapīgs un veselīgs, nu, protams, “ja vien ne tā kāja…”. Šoreiz vienkāršība nav vienkāršota, jo iecerē nelielais formāts piesātināts ar asprātīgi sacerētām darbībām.

Vispirms jāpiemin scenogrāfes Lienes Pavlov­skas uzbūvētā mājiņa uz riteņiem, kurā ietilpst marionetes izmēra lelles – onkuļa Jūlija iedzīve ar visām viņam nepieciešamām detaļām. Ja neņem vērā mērogus, varētu atsaukties uz Jaunā Rīgas teātra izrādes “Garā dzīve” dokumentālo stilistiku, tomēr “Jūlijonkuliņš” ir nosacīta vide, jo lelles – priekšmeti “jūt un dzīvo” aktieru rokās. Tās šoreiz ir meistarīgas, un triju aktieru saspēle ir teicama. Pētera Galviņa, Arnitas Jaunzemes, Artūra Putniņa kopdarbība ļauj izbaudīt izrādes jaukāko – marionetes atdzīvošanos, un jāsūkstās, kāpēc izrādē ir tikai viena šāda tipa lelle. Kaķis Ementālers, vistas un eksotiskais gājputns darbojas pēc citiem leļļu spēles principiem.

Galvenais varonis Jūlij­onkuliņš ir bērna lieluma lelle, kas kustas plaši un pārliecinoši. Viņa raksturs pilnībā attaisno vārda deminutīvu, vīriņš izstaro omulīgu rosību, kam piestāv bērnišķīgi izlēcieni, nebēdnīgi un sirsnīgi spriedumi. Ar lielisku A. Putniņa balss iemiesojumu onkulis runājas ar kaķi, atklājot ikdienišķu lietu nepārspējamo vitalitāti. Dialogos un monologos onkulis Jūlijs iepin pa tautas dziesmai un pamācībai, viņa priekšstati par Ziemassvētkiem ir tradicionāli. Ikgadējā, nekad neapnīkstošā vienkāršība, plānojot braucienu pēc eglītes uz mežu, ir kā lipīgs prieks. Tas atbalsojas dziesmiņās – komponista Mikus Frišfelda aranžētās un oriģinālās melodijas, katrai ainai atbilstošas un konkrētas, precīzi iekļaujas spēlē.

Uz izrādi tika aicināta publika no četriem gadiem, jo paredzēta bērnu līdzdarbošanās uz skatuves. Teātra praksē tas nenotiek tik bieži, tāpēc jauki, ka skatītāju iekļaušanās spēlē nebija pašmērķīgs, bet sižetā attaisnots elements. Spriežot pēc reakcijas, bērniem patika. Atrasts arī dramaturģiski veiksmīgs izrādes atrisinājums, kad ar skatītāju palīdzīgām rokām par eglīti tapis vienkāršs sadzīves priekšmets un tieši tad arī notiek Ziemassvētkiem atbilstošais brīnums. Varbūt tas varēja nebūt tik tehnisks kā lampiņu iedegšanās, varbūt varētu atlabt Jūlijonkuliņa kāja vai notikt kāds cits dramatisks pagrieziens, bet varbūt mani neobligātie minējumi rodas tāpēc, ka otrajā cēlienā pietrūkst mazas nianses, lai nerastos tāda kā aprautības sajūta un varētu pilnā balsī apliecināt – lieliska izrāde. Režisora siltā intonācija un rotaļīgais vieglums, kas parādās ik viņa veidotā izrādē, arī šoreiz apliecināja, ka teātra svētki var izdoties patiesi neaizmirstami ikvienam.

 

Uzziņa

Edgars Kaufelds. “Jūlijonkuliņa Ziemassvētki”, ­izrāde Latvijas Leļļu teātrī

Režisors: Edgars Kaufelds, māksliniece Rūta Briede, scenogrāfe Liene Pavlovska, komponists Mikus Frišfelds.

Aktieri: Pēteris Galviņš, Arnita Jaunzeme, Artūrs Putniņš.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+