Lai pārlaistu ziemu, daudziem mazturīgajiem nepieciešamas siltākas drēbes 1
Lai pārlaistu ziemu, daudziem mazturīgajiem nepieciešamas siltākas drēbes. Ikviens, kurš jūt vajadzību pēc siltākas kārtas, aicināts uz Burtnieku ielu 33 Rīgā, kur iedzīvotāju ziedotās drēbes sakrautas kaudzēm, bet to valkātgribētāju nav nemaz tik daudz.
“Ziedošanai jābūt no sirds. Ja sirds satraucas par to, kur nonāk ziedotās mantas, – labāk nedodiet. Kā apgrozām saņemtās mantas, visiem ir redzams, nāciet ciemos,” aicina Dace Dimitrijeva, Latvijas Mazturīgo atbalsta biedrības “Dace” dibinātāja un valdes priekšsēdētāja. Biedrība pastāv jau 19 gadus – dibināta 1997. gada 14. janvārī. “Iesaistījos labdarībā, jo bija grūti laiki un krīze. Pati no tās izkļuvu un nolēmu, ka jāpalīdz citiem. Nonācu līdz lielai organizācijai, kuru vadu jau gandrīz 20 gadus. Esam pārcietuši divas krīzes, tāpēc ir iekrāta pieredze. Jāsaka gan, ka sākotnēji cilvēki bija labsirdīgāki un iejūtīgāki. Pēdējā krīzē varēja just, ka sabiedrība ir mainījusies,” saka D. Dimitrijeva. “Saku paldies visiem, kuri ziedo patiešām labas mantas. Tikmēr neliels rājiens tiem, kuri vienkārši grib atbrīvoties no liekā – samet visu lielajos miskastes maisos, pa virsu uzber saslaucītos putekļus un nes mums. Tajā maisā varbūt ir kāda laba manta, bet arī mazturīgie negrib vilkt netīras, saplēstas drēbes. Kā ar sliktām lietām var pacelt cilvēku, kā lai viņš atrod 10 eiro apavu remontam? Mēs neesam nekāda miskaste, kur var izmest bēniņu saturu!” rūgti nosaka biedrības vadītāja. Pašai biedrībai par saviem līdzekļiem jāpasūta konteineri, lai atbrīvotos no nederīgajām mantām.
Biedrības mantu saņemšanas punkts izvietots apjomīgā Burtnieku ielas nama pagrabā. Vieta ir necila, un nakts stundā te diez vai gribētos spert kāju, tomēr no cilvēkiem te strāvo labestība. Pat agresīvākie tipāži te mēdzot nomierināties. Gribētos domāt, ka, iestājoties ziemas aukstumam, arī mazturīgie uz šādām labdarības organizācijām plūdīs straumēm. “Jā, cilvēki nedaudz sasparojas, kad uznāk aukstums, bet pēc tam ātri norimst. Pat zinot, ka mums te ir tik daudz mantu. Trūcīgie vispār domā mazliet citādi. Piemēram, redzam, ka cilvēks urķējas pa miskasti – aicinām iekšā! Domājat, ka viņi rītdien nāks pie mums? Nē, viņi atkal būs pie miskastes,” stāsta aktīviste. “Man dažreiz saka – ko tu ar tiem slinkajiem nabagiem ņemies, viņi jau neko nemāk! Tā nav! Viņi vienkārši ir citādi,” viņa uzsver.
Par iespēju saņemt ziedotās mantas priecājas mantu pagrabā sastaptais Jānis Solovjovs. “Prieks te nākt. Drēbju ir ļoti daudz, vienīgi jāpatērē daudz laika, lai atrastu sev vēlamo. Taču, ja nebūtu šādas iespējas – atkal būtu slikti,” viņš nosmej. Jānis te ieradies no Maskavas ielas patversmes. “Kādreiz šajā rajonā dzīvoju, tāpēc zināju, kur nākt. Dzīvoju patversmē, jo māju, kurā mitinājos, pārpirka cits īpašnieks un nojauca. Pavisam vienkārši. Trakākais ir tas, ka parādu nebija! Īpašnieks teica – ja es jums visiem došu dzīvokļus, tad man nebūs naudas, par ko uzbūvēt jaunu māju. Bet es tur biju dzīvojis 45 gadus,” teic J. Solovjovs, piebilstot, ka situācija nav bezcerīga, jo ir bijuši darba piedāvājumi. “Parakstījos uz sabiedriskajiem darbiem un gaidu atbildi. Esmu profesionāls šoferis ar 20 gadu stāžu. Varbūt atgriezties… Principā bija piedāvājums, bet ka tik neesmu jau nokavējis. Piedāvāja braukt reisā Rīga–Šveice. Nedēļu strādā, nedēļa brīva…” min J. Solovjovs. Viņš apcer iespēju arī lūgt palīdzību radiem, taču pats arī atzīst – katram ir sava ģimene un tā ir galvenā.
Biedrība “Dace” darbojas pēc brīvprātības principa – ir tādi, kuriem nav bijusi vajadzība pēc labdarības, bet ir arī tādi, kuri kādreiz saņēmuši palīdzību. Biedra nauda ir niecīga – 1 eiro mēnesī vai 12 eiro par visu gadu, taču par to ik gadu rīko bērnu nometnes, mākslas izstādi, vairākus pasākumus, bezmaksas kultūras pasākumu apmeklējumus u. c. izklaides. Otrs biedrības finanšu avots ir ziedojumi, taču tādas dāvanas organizācija saņem reti.
“Gribētos, lai par mums zina vairāk cilvēku. Sociālajos dienestos, patversmēs par mums ir informācija, bet acīmredzot ar to nepietiek. Mantas ik dienu nodod daudzi, taču pēc mantām atnāk tikai kādi 20 cilvēki. Daudzi sociālie dienesti, labdarības iestādes mums zvana, sūta vēstules, lai atvedam viņiem drēbes. Bet mēs nevaram, jo mums pašiem nav nepieciešamā transportlīdzekļa. Daudzi brauc pakaļ, bet daudzi to izdarīt nevar,” noteic D. Dimitrijeva.
