Baltkrievija – savdabīgs valsts kapitālisma un sociālisma sajaukums. Jura Lorenca reportāža 10
Amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmens vienā no saviem komentāriem laikrakstam “The New York Times” izteicās: “Ja jums jāizvēlas, kam ticēt – ekonomiskajai statistikai vai redzētajam, tad vienmēr labāk uzticieties pats savām acīm.” Par šo vārdu pareizību es varēju pārliecināties, jūnija vidū apmeklējot mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku.
Sakoptā Minska
Pasaules masu medijos par Baltkrieviju šodien sastopam visai pretrunīgas ziņas, kas parasti šai zemei nav visai glaimojošas: atpalikusi, nomaldījusies valsts kaut kur starp Eiropu un Krieviju, pēdējā Eiropas diktatūra. Pat Krievijā bieži atskan balsis, ka Baltkrievija “dzīvo uz mūsu rēķina”.
Pirmais, kas pārsteidz, iebraucot divu miljonu cilvēku apdzīvotajā Minskā – pamanāmā sakoptība, tīrība un kārtība. Pilsētā nav neviena grausta, nevienas pamestas mājas, neredz grafiti smērējumus, kas nu jau kļuvuši arī par Latvijas pilsētu ikdienu. Nevainojamas māju fasādes, ielas un ietves bez nevienas bedres, gludi nopļauti mauriņi un plaši apstādījumi, daži parki pat atgādina botānisko dārzu. Minskā nav kompaktas vecpilsētas, nedaudzās vecās baznīcas izmētātas visā pilsētas centrālajā daļā. Šeit dominē monumentāla pēckara gadu arhitektūra, tā saucamās Staļina mājas. Tomēr pilsētvide ir tik sakopta, ka šie padomju arhitektūras paraugi iegūst savdabīgu eleganci.
Pa plašajiem trotuāriem (Neatkarības prospektā to platums salīdzināms ar Tērbatas ielu Rīgā!) pastaigājas labi ģērbti cilvēki – meitenes augstpapēžu kurpēs, daudzi vīrieši tumšos uzvalkos un baltos kreklos ar kaklasaitēm. Visai neparasts skats modernajā pasaulē, kur pat prezidenti un premjeri aizvien biežāk rādās publikā pārspīlēti demokrātiskajā “casual” stilā.
Vēl viens pārsteigums – iespaidīgie būvniecības mērogi. Minskā visur redz ceļamkrānus – ceļas gan jauni dzīvojamie nami, gan sabiedriskās būves. Pilsētas lepnums ir jaunā Valsts bibliotēka, daudzās sporta celtnes un pavisam nesen pabeigtā grandiozā Neatkarības pils, kas vienlaikus kalpo arī par Valsts prezidenta rezidenci.
Es zināju, ka sports, it īpaši jau hokejs, ir Baltkrievijas prezidenta Lukašenko jājamzirdziņš, kam baltkrievi velta daudz līdzekļu. Bet tā nav tikai izrādīšanās, valsts “pīārs”, gatavošanās kārtējām olimpiskajām spēlēm. Parkos redz daudzus skrējējus un nūjotājus, ūdenskrātuvēs trenējas airētāji, bet pilsētas centrā izbūvētie brīvdabas basketbola laukumi pēcpusdienās pilni ar jauniešiem. Pats izmēģināju lielisko divu joslu platuma riteņbraukšanas celiņu, kas gar Svisločas upes krastu stiepjas divdesmit kilometru garumā.
