Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. marts, 2013
Drukāt

Simboli vai nostalģija pēc neredzētas valsts


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē līdz 16. martam būs skatāma jaunākā Kārļa Vītola personālizstāde “Kults”.


 

Kārlis Vītols ir pēdējā laikā Latvijā labi pazīstams jaunais gleznotājs, grafiķis un animators, kurš medijos tiek dēvēts arī par vienu no lielākajiem provokatoriem mūsdienu latviešu mākslā. Daudzi darbi līdz brīdim, kad tiek izlasīts darba nosaukums, šķiet neizprotami. Pēc nosaukuma izlasīšanas darbs uzreiz iegūst jaunu jēgu, jo nosaukumā koncentrētā veidā ievietota darba būtība un galvenā doma. Pašam esot pilnasinīgam sabiedrības pārstāvim, mākslinieku nemainīgi nodarbina mitoloģisko tēlu atpazīšana un transformācija mūsdienās: mākslīgā skaistuma pielūgsme, vīrišķās un sievišķās pasaules saskarsme, elku dievu transformācija popkultūras tēlos utt. Mākslinieks nebaidās ironizēt pat par parasti tik neaizskaramo tēmu – reliģija. Pareizi vien ir, jo ja pat māksliniekiem šī būtu tabu tēma, tad kurš gan cits uzdrošinātos ko bilst par reliģijas pasaulē tik bieži sastopamajām ačgārnībām?

Ja provokatīvajam darbam ir skaidri nolasāms zemteksts ar dziļāku domu, tad šis provokatīvisms un šokējošais izpildījums attaisnojas. Skumji, taču dažkārt mākslas telpā ir redzami mākslinieku provokatoru darbi, kuriem dziļāku jēgu saskatīt nav iespējams. Tie liek vien aizdomāties par autoru psihes stāvokli. Vai ir vērts šokēt cilvēkus vienkārši šokēšanas dēļ? Vai mūsdienu pasaulē, kad apkārt jau tā valda tik daudz negāciju, tas būtu vajadzīgs? Provokācijai jābūt ar mērķi. Nespēja attaisnot provokāciju neattiecas uz K. Vītola mākslas darbiem. Gleznotājs lieliski tiek galā ar galvenajiem klupšanas akmeņiem, ko paredz viņa izvēlētā gleznošanas maniere un provokatīvā tematika, nekļūstot ne banāls, ne garlaicīgs. Spēlēties ar mītiem, arhetipiem, klišejām un piešķilt tiem uguntiņu K. Vītolam patīk. Pat gribas paklusām nosēsties stūrī un skatīties, kādas emocijas, spontānas asociācijas izstādes apmeklētājiem zemapziņā rodas, lūkojoties uz viņa gleznām. 

Autora ironiskā pieeja masu kultūras tematikai, izmantojot šīs pašas kultūras vizuālos un retoriskos izteiksmes līdzekļus, līdzinās mēģinājumam uzvarēt pretinieku ar viņa paša ieročiem, ar uzvaru šajā gadījumā saprotot spēju sniegt vizuālu baudījumu arī tiem skatītājiem, kas ar popkultūru ir uz “jūs”.

Savulaik mākslinieks ir teicis: “Sekss, nāve un reliģija – trīs lietas, par ko ir jārunā mākslā. Ja darbos tām nepieskaras, tad tiem nav vērtības.” Jaunākā K. Vītola personālizstāde “Kults” salīdzinājumā ar iepriekšējām solo skatēm ir pati politiskākā un lakoniskākā. Šoreiz mākslinieks ar objektu palīdzību pēta Latvijas iedzīvotāju – krievu un latviešu – nēsātos nacionālos simbolus un to nozīmi sabiedrībā. Kurā brīdī simboli kļūst par marioneti politiķu rokās, lai izraisītu sev izdevīgo divu spēku sadursmi, bet kurā tie pārvēršas par nacionālā lepnuma avotu? Kad indivīda izjusta nepieciešamība pēc nacionālā simbola valkāšanas ir bijības apliecinājums vai nostalģija pēc neredzētas valsts, bet kurā mirklī tā pārvēršas par naida kurināšanu?

Izstāde savā veidā parāda problēmas sabiedrībā. Kamēr sabiedrība būs tāda, kāda tā ir, provokatīvajiem māksliniekiem būs tēmas darbiem. Šī ir izstāde, kas neļaus tik vienkārši aizmirst par sevi, aizverot izstāžu zāles durvis. Tā liks pārvērtēt sabiedrības vērtības un normas, savas vērtības. 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+