Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. marts, 2013
Drukāt

Simboliskā neatkarības robežlīnija

Foto - LETAFoto - LETA

Latvija nesen sasniedza simbolisku robežlīniju – atjaunotās neatkarības posms, kas aizsākās 1991. gada 21. augustā, nu ir ilgāks par pirmās brīvvalsts pastāvēšanas laiku. Apstākļu sakritības dēļ aizvadītās nedēļas bija arī bagātas ar dažādām politiskām norisēm, notikumiem un izteikumiem, kas palīdz šīs nosacītās robežas šķērsošanas nozīmību izprast.


Būtu atgādināma, piemēram, Krievijas sabiedriskās domas pētnieku veiktā un Staļina nāves gadadienā publicētā aptauja, kurā gandrīz puse respondentu izcēla viņa “pozitīvo” lomu. Savukārt apmēram trešdaļa aptaujāto bija pretējās domās, kas varbūt pat nav maz, ņemot vērā Kremļa propagandēto skatījumu uz vēsturi. Tas nesen izpaudās arī Putina sacītajā – skat. “LA” 22. marta numuru – par PSRS uzbrukumu Somijai 1939. gada nogalē: robeža tolaik esot atradusies pārāk tuvu Petrogradai, tātad nācās šo “kļūdu” labot. Viņš gan noklusēja, ka tālākais mērķis tomēr bija visas Somijas “atbrīvošana” un iekļaušana PSRS sastāvā, respektīvi, somiem tika gatavots baltiešu liktenis. Bet kopumā Maskavas oficiālā nostāja vairs nav aizplīvurota, teiksim, ar teoriju par kaimiņvalstīs 1940. gadā notikušajām sociālistiskajām revolūcijām vai ar tamlīdzīgām muļķībām. Šī nostāja kļuvusi atklātāka: minētā robežu pārbīdīšana bija vienkārši vajadzīga, jo kalpoja PSRS interesēm, un, kā uzskata daži valdošo aprindu ideologi, tikpat vajadzīgas bija arī Baltijā veiktās deportācijas.

Ir dzirdēts arī viedoklis, ka gan agrākie, gan tagadējie Kremļa ārpolitiskie uzstādījumi būtībā nav pārāk saistīti ar tur valdošajām personām un pat ne ar politisko iekārtu, bet “strukturāli” sakņojas arvien aktuālajā cīņā par ietekmes sfēru sadali.

Problēma tā, ka agrāk sociālisma nometnē turēto valstu izvēle par labu eiroatlantiskajām struktūrām vai, īsāk sakot, Rietumiem īsti neiederas lielvalstu politiķu savulaik radītajā “vecajā labajā” izpratnē par globālo “spēku līdzsvaru”.

Pagājušajā gadsimtā tas ilgi tika īstenots uz austrumeiropiešu rēķina, tagad pretsvars Rietumiem tiek veidots galvenokārt ar Āzijas palīdzību, tomēr jelkādā politiskā vai ekonomiskā blokā, kurā iesaistās Ķīna, tieši tās intereses arī izvirzās par galvenajām. Savukārt pēcpadomju telpu aptverošās organizācijas kā NVS, visai maz atgādina senos sapņojumus par Trešo Romu. Tāpat Eirāzijas Savienības iecere, lai cik ekonomiski noderīga, nemaz tik daudziem sirdi un prātu nesilda. Svārstās pat Janukoviča Ukraina.

Arī Eiropas Savienības valstu starpā dažādu strīdu par pagātnes faktiem netrūkst. Taču Berlīne neies pamācīt Poliju, kā poļiem jāinterpretē viņu valsts dibināšana, zaudēšana un atjaunošana. Tie ir fakti, kas saistās ar nācijas pamatvērtībām. Maskava šādas pamācības sniedz: īstā vēsturiskā patiesība par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstīm ir tā, kuru nosakām mēs Kremlī, nevis paši igauņi, latvieši un lietuvieši. Viedoklis, ka latviešu uzskati par Latvijas vēsturi ir “nepareizi”, izskanēja arī Rīgā notikušajā nepilsoņu kongresā, kurā bija pārstāvētas arī pilsoniskās aprindas “Saskaņas centra” un “PCTVL” politiķu personās.

Šī pasākuma dziļākā politiskā jēga bija nevis prasībā par pilsonības automātisku piešķiršanu un pat ne prasībā svītrot okupācijas pieminēšanu Augstākās padomes pieņemtajos dokumentos, bet gan prasībā, lai Latvija pārcirstu savas saknes – saistību ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto valsti.

Citurtamlīdzīgu nostādņu autoriem varētu rasties diezgan lielas – tajā skaitā juridiskas – pro­blēmas. Nav arī dzirdēts, ka citur valsts vēsturisko pamatu apšaubītāji izpelnītos Valsts prezidenta kancelejas uzmanību. Tad nu iznāk, ka mums atliek paļauties vienīgi uz šo demokrātiju, kura esot sliktākā iekārta, izņemot visas pārējās, lai valstisko pēctecību sargātu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+