×
Mobilā versija
+5.9°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
6. februāris, 2018
Drukāt

Simfoniskais džezs ar Imantu Kalniņu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Šveiciešu trio "VEIN" radītie oriģināldarbi izcēlās ar gaumes izjūtu un emociju kontrastiem.

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts sekmīgi aizvadīts, taču nacionālajai kultūrai piederīgi opusi no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuāra nekur nav pazuduši, turklāt te var pat saskatīt abas programmas vienojošu saikni – lielkoncerts noslēdzās ar Ādolfa Skultes Piekto simfoniju, bet turpinājumā 2018. gada 2. februārī Lielajā ģildē vārds tika dots Imantam Kalniņam, kurš, kā zināms, kompozīcijas klasi absolvēja tieši pie iepriekšminētā klasiķa. Un arī šoreiz jāraksta līdzīgiem vārdiem – iespējams, ka tīri muzikoloģisku motīvu dēļ labprātāk būtu vēlējies klātienē dzirdēt kādu no nepelnīti piemirstajām pirmajām trim Kalniņa simfonijām, taču saprotu, kādēļ Ceturtā – šī vispārzināmā partitūra atrodas latviešu mūziķu standartrepertuārā un ir pelnījusi aizvien jaunas interpretācijas. Domājams, būtu pieticis ar Ceturto simfoniju, lai pulcētu pilnu koncertzāli, taču programmas veidotāji parūpējās arī par kādu novitāti – šveiciešu trio “VEIN” priekšnesumu. Šādu ideju iniciēja sitaminstrumentālists Edgars Saksons, kurš izteicies: “Ar interesi gaidu, kāda būs “VEIN” komponētā mūzika džeza trio un simfoniskam orķestrim, kur šis trio būs kā īpašs orķestra instruments,” un viņa intuīcija izrādījās precīza.

Pianists Mihaels Arbencs, bundzinieks Floriāns Arbencs un kontrabasists Tomass Lēnss viņu sagatavotās programmas pirmo un noslēdzošo numuru spēlēja trijatā, bet pārējos – kopā ar Kaspara Ādamsona vadīto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Un jau šīs uzstāšanās ievads vēstīja par klasisku džezu šī vārda labākajā nozīmē – pārdomātas, elegantas un gaišu noskaņu caurstrāvotas muzikālās idejas te iedzīvināja profesionāls un noslīpēts priekšnesums ar triju ansambļa dalībnieku brīvu un nemākslotu sarunu, ar jūtīgu un niansētu kontrabasista un bundzinieka veikumu, ar daudzpusīgiem pianistiskiem rakursiem un atraisītu virtuozitāti visa priekšnesuma laikā. Pats sākums gan nešķita pārmēru interesants, radot sajūtu, ka šādā mūzikā pietrūkst solo pūšaminstrumenta klātbūtnes, bet, uz skatuves kāpjot orķestrim, viss nostājās savās vietās.

Trio “VEIN” radītie oriģināldarbi izcēlās ar gaumes izjūtu un emociju kontrastiem, tādēļ šveiciešu mūziķu un orķestra sadarbības rezultāts daudzējādā ziņā fascinēja – valdzinošas liriskas ainas mijās ar spriegākiem akcentiem, un tikpat lielā mērā saistīja arī tematiskā materiāla transformācijas un dramaturģiskās attīstības gaita. Šādu iespaidu nenoliedzami nodrošināja veiksmīgās interpretācijas, kuru improvizatoriskajā plūdumā un ago­ģikā teicami iejutās diriģents Kaspars Ādamsons, taču īpašs prieks bija par atsevišķu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieku sniegumu saspēlē ar trio “VEIN” – flautistu, perkusionistu grupas, metāla pūšaminstrumentālistu ansambļa daudzveidīgo, kolorīto un piesātināto muzicēšanu. Šīs epizodes tad arī ierindojamas priekšnesuma spožāko vērtību vidū, jo jāatzīst, ka stīgu grupa un visa orķestrālā skanējuma kopaina ne vienmēr tika līdzi krāšņākajiem un aizrautīgākajiem kāpinājumiem.

Uzreiz jāteic, ka arī Imanta Kalniņa Ceturtajā simfonijā stīdzinieku devums raksturojams kā nevienmērīgs – sekojot diriģenta žestiem, viņi visvairāk atraisījās otrās daļas emocionāli piepildītajā lirikā, taču citkārt stīgu grupas skanējums izklausījās atsvešinātāks nekā, piemēram, Čaikovska vai Brāmsa opusu lasījumos, lai gan nebūtu nekāda iemesla, kādēļ Imanta Kalniņa mūziku vajadzētu spēlēt citādi. Tomēr tā bija tikai viena no problēmām, kas iezīmējās Ceturtās simfonijas lasījumā, kur pārliecinošu ideju realizācija mijās ar nedrošākiem mirkļiem. Un šādu priekšstatu pirmām kārtām radīja Kaspara Ādamsona vadība un redzējums – pirmās daļas temporitma traukšanās uz priekšu neradītu nekādus iebildumus, ja vien tā būtu nevainojami kontrolēta un kā intonācijas, tā artikulācijas ziņā pilnībā precīza, savukārt trešās daļas psiholoģiskie pustoņi veidotu vēl uzskatāmāku kontrastu Atvara Lakstīgalas ieskaņojumā piedāvātajai tiešajai teatralitātei, ja vietām neiezagtos tēlu aptuvenība un tembrāls dis­balanss. Īsi sakot, pietrūka pieredzes un slīpējuma, kas dotu papildu impulsus atskaņotājiem. Taču pats galvenais – kādēļ gan diriģents un orķestris veica tādu dīvainu izvēli kā atgriešanos pie simfonijas cenzētās versijas? Tiesa, arī trio “VEIN” klātbūtne vēstīja, ka 2. februārī Kalniņa Ceturtā simfonija neskanēs gluži oriģinālvariantā – bija akcentēta ne tikai roka sitaminstrumentu komplekta, bet arī klavieru loma, turpretī elektriskā ģitāra aizstāta ar kontrabasu –, bet šveiciešu mūziķu brīnišķīgais pienesums taču nekādi nekļūtu par šķērsli mecosoprāna dziedājumam simfonijas finālā. Šoreiz rezultāts bija likumsakarīgs – jau tā svārstīgā simfonijas forma salūza divās daļās, no kurām otrā atstāja stipri neskaidrāku un saskaldītāku iespaidu. Rezumējot – eksperimenti ar džeza trio attaisnojas, eksperimenti ar atgriešanos Padomju Savienībā – ne. Un noslēgumā varu rakstīt to pašu ko Imanta Kalniņa 75. jubilejas gadā – manuprāt, izcilākās interpretācijas Ceturtajai simfonijai vēl ir priekšā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+