Kultūra
Kultūrpolitika

Vilšanās viduvējībā. Vērtējam A. Kiviča “Rampas ugunis”, kas saņem valsts naudu 15


Raidījums “Rampas ugunis” “RīgaTV24” atspoguļo vienkāršotus uzskatus par medijiem, jo neprasa no veidotājiem augsta līmeņa profesionālismu.
Raidījums “Rampas ugunis” “RīgaTV24” atspoguļo vienkāršotus uzskatus par medijiem, jo neprasa no veidotājiem augsta līmeņa profesionālismu.
Ekrānuzņēmums no TV24

Vilšanās viduvējībā

Tas ir galvenais, ko piedzīvoju, sekojot vienam no pirmajiem valsts simtgadei veltītajiem mediju projektiem  – “RīgaTV24” raidījumam “Rampas ugunis”.

Par naudu

Kad jaunā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) piešķīra 100 000 eiro “RīgaTV24” raidījumam “Rampas ugunis”, to pamanīja daudzi. Būsim precīzi. Lūk, citāts no NEPLP lēmuma: “AS “TV Latvija” konkursa ietvaros piedāvā veidot raidījumu “Rampas ugunis” par Latvijai nozīmīgām personībām, kas ēterā tiks pārraidīts katru darbadienu. Raidījuma uzdevums ir iedvesmot Latvijas iedzīvotājus caur citu cilvēku veiksmes stāstiem un viņu darbu, veidot labāku Latviju un tās cilvēkus, ar kuriem var lepoties. Raidījums īpašu uzmanību veltīs latviešu kultūras attīstībai, cieņai pret latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūras vērtībām nacionālās identitātes apstiprināšanai. Kā nosaka konkursa nolikums, AS “TV Latvija” konkursa īstenošanai tiek piešķirts finansējums EUR 100 000 apmērā.”

Raidījums diezin vai būtu ievērots, bet 2016. gada 10. oktobrī tajā uzreiz pēc īsās aizturēšanas slimnīcas gultā tika intervēts uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš. An­dra Kiviča komplimentārā intervija radīja pretrunīgas reakcijas. Viena: ziņkārība par Krūmiņa atklāsmēm, raksturojot savu pieredzi politikas un uzņēmējdarbības vides ietekmēšanā dažas dienas pēc tam, kad KNAB viņu bija aizturējis pēc kratīšanas aizdomās par korupciju Jūrmalas domē. Otra: neērtības izjūta par interviju, kurā runāts par sievietēm un citiem “sasniegumiem”, bet netika uzdoti svarīgi jautājumi.

Kāpēc Latvijas simtgades projekta līdzekļi tika piešķirti “Rampas ugunīm”? Tas nav jauns projekts. Tā formāts nav unikāls. Tā profesionālā kvalitāte ir apšaubāma jau kopš raidījuma izveidošanas.

Piešķirtie līdzekļi attiecas uz saturu, kas piedāvāts no 1. aprīļa līdz gada beigām katru darba dienu. Tas nozīmē, ka tiks sagatavoti 225 raidījumi, katrs no tiem maksās ap 440 eiro. Par šo naudu var izveidot labu raidījumu. Tāpēc jautājums, vai tajā būtu vieta reklāmai.

Par reklāmu un atkal… par naudu

Lai gan raidījums veidots par sabiedriskā pasūtījuma līdzekļiem un paredzēts satura uzlabošanai komerciālajos medijos, tas ir augstākā mērā komercializēts. Raidījumā iekļauta produktu izvietošana, katram viesim dekoratīvi tiek dāvināta reklāmdevēja prece.

Līgums droši vien neliedz šajā raidījumā izvietot reklāmu, tomēr sabiedriskā pasūtījuma līdzekļi komerciāliem medijiem tiek piešķirti nozīmīgu mērķu dēļ. Tie palīdz radīt saturu, ko citādi nevarētu atļauties, jo reklāmdevējiem tas nešķiet saistoši. Sabiedriskā pasūtījuma nauda palīdz nodrošināt daudzveidību, iespējas kanāla auditorijai iegūt papildu saturu. Tomēr “Rampas ugunis” neizceļas citu interviju formātu vidū. Vēl viena viduvēja intervija ar cilvēku, kurš daudzkārt intervēts, nepalielina pieejamā satura daudzveidību.

Par profesionālu vienkāršību

Diemžēl, saņemot atbalstu raidījuma veidošanai, tā kvalitāte nav uzlabojusies. “Rampas ugunis” piedāvā portreta intervijas. Studijā aicināti sabiedrībā zināmi cilvēki, kas pārstāv dažādas jomas. Raidījumu vada mūziķis Andris Kivičs, kurš atpazīstamību ieguvis agrākās karjeras laikā. Cerība, ka šī popularitāte piesaistīs skatītājus, varētu būt iemesls, kāpēc viņš nokļuvis TV tiešraides studijā.

Raidījums “Rampas ugunis” “RīgaTV24” atspoguļo vienkāršotus uzskatus par mediju veidošanu, jo neprasa no veidotājiem augsta līmeņa profesionālismu. Te nav domāts par intervijas mērķi, tās struktūru, dramaturģiju. Viss ir ļoti primitīvi: studijā apsēžas divi cilvēki, viņi sāk runāties un tā paiet stunda. Kā tas tipiski amatieriem, raidījumā intervija kā informācijas vākšanas metode tiek sajaukta ar interviju kā žanru. Raidījuma vadītājs, kura rīcībā ir daži vienkārši fakti, raidījumā turpina vākt informāciju par viesi. Viņš ir labs klausītājs, tas ir pozitīvi. Tāpēc interesantajiem cilvēkiem izdodas pastāstīt kaut ko aizraujošu.

Par intervijām

Reizēm divu cilvēku saruna ļauj piedzīvot atklāsmes, atklāt personības, palīdz skatītājiem atrast atbildes uz saviem jautājumiem, nonākt pie nozīmīgām zināšanām. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc interviju formāti nekad nezaudēs savu jēgu. Laba intervija ir smags darbs. Tā ļoti atkarīga no vadītāja personības un sagatavošanās procesa. Lieliskas intervijas notiek, ja raidījuma vadītājam ir nozīmīgi jautājumi, ja viņam ir zināšanas, pārliecība, ja viņš ir izcila personība, ja intervija piepilda svarīgu mērķi. Auditorija parasti neformulē to šādas detaļās, bet pamana aizraujošas, atmaskojošas, asprātīgas, pārsteidzošas un intelektuāli bagātinošas sarunas. Lai labāk būtu saprotams, vērts pieminēt citas intervijas. “Delfi” priekšvēlēšanu sarunas ar politiķiem, ko vada Jānis Domburs. Ginta Grūbes formāts “Vakara intervija”, kas jau pieder vēsturei. Žurnāla “Ir” vai žurnāla “Santa” labākās intervijas ar nozīmīgām personībām, arī LTV “1:1” intervijas. Labu piemēru ir daudz.

Par viesiem

Saistītie raksti

Diemžēl tas, ko “Rampas ugunīs” sauc par intervijām, ir slikti sagatavota divu cilvēku saruna. Daudzi jautājumi ir balstīti raidījuma vadītāja personiskajos pārspriedumos par konkrēto cilvēku, viņa darba būtību. Andris Kivičs, kad vien iespējams, vēlas runāt par savām pārdomām, priekšstatiem. Reizēm rodas iespaids, ka viesi ir līdzeklis uzmanības pievēršanai vadītājam. Par laimi, daļa viesu labi tiek ar to galā. Viņu stāstītais ir interesants, unikālas personības stāstu nevar sabojāt slikts formāts. Bet to bojā raidījuma vadītāja paviršība informācijas apguvē, kļūdainā valoda un neizkoptā runas prasme.

Man nav nekas iebilstams pret Andri Kiviču kā raidījuma vadītāju. Pro­blēma ir kanāla vadība, kas nepieprasa profesionālo kvalitāti. Raidījums liecina, ka tā veidotāji ne tikai nezina, kā izveidot labas portreta intervijas, bet nav tās redzējuši. Raidījums parāda, ka mediju jomā naudai ir nozīme, bet svarīgi ir arī citi kritēriji: par vienādu naudu var uztaisīt gan labu, gan apšaubāmas kvalitātes saturu. Šis ir projekts, kas traucēs nākamajiem līdzīgu projektu pretendentiem. Tas nav piepildījis mērķus, jo Latvijas simtgades projektu varēja raksturot izcils sasniegums žurnālistikā, nevis viduvējs saturs.

LA.lv