Uldis Šmits: Simtgadīgā jaunā Eiropa 0
Pirms simts gadiem laika sprīdis, ko tagad dēvējam par Patriotu nedēļu, bija Kārlim Skalbem dažādām atziņām bagāts. Kaut Rīgā daudzviet rēgojās namu gruveši.
18. novembrī viņš, starp citu, rakstīja: “Eiropa neuzticīgi paskatās uz mums, ka mēs ienākam ar tādu troksni. Viss viņā jau laimīgi izmērīts un iekārtots. Mums vēl ir jāatrod savas tiesību robežas. Nebaidies, vecā Eiropa!
Mēs esam mācījušies pie taviem filozofiem un dzejniekiem, mēs vēl viņiem ticam ar jaunības ideālismu un nedomājam, ka viņi par velti būtu pacēluši savu lāpu, aizstāvēdami brīvību un cilvēka tiesības.
Mēs negribam neko citu mūsu zemē kā demokrātisku Eiropu. Jaunā Eiropa: Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Ukraina, sadevušās rokās no Ziemeļledus jūras līdz Melnai jūrai, grib iegūt vietu tev blakus uz tavas vecās kartes, kuru reiz vajaga par jaunu zīmēt.”
Skalbes “Mazajās piezīmēs” vecā Eiropa ir piesaukta itin bieži. Gan cildinošā, gan pagalam neglaimojošā tonī. Bet jaunās Eiropas aprises vēl bija neskaidras. Pēc Lielā kara, ko reizēm paļāvībā uz veselo saprātu sauca par Pēdējo karu, stāvoklis arvien saglabājās bīstams.
Ukraina kartē tā arī neparādījās, un pat atdzimusī reģiona lielvara Polija jutās apdraudēta. Jaunās Eiropas valstis diemžēl vis nebija draudzīgi sadevušās rokās, bieži strīdējās un izvirzīja savstarpējas, dažkārt, pat tā laika skatījumā, dīvainas teritoriālas pretenzijas, kas visasāk izpaudās drīzumā izraisītajā Polijas un Lietuvas attiecību krīzē. Savu likteņa kopību un ciešas sadarbības nepieciešamību šī jaunā Eiropa īsti nespēja atskārst. Mēģinājumi vienoties palika iedīglī.
Tas nebūtu tik svarīgi, ja vien kaimiņos neatrastos ārkārtēji īpatns politisks režīms ar globāla mēroga ieceri. Maskavā jau bija radīta Komunistiskā internacionāle, kas pasludināja par mērķi radīt Vispasaules Padomju Sociālistisko Republiku, un tas vēlāk tika ierakstīts arī deklarācijā par PSRS izveidošanu.
Bet vispirms vajadzēja “atbrīvot” Eiropu. Krievijā varu sagrābušo boļševiku uztverē stratēģiski nozīmīgākais maršruts tirānijas eksportam veda caur Varšavu uz Berlīni, un 1920. gadā šajā virzienā tika organizēts pats vērienīgākais (gan ne pirmais) militārais pasākums ar saukli “Uz durkļiem nesīsim laimi un mieru strādājošajai cilvēcei”. Pateicoties poļu varonībai, toreiz “laime” Eiropai gāja secen.
Vai, pareizāk sakot, pagaidām palika vienas atsevišķi ņemtas valsts ietvaros, kur nostiprinājās pārliecība, ka diktatūras, ko dēvēja par proletariāta diktatūru, tālākas izplatīšanas labad vajadzēs gādāt, lai Lielais karš nebūtu Pēdējais.
Šajā darbā komunistiem uzradās palīgi. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi pārņēma varu Vācijā un ķērās pie Versaļas kārtības graušanas. Bet vecās Eiropas atbilde bija nomierināšanas politika.
Dažādas līdzības starp pērnā gadsimta un mūsdienu norisēm tikušas apspriestas ne mazums, jo tādas patiešām ir saskatāmas par spīti laikmetu atšķirībām. Kremļa kādreiz uzturēto Kominterni triumfējušā kapitālisma ērā aizstāj virkne pretenciozu politisku veidojumu, iebarotās biznesa aprindas un liels pulks t.s. noderīgo idiotu.
Oficiālajai Maskavai draudzīgās partijas var būt daudzējādā ziņā ideoloģiski nesamierināmas, kā vācu “Kreisie” un “Alternatīva Vācijai”, bet to attiecīgās ārpolitiskās nostādnes ir gandrīz identiskas, un Putins droši vien gribētu, lai tās kļūst par Vācijas valdības nostādnēm.
Tad vecā Eiropa atceltu visas sankcijas un pārstātu bažīgi apcerēt notikumus Eiropas Padomes dalībvalstī Krievijā, kur vēlēšanas faktiski pārvērstas formālā rituālā, tiesu varas neatkarība likvidēta, opozīcija pakļauta vajāšanai un organizācija “Memoriāls” uzskaitījusi 305 politieslodzītos (taču atzīst, ka to ir krietni vairāk).
Kaut gan valsts pamatlikums šķietami garantē pilsoņu tiesības un brīvības. Gluži kā paraugprāva un Lielā terora laikā pieņemtā Staļina konstitūcija, ar kuru tika aplaimotas arī 1940. gadā okupētās Baltijas valstis.
Jaunās Eiropas jēdzienu politiķi izmanto joprojām, un nupat tas izskanēja Vācijas kancleres runā Berlīnes mūra krišanas trīsdesmitajā jubilejā, kur viņa piekodināja, ka brīvība, cilvēktiesības un pārējās vērtības arvien ir sargājamas.
Taču Angelas Merkeles pieminētās “jaunās demokrātijas” vairs nepavisam nav Skalbes aprakstītās biklās ideālistes. Jo guvušas rūgtu, bet neatsveramu vēstures pieredzi. Daudziem grūti pat aptveramu, tomēr ielāgojamu.
