Dabā
Zaļā dzīvošana

Simts ir ne tikai Latvijas valstij. Arī dažiem kukaiņiem 16


Viens no daudzkāju pārstāvjiem – zemesmīlis.
Viens no daudzkāju pārstāvjiem – zemesmīlis.
Foto – Uģis Piterāns

Kukaiņu pētnieki šogad īpašu uzmanību pievērsīs simtkājiem, jo dažiem ir tikpat daudz kāju, cik gadu Latvijas valstij, un tauriņam, kuram spārnus rotā romiešu C. Lai godam sagaidītu Latvijas simtgadi, Latvijas Entomoloģijas biedrība par gada kukaini un bezmugurkaulnieku izvēlējusies dzīvās dabas simbolus, kas saistāmi ar mūsu valsts dzimšanas dienu.

Daudz, daudz kāju

2018. gada bezmugurkaulnieka statuss ticis simtkājiem. “Simtkāju nosaukums nenozīmē, ka tiem ir tieši simt ejkāju. Šāds nosaukums iedots ar mērķi, lai norādītu, ka tiem ir izteikti daudz ejkāju salīdzinājumā ar citiem bezmugurkaulniekiem,” atzīst kukaiņu pētnieks Uģis Kagainis. Šobrīd tiek uzskatīts, ka pasaulē kopumā ir apmēram 3000 dažādu simtkāju sugu, taču to varētu būt pat ievērojami vairāk.

Latvijā dzīvojošie simtkāji ir samērā maza izmēra, nav indīgi vai kādā citā veidā bīstami cilvēkam. Līdz šim brīdim saskaitītas 13 sugas, no kurām vispazīstamākā ir parastā kaulene. “Simtkāja posmaino ķermeni klāj biezi bruņots apvalks, kas pēc krāsojuma atgādina Baltijas jūras dzintaru. Brūnganā krāsā. Simtkājim ir trīsdesmit līdz pat vairākiem simtiem ejkāju. Pateicoties šīm ejkājām, simtkāji spēj prasmīgi ložņāt savā dabiskajā dzīves vidē – augsnes virskārtā zem dažādiem patvērumiem – akmeņiem, kritušiem zariem, lapām, atstātiem bluķiem, malkas pagalēm,” krāšņus epitetus simtkājiem velta U. Kagainis.

Daļēji saplacinātais ķermenis ļauj simtkājim izlīst cauri maza izmēra spraugām, kā arī veikli meklēt barību – citas par sevi mazākas augsnes virs­kārtā dzīvojošas radības. Galvas priekšā ir attīstītas garas antenas un spēcīgi ilkņu veida zobi efektīvai medījuma sataustīšanai un notveršanai.

Simtkāji Latvijā sastopami galvenokārt lapu koku un jaukta tipa mežos, arī cilvēku pamestās vai joprojām apsaimniekotās teritorijās, taču retāk tie apdzīvo skujkoku mežus, purvus un pļavas. “Simtkājus visvieglāk ieraudzīt piemājas dārzā zem pērnās zaru čupas vai pie malkas šķūņa,” piebilst U. Kagainis.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kur meklēt simtgades tauriņu?

Jāsagaida tikai marta beigas, kad temperatūras stabiņš pakāpsies virs +10 C, un varam doties meklēt gada kukaini – jāņogu raibeni. Ja jāņogu raibenis ir pirmais gadā redzētais tauriņš, tad ir gaidāma raiba vasara, tautas ticējumu atgādina dabas pētnieks Uģis Piterāns. Viņš teic, ka jāņ­ogu raibenis varbūt arī nav reta suga Latvijā, taču tā pakaļspārnu apakšpusi rotā balts plankums “C” burta formā. “Savukārt romiešu ciparu pasaulē ar burtu C apzīmē skaitli 100! Tātad īstens simtgades tauriņš!” bilst pētnieks.

Jāņogu raibenis ir vidēja izmēra (spārnu platums 4 līdz 5 cm), tipisks raibeņu dzimtas pārstāvis – oranžu spārnu virspusi, kas klāta ar vairāku melnu plankumu rakstu. No attāluma to var sajaukt ar kādu citu raibeņu sugu, piemēram, parasto nātru raibeni, bet, aplūkojot tauriņu tuvāk, kļūst redzama viena no jāņogu raibeņa galvenajām atpazīšanas pazīmēm – īpatnēji izrobotā spārnu forma. Nevienai citai Latvijā sastopamai dienastauriņu sugai spārnu malas nav ar tik dziļu robojumu. Bet galvenā atšķirības pazīme ir burts C.

Jāņogu raibeņu kāpuru iecienītākā barība ir nevis jāņogu lapas, bet gan parastais apinis. Kāpuri var baroties arī ar nātru, kārklu, gobu, kā arī jāņogu un ērkšķogu lapām.

Jāņogu raibeņi pārsvarā ziemo dabiskās slēptuvēs – koku dobumos, mizas spraugās u. tml. vietās, taču var izmantot arī cilvēka radītas būves – šķūnīšus, malkas grēdas.

LA.lv