Kultūra
Mūzika

Sirdī esmu panks. Saruna ar “dzelzs vilku” Juri Kaukuli 0


Juris Kaukulis
Juris Kaukulis
Foto: Ilze Pētersone

Šodien “gaisā iet” disks “Saule brauca debesīs” ar 17 dziesmām no animācijas meistares Rozes Stiebras novembra vidū pirmizrādi piedzīvojušās filmas. Mūziku ar tautasdziesmu vārdiem sarakstījis JURIS KAUKULIS un iedziedājis kopā ar jaunā folka grupu “Jauno Jāņu orķestris”.

Satikšanās ar folkloru viņam notikusi nejauši, bet liktenīgi – kā daudz kas dzīvē. Uz interviju autentiskākai bildei Juris paņēmis līdzi vienu no savām 16 “meitenēm” – pašu jaunāko ģitāru, smalku un elegantu.

Ceļu no Siguldas uz Rīgu mērojis kopā ar sievu Aiju, viņa arī grupas “Dzelzs vilks” un “Jauno Jāņu orķestra” menedžere. Par Kaukuļu ģimenes mājvietu kļuvusi pilsēta, kurā pirms teju pusgadsimta Juris nācis pasaulē ar skaļu brēcienu.

“Viena no labākajām vietām dzīvošanai Latvijā,” mūziķis slavē izvēli. Kā jau mazpilsētā viss tuvu un ērti – bērniem skola, sportošanai slēpošanas trase un baseins, skaista daba pastaigām ar suni un arī kino “Lora”, kurā siguldiešiem nesen izrādīta “Saule brauca debesīs”. Mūzikas autors sēdējis zālē un ar “antenām” ķēris publikas noskaņojumu.

Kā uzņēma?

J. Kaukulis: Patika – pat abiem maniem bērniem, kas parasti ir lieli kritizētāji, jo bijis jautri skatīties. Pēc seansa skatītāji uzdeva daudz jautājumu – kur palika vilks un kaza, kas tās par ogām, kuras Nabašnieks apēda un aizmiga, un tā tālāk.

Palicis prātā kāda puisīša stāsts – viņš zīmējot sejas un sprauž tās istabā pie tapetēm, sanākot līdzīgi filmā redzētajai mūžības sienai. Šī nav filma, kurā, kā tagad ierasts multenēs, visu lej kā ar karoti iekšā. Režisores Rozes Stieb­ras mērķis bija, lai skatītājs seko un domā līdzi, tāpēc tā jāskatās ļoti uzmanīgi, citādi kaut ko var palaist garām.

Kā, būdams rūdīts “dzelzs vilks”, rokdziedātājs un savulaik pat metālists, nonāci līdz tautas mūzikai?

Man pat nebija domas, ka varētu spēlēt ko tādu, bet mūsu izdevēja Iveta Mielava reiz ieteicās, ka viņai ir man interesants piedāvājums iedziedāt folkloras dziesmas, lai tās izdotu diskā.

Toreiz nekas no tā nesanāca, un tikai pēc kādas Olgas Žitluhinas deju izrādes, kurā kopā ar Kasparu Tobi spēlējām “dzīvajā”, vēl apreibis no prieka par publikas sajūsmu, ieminējos, ka nākamajā viņas programmā pats gribu spēlēt mandolīnu, bet Kasparam būs akordeons.

Vēlāk atcerējos Ivetas ideju un tapa albums “Kur vakara zvaigzne lec”. Sekoja daudz tautasdziesmu ar “Dzelzs vilku”, taču radās sajūta, ka grupai izveidojušās divas sejas, kas neturas kopā.

Aija ar skaidru skatu novērtēja, ka jādibina jauns kolektīvs, kurā ir arī meitene, kas dzied un spēlē vijoli, un radās “Jauno Jāņu orķestris” ar jau citiem mūziķiem un mūziku, taču cenšoties nepazaudēt to spurainību un rokenrola sajūtu, kas piemīt “Dzelzs vilkam”.

Re, kā dzīvē nejaušības salīmējas kopā – Roze Stiebra brauca mašīnā, klausījās “Jāņu orķestra” pirmo disku “Kālabad” un saprata, ka tieši tāda mūzika viņai vajadzīga jaunajai filmai.

Tikko visu izrevidēju un konstatēju, cik daudz sarakstīts, – filmā skan 25 skaņdarbi, no tiem 17 dziesmas. Piemēram, epizodē, kurā Selēna buras, vien bija četri dziesmas varianti, no kuriem režisore beigu beigās izvēlējās pašu pirmo. Filmas veidošanā katrs jau nedaudz velk uz savu pusi, taču paļāvos uz viņas redzējumu, pieredzi un biju atvērts izmaiņām.

Pie mūzikas strādāju gadu, bieži braucu tikties ar Rozi, viņa man iedeva scenāriju, kas izskatījās kā Lielvārdes josta, kur bija sarakstīti teksti no pašas atlasītajām un šur tur arī pārveidotajām tautasdziesmām. Sarunas, kas notika ne tikai par filmu, man palīdzēja precīzāk trāpīt režisores idejai.

Nav pirmā reize, kad rakstu mūziku kino, taču cilvēcīgi un profesionāli šī bija viena no veiksmīgākajām sadarbībām.

Tūlīt nāk klajā disks ar “Saule brauca debesīs” dziesmām – tavi bērni aiziet pasaulē.

Un viss, tie vairs nav mani.

Lai tikai nav jāraud kā Olgai Rajeckai, kad Evija Vēbere koncertā “Mīlestības vārdā 18+” izpildīja “Svētku dienu”. Pilns tīmeklis par šo pierakstīts.

Es gan neraudātu. Nevar zināt, kāpēc tā notika – auksts laiks, dziesma sarežģīta. Man līdz šim bijusi tikai slavējama pieredze. Atis Ieviņš televīzijas šovā “Izklausies redzēts” nodziedāja “Uijā, uijā, nikni vilki” precīzi kā es ierakstā pirms astoņiem gadiem – biju šokā! Patika, kā kaut kādi metālisti reiz deva vaļā mūsu vecos gabalus ar tādu enerģiju, kādu sevi atceros 20 gadu vecumā, kad bijām gatavi parādīt pasaulei, ka mūzikā esam tie īstie!

Kā ir tagad ar jaunajiem?

Kādā konkursā, kur biju uzaicināts vērtēt jauno mūziķu priekšnesumus, teicu, ka viss ir jauki, bet pietrūkst “spridzekļa”, kas uzlaistu gaisā veco!

To nespēj arī mūsdienās aktuālā hipsteru kultūra, jo veģetē uz pagājušām vērtībām. Viņi staigā “Adidas” drēbēs, skatās savos aifonos, visam jābūt stilīgi, bet “cepiena” pietrūkst. Nu nav mums tāda kā Kurts Kobeins vai panku, kas radītu ko vēl nebijušu. Varbūt Evijas Vēberes uznākšana bija jaunais sprādziens?

Un pašam – ir vēl “draivs” iekšā?

Manī joprojām mīt panka dvēsele.

Kurā brīdī izbaudi savu radīto mūziku?

Dziesmai “Uijā, uijā, nikni vilki” koncertos bieži vien spēlējam kluso pantu, kuru dziedu viens pats mandolīnas pavadījumā kā saucējs un publika man atbild. Sākam klusiņām – it kā vilks lavītos klāt savam laupījumam –, un visi čukst “Četri vilki krūmos lēca” – ai, kas par atmosfēru. Ar piedziedājumu visi metas augšā, un tu dabū tādu mūzikas maģiju! Publika vienā elpā dzied un lec, arī es tajā pašā sajūtā, un esam kā viens vesels organisms.

Dabū pamatīgu spēka lādiņu?

Citādi būtu grūti. Pēdējos gados neesmu vairs to piedzīvojis, bet zinu, kā ir, kad nesaņem pretim – vēl kādu laiku pēc koncerta jūties kā slims.

Apbrīnojami, ka vienā skaņdarbā var būt tik daudz enerģijas, noslēpuma un skaistuma. Kā atnāk tādas superdziesmas?

Ja zinātu formulu, pateiktu. Ir producenti, kas dziesmas tiešām taisa pēc formulas, taču cik ilgam laikam?

Ar vilku dziesmu notika tā, ka disks bija gandrīz pabeigts, vēl atlikusi pēdējā diena studijā, esmu no rīta mājās, dzeru tēju, uz mandolīnas kaut ko strinkšķinu un uzsvilpoju, te pēkšņi ieraugu četrrindīti “Četri vilki krūmos lēca”.

Pēc stundas aizbraucu uz studiju un lieku priekšā – puiši, man ir dziesma. Skaņu režisors Gints Sola saka – šo mēs rakstām, te kaut kas ir. Vakarā atbrauc Iveta Mielava un pieliek punktu – nu mums beidzot ir hits. Piedzima vienas dienas laikā.

Cik daudz iedziļinies dainās, pirms raksti tām mūziku?

Kad atlasu tekstus vai pierakstu tiem kaut ko klāt, iepriekš esmu izpētījis folkloras materiālus, arī iedvesmojos no savas dzīves pieredzes un sajūtas. Man svarīgi, lai stāsts pašam būtu saprotams un varētu uz skatuves to cilvēkiem pasniegt kā stāstnieks.

Ar vārdiem gan jābūt uzmanīgiem. Pēdējā “Jauno Jāņu orķestra” albumā “Ieviņai” iekļauta dziesma “Dzer, puisīt, alu” ar buršanas vārdiem. Mūsu grupas soliste un vijolniece Ieva Strode ir cilvēks, kuras dzīves uztvere cieši saistīta ar folkloru, tāpēc viņa nevēlējās šo dziesmu ieskaņot, lai buramvārdi kādam nenodarītu ļaunu. Nomainījām pavēles formu uz vēlējuma un pa abiem iedziedājām divbalsīgi.

Ar dainām ir savādi – katru reizi, kad lasu, uz mani tās iedarbojas citādi.

Vai tas ir laiks, kas mainās?

Drīzāk pats mainies.

Esmu vecs kļuvis. Man ir 48 gadi. Neņemos par vecumu, bet skats uz notikušo un to, kas vēl varētu būt, rādās cits.

Nesāksi taču runāt par četrdesmitgadnieka krīzi?

Šovasar nofilmējos jaunajā Andreja Ēķa komēdijā “Klases salidojums” par pusmūža krīzes cilvēkiem – kā nu kuru dzīve ir nesusi. Deviņpadsmit dienas no rīta līdz vēlai naktij atrados filmēšanas laukumā!

Kā Ēķis tevi izvēlējās?

Zvanīja un aicināja uz provēm. Filmēties man ne pārāk patīk, esmu to jau darījis, tāpēc provēs sevišķi necentos. Pēc kāda laika satieku Andreju un viņš saka – Juri, man tieši vajag tādu cilvēku, kas izskatās noguris, vienaldzīgs, tev ir īstā skumjā seja… Galvenajās lomās vēl ir aktieris Imants Strads un Ainārs Jančevskis. Esmu viens no trīs draugiem, kas pēc 25 gadu pārtraukuma ierodas uz salidojumu un jūtas pārsteigti, ka viņu klasesbiedri izskatās tik veci.

Mūziķis Juris Kaukulis

Grupu “Dzelzs vilks” un “Jauno Jāņu orķestris” solists, instrumentālists, mūzikas un tekstu autors, izdoti 17 diski.

Saistītie raksti

Mūzikas autors sešām teātra un četrām laikmetīgās dejas izrādēm, kā arī pieciem kinodarbiem – seriāliem, īsfilmām un pilnmetrāžas animācijas filmai.

Piedalījies teātra izrādē un filmējies kino.

Kā labākās roka dziesmas un albuma autors saņēmis sešas Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas un vienu “Zelta mikrofona” balvu, kā arī “Spēlmaņu nakts” balvas un Starptautisko Ibsena balvu par dejas un teātra izrādēm.

LA.lv